Voldemārs Lauciņš: Tēvi. Cik aizvietojami? Adventa laika stāsts par Jāzepu ^{Apriņķis.lv}

Saprotu, nebūšu pirmais, kas bez cerības uz panākumiem bāž sprunguli visā šajā trakajā vāveres ritenī. Bet ja nu tomēr ir jēga to darīt? Kāpēc?

Iemesls, kāpēc ir nepieciešams vērst uzmanību uz šo vāveres riteni, nav naids pret godīgi pelnītu turību un tās godprātīgu tērēšanu. Bet neliekas pamatots šāds apburtais loks līdzīgi kā zirgiem, kam ir klapes uz acīm, lai viņi redz tikai ceļu sev priekšā. Mētājoties pa nepārraujamo pelnīšanas un tērēšanas riņķi, var arī kaut ko būtisku palaist garām.

Beigu galā – lai arī eglītes palīdz pievilināt pircējus, tās nav tikai tāpēc, ka egļu populācija mežā kādam traucētu, ka kaut kas būtu jāatēno. Gadu desmitiem un simtiem senajai tradīcijai, kuru vēlamies uzdot par savu, ar eglītēm un eglīšu laiku ir tikai pastarpināts sakars. Eglītes Ziemassvētkos stāsta par kaut ko senu un tomēr arvien aktuālu – kaut kur tālumā, kur sniega un eglīšu nemaz nav.

Kā tad ir ar to skrējienu un kaut ko aiz eglīšu skujiņu smaržas un dāvanu papīra čaukstoņas? Kā ir? Vai nepalaižam kaut ko garām? Kaut ko patiešām nozīmīgu…

To ilustrēšu ar Jaunās Derības viena no maz zināmajiem cilvēkiem – Jāzepa, Jēzus Kristus patēva – piemēru.

Ja tā ļoti vienkāršoti, tad eglīšu apzīmēto Ziemassvētku pamatā ir stāsts par Dieva nākšanu pie cilvēkiem, stāsts par Jēzu Kristu. Nevis par kaut kādu cilvēciski iedomājamu dieviņu, kuru mēs, cilvēki, varētu izkomandēt, uzrādīt viņam viņa paša vainas un tā manipulēt ar viņu. Nē, Ziemassvētku stāsts ir par Dievu, kurš saka, ka ir visu radījis (tātad ir Radītājs), visu uztur (tātad ir Uzturētājs) un ir svētais, kuram cilvēku pat tā īsti varētu nevajadzēt, jo cilvēks ir grēcīgs. Un tomēr šis Dievs nāk pie cilvēka, lai dāvātu kaut ko tādu, ko Ziemassvētkos vai kā citādi nedabūt, – mūžīgo dzīvību, vislabāko iespējamo dāvanu.

Pārsteidzošākais šajā stāstā ir tas, ka šis Dievs, Radītājs, nāk pavisam nemanāmi. Tā vietā, lai nāktu kā uzvarētājs un valdnieks, kas tik cilvēciski satriektu savu ienaidnieku (cilvēku grēku) un svinētu uzvaru, Dievs nāk tādā pašā skatā kā mēs visi, kā cilvēks. Protams, neskati vīru no cepures, saka latviešu gudrība. Lai arī Jēzus Kristus nāk kā cilvēks un patiesi ir cilvēks, Viņš ir arī Dievs. Jaunajā Derībā šī dievišķība atklājas, kad Jēzus Kristus pārvērš ūdeni vīnā vai apsauc vētru un beigu galā, kad augšāmceļas.

Jēzus Kristus ir Dievs, kas nāk kā pārsteigums. Un tomēr – ir kādas lietas, kurās Jēzus Kristus ir tik ļoti saplūstošs ar citiem cilvēkiem, ļaudīm sev apkārt.

Viena no šādām lietām ir Jēzus Kristus brīnumainā piedzimšana. Proti, Jaunā Derība saka, ka Jēzus Kristus nav vis piedzimis kā katrs cits cilvēks, kad savienojas tēva sēkla ar mātes olšūnu, bet ir noticis brīnums: Dievs Jēzus mātes Marijas miesās top bez vīrieša līdzdalības. Liktos: tas nu ir kaut kas, ko parādīt cilvēkiem! Bet nē, Jēzus Kristus apslēpj šo noslēpumu, kas ir atklāts vien pēc viņa augšāmcelšanās sarakstītajā Jaunajā Derībā. Turklāt apslēpj pamatīgi, varētu teikt, labāk, nekā pat var iedomāties.

Tātad, lai arī Marija ieņem Jēzu bez vīra palīdzības un par sievas grūtniecību uzzinājušais Jāzeps grib viņu tā pieklājīgi pamest, Dievam ir cits plāns. Jāzeps nav ļaundaris, bet viņš nav arī nekāds svētais – uzzinājis, ka viņa saderinātā ir stāvoklī, un zinot, ka bērns nav viņa, Jāzeps nevis sauc līdzcilvēkus nomētāt Mariju ar akmeņiem, kā to atļāva tā laika likumi, bet izvēlas pazust. Jāsaprot, ka tas ir liels lēmums. Turklāt tas ir lēmums, kas esošajā situācijā Marijai ir gana labvēlīgs. Proti, tā kā viņa ir saderināta, Jāzepa prombūtnē dzimušais bērns likumīgi būtu viņa bērns. Šāds, varētu teikt, plāns bija izdevīgs šajā situācijā.

Tomēr, kā jau minēju, Dieva plāns ir cits, kā parasti – labāks. Ne jau pret Jāzepu vērsts, jo paša iecerētā prombūtne Jāzepam varēja beigties visādi – ceļošana tolaik bija bīstama, apmešanās svešā vietā bija bīstama, vispār dzīve ārpus sava ciema bija ar daudzām bīstamībām saistīta. Dieva plāns arī nav pret Mariju, kura, kaut pati zina, ka bijusi uzticīga Jāzepam, to pierādīt nevar. Un, kaut arī Jāzepa pamukšana gan jau būtu pārdzīvojama, viņa palikšana viņai ir vislabākais risinājums. Visbeidzot – Dievcilvēkam Jēzum Kristum dzīves laikā mātes un patēva kopdzīve ir vislabākā brīnumainās ieņemšanas maskēšana. Tāpēc eņģelis atrunā Jāzepu no bēgšanas, un viņš paliek un audzina Jēzu. Vēl vairāk – Dieva un cilvēka Jēzus Kristus uzaugšana pilnā ģimenē ir cilvēciski vislabākā dāvana.

Šis elements ir ļoti interesants. Dievs neatstāj Jēzu augam ar māti vien, Dievs Jēzum dod arī patēvu. Otršķirīgs ir jautājums, vai Jāzepam un Marijai pēc tam bija bērni. Manuprāt, jā, bet neapkaroju citādi domājošos. Svarīgi ir tas, ka Dievs, darot vienu no lielākajiem brīnumiem mūsu pasaules vēsturē, parūpējās arī par to, lai Jēzum Kristum būtu patēvs. Vai nav interesants jautājums, kāpēc Dievs tā nopūlējās, lai Jēzum būtu patēvs?

Protams, ka Dievam nevajadzēja tā nopūlēties, lai pierādītu savu spēku. Viņš arvien ir apliecinājis, ka tieši Bībelē atklātais Dievs rada, uztur un ir visspēcīgs. Un tomēr, kad Dievs gādāja grēkā kritušajam cilvēkam vissvarīgāko dāvanu – grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību –, Viņš sekoja pāris ļoti nozīmīgiem paša noteiktiem pasaules vislabākās pastāvēšanas principiem. Un ģimene ir viens no šiem principiem, ko, kā daudzi zinās, Bībelē sargā arī atsevišķs bauslis. Proti, tā vietā, lai Jēzus Kristus nokāptu uz zemes no debesīm, Dievcilvēks nāca pie cilvēkiem kā īsts cilvēks. Ne tikai kā īsts cilvēks ar cilvēcisku vajadzību atpūsties, stiprināties un socializēties, bet arī ģimenē – ar tēti (kaut patēvu) un mammu.

Ar šo soli Dievs nav nosodījis nevienu nepilno ģimeni, kur viens no vecākiem būtu palicis kā atraitnis vai šķirtenis ar bērniem, kur vecmāmiņas un vectētiņi vai kādi citi asinsradinieki audzina bērnus, un pat nav vērsies pret adopciju, kas citādi bērnus iegūt nevarošiem vīram un sievai ļauj kļūt par kāda bāreņa vecākiem. Tās nav ideālas situācijas, bet Dievs svētī katru centienu labot kādu nepilnību un nest prieku apbēdinātiem. Protams, Dievs nav solījis svētību kādam ārpus viņa noteiktam modelim, tāpēc šodien tēva un mātes lomas aizvietošana ar diviem tēviem vai divām mātēm, vai vairākiem tā sauktiem vecākiem kopienā nevar būt Dievam tīkami. Vai Dieva padomāšana par ģimeni Jēzum Kristum nav nopietnas izvērtēšanas vērta liecība?

Tik daudz par vāveres riteni, kurā paši sevi ieslēdzam, un lietām, kuras varam palaist garām nepamanītas, kā to var mācīties no Jāzepa – Ziemassvētku stāsta nepelnīti maz pazīstamā varoņa.

Lai mums priecīgs Adventa – Ziemassvētku gaidīšanas – laiks!