Māris Zanders. Māte daba un tās tik dažādie bērni ^{Apriņķis.lv}

Nezināju nedz to, ka ērču sugu ir tik daudz (vismaz 50 tūkstoši), nedz to, ka virkne ērču sugu ir visnotaļ noderīgas – tās tiek speciāli izmantotas cīņā pret parazītiem, kas apdraud, piemēram, augus siltumnīcās. Īsi sakot, izrādījās, ka ar tām ērcēm nav tik vienkārši… Līdzīgi ir ar politiķiem. Kā nespeciālists var atšķirt, kura suga ir noderīga, bet no kuras jācenšas izvairīties? Mēģināšu izteikt dažus pieņēmumus, liekot lietā arī priekšvēlēšanu cīņas vērošanai paralēli lasīto.

Šovasar Prāgā notika XVI Starptautiskā lingvistikas olimpiāde. Tās dalībniekiem tiek doti uzdevumi, kas saistīti ar valodām, par kurām ir puslīdz liela garantija, ka neviens no dalībniekiem tās nemāk. Viens no uzdevumiem šoreiz bija saistīts ar Papua Jaungvinejas kalnu rajonos dzīvojošo arapešu valodu. Tās īpatnība ir tāda, ka skaitļa vārdi atšķiras atkarībā no tā, kas tiek skaitīts. Piemēram, skaitlis 26 kombinācijā ar «olas» skanēs atšķirīgi no kombinācijas "26 rieksti". Tad nu, lūk, – ja politiķis vienā mierā kaut ko sola, bet šis pats solījums viņa konkurenta mutē tiek saukts par populismu utt., nebalsojiet par šādu politiķi. Meli ir meli, un jo nelāgāk, ja kādam ir tik daudz nekaunības, lai uzskatītu, ka viņa meli kaut kā tomēr nav meli. Formulēšu citādi: mums visiem gadās kļūdīties, arī samānīties, un vislabāk, protams, ja to atzīstam; ja tomēr cenšamies izlikties, ka viss kārtībā, sak, nav jau diži, bet lai nu būtu, vienlaikus to pašu, ko neesi atzinis sevī, dedzīgi pārmetot citiem, – tas liecina par bīstamu psiholoģisko portretu.

Tāpat šovasar zinātnieku aprindās daudz tika runāts par klimata pārmaiņām – piemēram, parādījās prognoze, ka, ja mēs beidzot pret šo jautājumu nesāksim izturēties nopietni, apmēram, 2032.–2035. gadā neko daudz vairs ietekmēt nevarēs, pat ja tad nāks atklāsme, ka ziepes lielas. Tomēr es šeit gribētu uzsvērt citu aspektu. Klimata pārmaiņas ir ne tikai ūdens līmenis Pasaules okeānā kā indikators; ne mazāk svarīgs ir okeānu ūdens skābums, t.s. siltumnīcas gāzu koncentrācija, ledāju stāvoklis, gaisa temperatūra, ledus jūrā un citi kritēriji. Respektīvi, problēma nav risināma, grābstoties "pa gabalam". Līdz ar to es skeptiski izturos pret politiķiem, kuri nepārprotami neredz kopainu un piedāvā vienkāršotus risinājumus. Citiem vārdiem sakot, nav šaubu, ka problēmu Latvijā netrūkst un vispār jau derētu tās risināt; tomēr, ja kāds apgalvo, ka problēmas risināmas ar dažiem lēmumiem, tad vai nu šis cilvēks nesaprot, pie kā grasās ķerties, vai arī māna citus. Tāpat nav šaubu, ka izlēmīgums, svaigs, atšķirīgs skatījums ir nepieciešams, ka daudzos jautājumos ir notikusi muļļāšanās, bet – līdzšinējās politiķu kļūdas "neatceļ" to, ka sabiedrība, ekonomika ir ļoti sarežģītas sistēmas. Ja atklāti, vienkāršu risinājumu piedāvāšana mani ne tikai kaitina no racionālā viedokļa, tā arī biedē, jo šādi risinājumi neizbēgami paredz, ka neizdošanās (diezgan neizbēgamās vismaz ilgākā laika nogrieznī) gadījumā sākotnējo "vainīgo" vietā tiek meklēti nākamie; vienu neveiksmīgu "vienkāršu risinājumu" vietā tiek uzspiesti nākamie "vienkāršie risinājumi"; nekompetence tiek maskēta ar "drosmi". Protams, Rietumu demokrātijās daudzi jautājumi tiek risināti pārāk flegmatiski, tomēr es neticu, ka būtiskas izmaiņas sarežģītu problēmu gadījumā var panākt viena gada laikā.

Skaidrs, ka priekšvēlēšanu cīņas nav nekādas akadēmiskas diskusijas. Tādas – skaļas, bravūrīgas, agresīvas – tās ir arī citās valstīs. Līdz ar to kandidātu muldēšana mani personīgi var aizkaitināt, bet tā nebiedē. Kandidāti cenšas manipulēt ar saviem atbalstītājiem, stāstot viņiem, cik pareizi viņi, atbalstītāji, domā, ka taisnība ir tieši viņiem utt. Nu, lai tā būtu. Tāds žanrs. Tomēr es nebalsotu par kandidātu, kurš savos atbalstītājos veicina agresiju pret citādi domājošiem. Tā nav "sīka atšķirība". Domāju, ka demokrātijās ierasta ir situācija, kad vienu politisko spēku atbalstošie galīgi nav sajūsmā par atšķirīgiem balsojumiem. Verbāls nosodījums ir agresija, bet tā, kas vērsta pret citus kandidātus atbalstošo ģimenes locekļiem (kuri, starp citu, taču var būt vispār apolitiski), jau ir fašisms. Ja paveras uz dzīvnieku pasauli, kādas tikai formas sevis parādīšanai un citu biedēšanai tur nevar ieraudzīt: kliedzieni, smakas, pozas un krāsas maiņas, nav retums arī mešanās divcīņā... Bet kaut kā evolūcijas loģika šeit acīmredzot atzinusi par lieku citu uzkūdīšanu. Cilvēki te, protams, ir nelāgs izņēmums, bet tas, atvainojiet, nav arguments. Savulaik "Journal of Ethology" parādījās amerikāņu zinātnieku novērojumi par lapsu uzvedību noteiktās ekosistēmās. Proti, lapsas berzējās gar vietām, kur pirms tam savus, teiksim delikāti, nospiedumus bija atstājušas pumas, šādi acīm redzot vēloties, lai to (lapsu) pretinieki kļūdās, pieņemot, ka tuvumā ir puma, nevis lapsa. Ja «pārceltu» šādu rīcību politikā, tā būtu blēdīšanās. Tomēr blefošana un spēlēšanās ar naidu nav viens un tas pats.

Noslēgumā viens no rafinētākajiem priekšvēlēšanu trikiem, ko patiesībā ir grūti pamanīt. Proti, daudzkārt kā konkrētās partijas sasniegums – protams, ievēlēšanas gadījumā! – tiek solīts tas, kas notiktu tāpat, ja vien nebūtu kādi no Latvijas neatkarīgi slikti pārsteigumi. Tas ir tas pats, kas pompozi solīt, ka rīt uzlēks saule un tas notiks, pateicoties deputātam X. Mēs esam tā pieraduši pie tā, ka kandidāti sola visādus brīnumus, ka neiedomājamies par pretējo variantu – ka tiek solīts tas, kas nav atkarīgs no kārtējā ambiciozā indivīda, kurš grib nonākt Jēkaba ielā.