Ritvars Jansons: Agresorvalsts piekāpšanās politiku nesaprot ^{Apriņķis.lv}

– Patlabanējā aktualitāte – Eiropas zaļais kurss. Kā to realizēt saprātīgāk? Sekojot līdzi notikumiem, labi redzams, ka turpat katrai Eiropas Savienības dalībvalstij zaļā kursa ziņā ir savas intereses un tikai pēc tam seko kopīgās. Latvijā plāni skan otrādi: būsim eiropeiski un tad domāsim par vietējām problēmām un interesēm. Vai un cik tas ir tālredzīgi?

– Par mums un mūsu problēmām neviens cits nedomās. Tas ir skaidrs. Lielās valstis, kas veido Eiropas Savienības kodolu, piemēram, Vācija un Francija, būs līderes gan zaļajā politikā, gan enerģijas resursu izmantošanas principu noteikšanā, gan likumdošanas izstrādē. Latvijai ļoti uzmanīgi jāskatās, jāpiedalās, jāvērtē un jāsaprot, kā zaļā politika būtu realizējama pie mums, kā to izmantot lietderīgi un mūsu iedzīvotāju interesēs. Latvijas pārstāvju balsīm Eiropas institūcijās jābūt skaidrām un labi sadzirdamām. Kā zināms, mūsu situācija būtiski atšķiras no finansiāli spēcīgās un rūpnieciski attīstītās Vācijas un Francijas. Ja skatāmies plašāk, ideja pāriet no fosilās enerģijas resursiem uz atjaunojamo enerģiju mums ir parocīga un tieši laikā, jo... tepat netālu ir liels un bīstams kaimiņš, kas fosilās enerģijas resursus izmanto dažādiem mērķiem. Pēdējos gadus soli pa solim virzāmies prom no gāzes atkarības.

Domāju, jādara viss, lai mēs pēc iespējas mazāk būtu atkarīgi no kaimiņvalsts resursiem, un zaļais kurss mums šajā ziņā būs labs palīgs. Cita lieta – attīstītākās Eiropas valstis zaļā kursa noteikumus varēs ieviest vienkāršāk. Latvijā... atcerēsimies mūsu autoparka vecumu. Pateikt, ka 2030. gadā pārejam uz elektroauto, ir viegli, bet tas nebūs iespējams bez ļoti lielām subsīdijām. Turklāt 2030. gads tikai liekas tālu. Ja šoruden, gatavojot 2022. gada budžetu, nevaram apmierināt visas medicīnas nozares un sociālās vajadzības, arī izglītībai naudas pietrūkst, kur mēs ņemsim naudu lielām subsīdijām elektroauto iegādei? Joprojām ļoti lielas ir pašu ikdienas vajadzības.

Ja patiesi, patiesi 2030. gadā viss notiks un tiem, kas izmanto ar dīzeli vai benzīnu darbināmu auto, tiks uzlikts milzu nodoklis, jājautā, vai mēs atbalstām lielāko daļu sabiedrības vai tomēr ne. Ļaudis, kas šobrīd var atļauties iegādāties elektroauto, to droši vien varēs arī 2030. gadā, un šādā gadījumā viņi tiktu vēl papildus subsidēti. Latvijā šādu cilvēku nav daudz. Ja par vecajiem auto uzliek lielu nodokli, jājautā, kas notiks, piemēram, reģionos, kur infrastruktūra nav pietiekami attīstīta, sabiedriskais transports kursē reti, dzelzceļš ir likvidēts? Kā notiks cilvēku pārvietošanās? Nedomājot tālredzīgi, varam nonākt gan pie smaga finansiāla sloga, gan pie nopietnām sociālām problēmām.

Otra svarīga lieta: zaļais kurss var ļoti ierobežot lauksaimniecību un tās attīstību. No vienas puses, bioloģiskā lauksaimniecība ar bioloģiskajiem produktiem ir ļoti jauka, bet vai mēs varēsim mums nepieciešamos produktus izaudzēt un saražot paši? Šai ziņā jābūt pilnīgai skaidrībai, lai pēkšņi nevajadzētu meklēt iespēju produktus vest no kādas vietas pasaulē, kur par zaļo kursu vēl nav dzirdējuši. Vai pārtikas cenas celsies? Par cik? Atgriežamies pie iepriekš minētā: cik biezi būs iedzīvotāju maciņi, un kāds būs sociālais nodrošinājums? Viena lieta ir par zaļo kursu runāt valstīs, kur labklājības līmenis un iedzīvotāju ienākumi ir krietni augstāki, otra – par to spriest Latvijā. Jāņem vērā, ka mums ir izteikta sabiedrības novecošanās. Kā mēs varēsim bez savas lauksaimniecības un saviem energoresursiem nodrošināt pietiekamu enerģijas apjomu un pārtiku?

Protams, zaļais kurss mums ir stratēģiski izdevīgs, bet situācija jāmodelē tā, lai pārmaiņas būtu saprātīgas un līdzsvarotas. Turklāt jāatceras: patlaban zaļo kursu nav iespējams ieviest visā pasaulē. Vai varam kaut kā regulēt Ķīnu? Vai varam ko diktēt Krievijai? Starptautiskajā politikā redzams, ka daudzos jautājumos šīs valstis nav ietekmējamas vai pierunājamas, tad kāds pamats lolot ilūzijas, ka zaļajā politikā būs citādi? Politiskā virzība uz zaļo kursu ir skaidra, bet tai jānotiek līdzsvaroti un saprātīgi.

– Tas ir nopietns un ļoti svarīgs, varbūt šai ziņā pats svarīgākais politiķu uzdevums – runāt un skaidrot zaļā kursa sadzīviski praktiskos sīkumus. Viena no Latvijas robežvalstīm – Baltkrievija – šogad saviem Eiropas kaimiņiem sagādājusi virkni negaidītu problēmu – tā transportē cilvēkus no Āzijas un mēģina tos nelegāli iedabūt Eiropas Savienībā. Skaidrs, ka Baltkrievijas (un neba nu kaimiņvalsts darbojas viena) plāns ir radīt tālejošas problēmas uz robežas, šādi mēģinot risināt savas attiecības ar citām Eiropas valstīm. Tajā pašā laikā Latvijā ir cilvēki, kas attālināti cīnās pret Lukašenko, pret viņa rīcību, bet, uzskatot, ka mums Latvijā (arī Lietuvā un Polijā) ir jālabo Lukašenko kļūdas. Mums jāparūpējas par Lukašenko politikas sekām...

– Atkārtošu: runājot par zaļo politiku un runājot par situāciju uz Baltkrievijas robežas, mums jādomā par savām nacionālajām interesēm, kā to dara Lietuva, kā to dara Polija. Norādītāju, kā redzam, gan Eiropas Savienībā, gan Eiropas Komisijā, gan ANO ir daudz. Viņi gan ir tālu un nedzīvo ne Latvijā, ne Polijā, ne tuvu Baltkrievijas robežai. Šo institūciju pārstāvji jau paspējuši norādīt, ka Baltkrievijas hibrīdkara radītās problēmas, kas nekādi nav saistītas vai saistāmas ar bēgļiem, nez kādēļ jārisina Polijai, Lietuvai vai Latvijai. Cilvēku plūsmas organizēšana Eiropas Savienības valstu virzienā norāda uz skaidri politiskiem mērķiem. Jāapzinās, ka Latvijai jārīkojas līdzīgi kā Grieķijai, kas ceļ žogu uz robežas, kā Bulgārijai, kas sūta karavīrus uz robežu, kā Ungārijai, kas cēla žogus utt. Citur Eiropā beidzot būtu jāsaprot, ka atturēšanas politika, piemēram, žogu celšana, ir normāla Eiropas Savienības ārējo robežu aizsardzības metode, kas atbilst daudzu valstu interesēm. Mums nav jārisina Baltkrievijas problēmas, kas izvēlējusies dīvainu metodi, lai pasaule pievērtu acis uz cilvēktiesību pārkāpumiem un neatbalstītu Baltkrievijas opozīciju. Mums nav jārespektē aiz Baltkrievijas paslēpušās Krievijas intereses, kam vienota Eiropas Savienība ir nopietna sāncense kaut ekonomiskā ziņā. Latvijai savas nacionālās intereses ir jāaizstāv un jāskaidro un cilvēku plūsmas jāattur no mūsu valsts.

Atgādināšu, ka vēsturiski sen zināms: agresorvalsts piekāpšanās politiku nesaprot. Kolīdz mēs piekāpsimies, cilvēku plūsma pāri robežai var palielināties, var sākties tirgošanās ar Eiropas Savienību. Piemēram, Baltkrievija piedāvās pašu atvesto cilvēku plūsmu tālāk nelaist, bet par to dodiet mums naudu, mēs viņus uzturēsim, atceliet sankcijas, un viss būs kārtībā. Šādu tirgošanos mēs nevaram pieļaut, 1938. gadā Eiropa ko līdzīgu jau piedzīvoja. Ar piekāpšanos nedrīkst iedrošināt Baltkrieviju nākamajiem soļiem.

– Nesenā sarunā par pēckara pretošanās kustību tavi kolēģi vēsturnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis uzsvēra, ka mežabrāļu jeb nacionālo partizānu kustības jautājums nav pētīts daudz, secinot, ka par to būtu jārunā skaļāk, vairāk un biežāk, lai nebūtu sajūta, ka mūs tikai apspieda, izsūtīja un – ak, mēs, nabadziņi! Ko šai ziņā vajadzētu vai varētu darīt?

– Sākšu kā politiķis: esmu veicinājis, lai mums būtu Bruņotās pretošanās kustības atceres diena. Saeima ir lēmusi un nākamgad 2. martā, dienā, kad 1945. gadā Stompaku purvā notika lielākā Latvijas nacionālo partizānu kauja, atcerēsimies visu bruņoto pretošanos. Cerēsim, ka martā ierobežojumu nebūs un pasākums izvērtīsies nopietns. Kā zinu, turpat Stompaku purvā plānota partizānu bunkura rekonstrukcija, kas varētu būt gan izziņas, gan tūrisma objekts. Līdz šim ar “Latvijas valsts mežu” atbalstu ir atjaunots un darbojas kapteiņa Pētera Čevera mežabrāļu bunkurs Talsu novadā. Kā Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs esmu mudinājis ministrijas darbiniekus veidot atbalsta programmu, kas atbalstītu pretošanās kustības izpēti un popularizēšanu.

Kā vēsturnieks sacīšu šādi: protams, Inesei Dreimanei un Zigmāram Turčinskim ir taisnība, Zemgales pretošanās kustība nav pētīta. Jāatzīst, pietiekami izpētīta šai ziņā nav arī Kurzeme. Par Zemgali ir bijuši atsevišķi raksti (šeit domāju apvienoto lietuviešu un latviešu mežabrāļu grupu, kas darbojās Īles apkaimē), bet tas nav pietiekami. Skaidrs, ka nepieciešams finansiāls atbalsts zinātnei, bet gribu piebilst: ir lieliski, ka rit akadēmiski pētījumi, bet sabiedrībā daudz daudz spēcīgāk nostrādā emocionālā uztvere.

Piemēram, daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”. Filma ļoti daudziem pirmo reizi parādīja un lika domāt: nacionālie partizāni jeb mežabrāļi Latvijā ir bijuši. Jā, ir dzirdēts, kāds ko ir teicis, bet, ja ar filmas tēlu un spēcīgu aktierdarbu to redzi TV ekrānā, tam ir cits efekts. Līdzīgi ir ar filmu “Dvēseļu putenis” – var runāt un stāstīt par strēlniekiem no rīta līdz vakaram un sākt no jauna, bet, noskatoties filmu, top skaidrāks, kas notika tais laikos, kas tika piedzīvots, kādi bija pārdzīvojumi. Šis būtu tas kino žanrs, ar ko vajadzētu strādāt, kurā būtu jāiegulda.

Manuprāt, dokumentālās filmas, kas arī ir tapušas par pretošanās tēmu, sabiedrību neuzrunā tik spēcīgi kā mākslas filma. Ceru, ka nozares meistariem radīsies doma un ideja, kas realizēsies kvalitatīvā mākslas darbā par mūsu nacionālajiem partizāniem. Filmai, neapšaubāmi, ir lielāka nozīme sabiedrības informēšanā nekā politiķu runām. Svarīgi, lai mūsu vēsturnieku darbs gūtu plašāku redzējumu, kļūst arī populārzinātnisks, vēsturnieku idejas kalpotu filmu scenārijiem – kā tas notika ar “Sarkano mežu”. Ja vēsturniekam iznāk akadēmiska grāmata, tie, kas šo faktu zina, grāmatu dabūs un izlasīs. Tas ir labi, bet tā ir neliela sabiedrības daļa.

– Filma “Segvārds “Vientulis”“…

– Filma rāda vienu pretošanās cīņas šķautni, bet neparāda vērienu, kas arī nebija filmas mērķis. Priestera Antona Juhņeviča stāsts ir spēcīgs, bet tas ir par vienu cilvēku. Partizānu cīņa Latvijas vēsturē ir īpaša – ja skatāmies uz skaitlisko sastāvu, tie bija vairāk nekā trīspadsmit tūkstoši aktīvu, grupās apvienotu partizānu. Viņi galvassāpes radīja ne tikai vietējiem komunistiem un čekistiem, bet arī Maskavā. 1955.–1956. gadā tapa PSRS Valsts drošības komitejas pavēles par bruņotās pretošanās apspiešanu Baltijas valstīs, Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā. Bruņotā pretošanās turpinājās vairāk nekā desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām. Skaidrs, ka partizāni nevarēja darboties bez vietējo atbalsta, tātad cīņas un pretošanās gars saglabājās. Domāju, lielā mērā pateicoties šim pēckara posmam, paslēptais un glabātais spīts varbūt neapzināti izlauzās Atmodas laikā. Ir ļoti svarīgi jaunajai paaudzei skaidrot, ka bija ne tikai deportācijas, bet arī nopietna ilgstoša pretošanās.

– Kādā valodā par to runāt ar Latvijas iedzīvotājiem? Vīruss un vakcinēšanās atkal raisījuši diskusijas par šo tēmu.

– Vīrusa krīze šo jautājumu ir saasinājusi. Parādās statistika par krievu pensionāru ievērojamu saslimstību. Ja šī statistika ir pareiza, redzams, ka fakts ir problemātisks sabiedrībai kopumā. Slimnīcas ir noslogotas un pārslogotas. Šāda situācija ir radījusi problēmas informācijas meklējumos tiem, kas joprojām sarunājas tikai krieviski un izmanto Krievijas informatīvo telpu. Te ne vienmēr nozīmīga ir valoda. Dzīvošana Krievijas informatīvajā telpā 2021. gada novembrī nozīmē to, ka nevar ticēt, ko par vakcīnām saka Krievijas TV, nevar ticēt arī vietējai presei, mediķiem vai Latvijas valdībai. Nevar ticēt nevienam! Ko nu? Krievijas informatīvajā telpā jau krietnu laiku skan aicinājumi vakcinēties, bet netic arī tiem. Tas nav valodas jautājums, tas ir sapratnes un izglītības līmenis.

Šai krīzē redzam, ka arī latviešu sabiedrībā ir daudz cilvēku, kas neredz kopsakarības, kas noliedz zinātni. Vai pašreizējā izglītības sistēma ir pietiekami aptvērusi cilvēkus? Kas tas ir par fenomenu, vai tas ir fanātisms? Jāmeklē un jāsaprot cēloņi. Sabiedrība neizskatās labi, ja vērtējam tās drošību un spēju mobilizēties.

Pieņemsim, var nerespektēt politiķus, bet mums ir profesionāli ļoti spēcīgi ārsti un zinātnieki. Ja viņus neuzklausa, tā ir ļoti nopietna uzticības krīze. Kas notiktu citā situācijā? Kāda būtu sabiedrības saliedētība? Domāju, iepriekšminētā Baltkrievijas rīcība mums ir zināma pārbaude – cik esam stipri un profesionāli. Situācijā ar Covid-19 mēs diez ko labi neizskatāmies, jo sabiedrība nav saliedēta. Klasiskās demokrātijas valstīs šādu jautājumu nav.

Problēma nav krievu pensionāru informēšanā krieviski, tā ir dziļāka, ne valodas jautājums vien.

– Kāda būs Latvija 2068. gadā, sagaidot valsts 150. gadskārtu?

– Nezinu, vai mēs to varēsim pārbaudīt, varam tikai vēlēties. Es ļoti gribētu Latvijas sabiedrību redzēt vislabākajā un plašākajā nozīmē izglītotu, ar savu kultūras identitāti, kāda tā bija Latvijas simtgadē. Līdz 2068. gadam pasaulē un Latvijā daudz kas var mainīties – gan politiski, gan klimata mainības dēļ. Par ekonomiku, klimatu un attīstību domās daudzi un daudzviet, bet par latvisko identitāti nedomās neviens cits – tikai mēs.

Protams, domāju, ka sabiedrībā būs lielāka labklājība, kas ir svarīgi arī demokrātijai. Būtu priecīgs, ja 2068. gadā tie principi, kas minēti Satversmes preambulā par nacionālu valsti, par demokrātiju, par nacionālo identitāti, paliktu kā stabils mērķis un pamats. Droši vien klimata mainība mums paņems kādu daļu teritorijas, jūra nograuzīs krastus. Jādomā par demogrāfiju, jo līdz tam laikam iedzīvotāju skaits varētu sarukt vēl vairāk.

– Dziesmu svētki un to 150. gadskārta. 2023. gads. Kori jau labu laiku dzied attālināti. Iespējas kārtīgi un nopietni mēģināt un gatavoties svētkiem ir paplucinātas.

– Kultūras ministrija gatavojas Dziesmu svētkiem. Viss turpināsies, finansējums svētkiem ir paredzēts. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pat visgrūtākajos apstākļos Dziesmu svētki notiks. Nākamā gada budžetā ir paredzēta amatierkolektīvu vadītāju finansiāla stimulēšana un nauda svētku sagatavošanas pasākumiem. Tas ir svarīgi – savu māku parādīt citiem, apliecināt sevi.

Noslāpēt Dziesmu svētku ideju nedrīkst. Apturēt, pagaidīt un kaut ko sākt no nulles ir daudz grūtāk. Vai nepieciešams atgriezties 19. gadsimtā Dikļos? Nē, gatavojamies 2023. gadam! Dziesmu svētkiem jābūt, un tie būs!