Māris Zanders. Dažkārt par neizbēgamiem uzskatīti konflikti tādi patiesībā nav Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Kādu laiku likās, ka par pašmāju tā saukto kultūrkaru galveno tēmu paliekoši ir kļuvusi pandēmija, vakcīnas un tam radniecīgu jautājumu loks. Tiem, kurus šī vienveidība jau sāka nogurdināt, par atvieglojumu ir atnācis nākamais “objekts” – migrācijas krīze uz Baltkrievijas un tās kaimiņvalstu robežām.
Diezgan prognozējami arī jaunajā tēmā būtisku vietu ieņem sabiedriskie mediji, un tikpat prognozējami, ka atšķirīgie viedokļi par to, kā sabiedriskie mediji tēmu atspoguļo, nonāca līdz vietēja mēroga skandālam. Proti, daļa politiķu medijiem kaut ko pārmet (tika sasaukta Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde), žurnālisti to uztver kā spiedienu un izteikšanās brīvības apdraudējumu.
Savukārt mana tēze patiesībā ir ļoti vienkārša: ja vien ir vēlēšanās, no konflikta var izvairīties.
Šajā kontekstā būtisks ir jēdziens “sabiedriskais medijs”. Kolēģi, atgaiņājoties pret politiķiem, pareizi atgādina, ka “sabiedriskais” nav “valsts”, toties acīmredzot nevēlas atzīt, ka “sabiedrība” mums ir ļoti dažāda. Patīk tas vai nepatīk. Un tieši tādēļ, ja ir sabiedrības daļa, kas pret migrāciju izturas ļoti kritiski, arī viņu viedoklim ir tiesības izskanēt sabiedriskajā medijā. Tomēr šī īsā teksta ietvaros neredzu jēgu šo tēmu attīstīt, jo, kā minēju, mana tēze ir šāda: situācija ir risināma, te nav neizbēgams strupceļš.
Internetā pastāv gan konkrēti mediji – avīzes, žurnāli, blogi, portāli utt. –, gan tas, ko mēs varētu saukt par platformām vai pavisam nelabskanīgi par agregatoriem. Un tie, nedaudz vienkāršojot, apkopo un publicē visdažādākos, arī kardināli atšķirīgus viedokļus. Viens konkrēts piemērs, lai cik neticami tas skanētu, ir no Krievijas, un par manis teikto var pārliecināties ikviens krievu valodu kaut nedaudz zinošais.
Platformā “Syg.ma” viena mēneša (novembra) laikā es varu izlasīt gan “sociālistisko feministu” deklarācijas, gan par labējo intelektuālās tradīcijas klasiķi uzskatītā Karla Šmita (1881–1985) uzskatu izklāstu. Ja man ir interese, varu iepazīties ar pārpublicējumiem gan no tā sauktā mākslīgā intelekta fanu, gan interneta nīdēju izdevumiem. Un mani personīgi šāds “rasols” apmierina.
Savukārt tiem, kas dod priekšroku angļu valodai, varu ieteikt platformu “Aldaily.com”, kur regulāri parādās teksti par to, kā tā sauktie kreisie liberāļi ir sačakarējuši ASV izglītības sistēmu, vienā kompānijā ar tekstiem par seksuālo minoritāšu aktīvisma vēsturi. Neredzu problēmu – platformas veidotājiem taču nav jāpiekrīt vai jāsimpatizē autoram, tāpat labāk pat nekomentēt autorus, jo komentārs jau ir interpretācija. Nē, vienkārši un banāli publicējam interesantus, strīdīgus tekstus.
Minēšu vēl piemēru. Ir man interesants itāļu filozofs Džordžo Agambēns. Pandēmijas kontekstā viņš, manuprāt, sarunāja un sarakstīja dīvainas lietas, bet es vēlos lasīt nevis pārstāstus vai analīzi (pat ja tā ir kvalitatīva), bet paša Agambēna tekstus. Platformā atradu, izlasīju. Joprojām uzskatu, ka viņš kļūdās. Tomēr es vismaz zinu, ka vispār ir tādas platformas, kas publicē ļoti dažādus tekstus. Nevis sociālie tīkli, kur vairumā gadījumu ir interpretācijas par citu teikto vai rakstīto, bet tekstu platformas.
No šī viedokļa raugoties, kārtējā “liela brēka, maza vilna” mūsu sabiedrisko mediju un politiķu saķeršanās gadījumā izpaliktu, ja mediji pildītu arī šādu “agregatoru” funkciju.