Menu
 

Guntis Kalme: Gunārs Astra: nācijvalsts vērtības un cīnītāja ētoss

  • Autors:  Guntis Kalme, Dr., māc. emer.*
Foto - LETA Foto - LETA

Ko var viens cilvēks? Skatoties uz Gunāru Astru, jāatbild – ļoti, ļoti, ļoti daudz.

Atis Kronvalds reiz sacīja: “Ticiet, kamēr vien latviešu tauta dzemdēs un izaudzēs vienu krietnu raženu tautas dēlu, tikmēr šis viens cīnīsies, strādās un gādās līdz nāvei par savas tautas godu un labklājību.”

Krievu disidents Andrejs Siņavskis vēsta, ka G.Astru raksturoja godprātība un cieņas pilns miers. LU studente Baiba Kiršteina, konkursa “Vēstule G.Astram” esejā apliecina: “Es to redzu kā pašcieņas un taisnīguma izjūtas apveltīta cilvēka vēlmi būt noteicējam pār sevi, savu dzīvi un Dzimteni.”

Jaunākajā pētniecībā, varētu sacīt – astroloģijā, izskanēja doma, ka viņu raksturo “iekšēja sanitārija: šodien tas saistās .. ar to, ka tas bija cilvēks, kurš savu iekšējo sanitāriju turēja tīru un […] kurš sevi audzināja, lai viņam nebūtu neērti pašam sev skatīties acīs. Šādā veidā samēroties būtu vērts mums katram.”

1983.gadā, kad G.Astru tiesāja jau otro reizi, bijām jau ilgstošas krievu okupācijas režīma apstākļos. Vārds “okupācija” nozīmē – zeme ir ienaidnieka ieņemta, tur atrodas sveša vara un diktē savus noteikumus. Ārējā telpa ir piepildīta ar militārajiem un civilajiem okupantiem – kolonistiem, iekšējā telpa ar agresora antivērtībām. Iekarotā nācija ir apspiesta, degradēta, pazemota, tās pašcieņa ir nīdēta, gods – nicināts. Tā kā tas bija ilgstoši, tad mums, apspiestajai tautai, bija jācīnās arī ar iekšējo ienaidnieku – mazvērtības apziņu un tendenci zaudēt savu patību.

Bet, ja kāda indivīda iekšējā telpa ir tik ļoti un tik stipri piepildīta ar savām un savas tautas vērtībām, ka tās neļauj tur iespiesties nekam citam? Ja šī cilvēka sirdsapziņa nepieļauj kompromisus ar svešo varu un neko no tās neielaiž sevī? Ja šīs vērtības – tauta, Dzimtene, valoda, kultūra, vēsturiskā apziņa, valstgriba un tās cīņas gars, - viņam ir tik būtiskas, ka to dēļ viņš ir ar mieru riskēt ar karjeru, labklājību, iztiku, veselību un varbūt pat dzīvību?

Viena no svarīgākajām atziņām, ko guvu no Okupācijas muzeja pasākuma G.Astras 90 gadē bija vēsturnieka Ginta Apala sacītais, ka G.Astra bija latviešu nacionālists. Tik vienkārši, tieši un skaidri.

Ceru, ka šodien ar veselo saprātu domājošie uzskata, ka būt nacionālistam ir normāli, veselīgi un par to nevajag atvainoties. Tas nozīmē būt savas zemes un tautas patriotam, apveltītam ar savu nacionālo pašcieņu un piederības apziņu savai nācijai un lepoties ar to. Ja kādam tā trūkst, atliek to tikai nožēlot un izteikt līdzjūtību un cerību uz ātru atgūšanos.

Bet toreiz tā nebija. Ne velti PSRS himnā tika zombēts: “Par brīvu un varenu republiksaimi/ Mūs pulcēja diženās Krievzemes balss”. Krievi PSRS oficiālajā ideoloģijā bija “vadītājtauta.

Patiesībā Padomju Savienībā nekādas padomju varas nebija. Darbaļaužu padomes bija tikai politdekorācija. Bija kompartijas diktatūra. Diktatūru LPSR iemiesoja konkrētas personas, tie G.Astras 90 gadē tika saukti vārdā. Nu viņi atrodas uz vēstures tiesāto sola.

G.Astra ar savu “Pēdējo vārdu” bija izaicinājums visai kompartijas varai un konkrēti viņiem. G.Astra bija Latvijas Neatkarības kustības dalībnieks, kas

- pavairoja un izplatīja aizliegtās grāmatas,

- ierakstīja un izplatīja “Brīvās Eiropas” un “Amerikas balss” raidījumus,

- rakstīja un izplatīja skrejlapas,

- norāva okupācijas varas karogus, izgatavoja un uzvilka Latvijas karogu un veica līdzīgas akcijas. Šie drosmīgie pasākumi stiprināja latviešus un izaicināja okupantu režīmu.

G.Astra tik ļoti identificējās ar brīvās Latvijas ideju, ka tapa par patiesības un tautas brīvības instrumentu. Bet brīvība nekad nav par brīvu. Agresors sagrābto labprātīgi neatdod. Sadursme un cīņa bija neizbēgama.

Tāpēc – vivere est militare (dzīvot ir cīnīties – latīņu sakāmvārds) Toreiz gribēt dzīvot brīvam, gribēt dzīvot ar savas tautas vērtībām, – nozīmēja cīņu. Nevienlīdzīgu cīņu. Viens cilvēks – G.Astra – varenā režīma priekšā, kurš visu laiku bija gatavojies karam, karam un vēlreiz karam, nu pārstāvēja mūsu tautas ilgas pēc neatkarības, vajadzību atgūt savu valsti.

Cīnīties vai bēgt? Būt upurim vai cīnītājam? Pretoties vai pakļauties? Kad jāizšķiras par būtiskām lietām, kas manī ir stiprāks – paša cieņa vai līdzšinējās dzīves cena?

Biruta Eglīte savai grāmatai par latviešu brīvības cīnītāju izvēlējās nosaukumu “Kas Jūs bijāt, Gunār Astra?” Savukārt Baiba Šāberte ar savas grāmatas nosaukumu ir uz to atbildējusi “Gunārs Astra - sirdspaziņas cietumnieks”.

G.Astra nedzīvoja pēc režīma noteikumiem, viņš klaji ignorēja varas gribu. Cīnītājs izmeklēšanas gaitā atteicās atbildēt uz izmeklētāja jautājumiem un jebkādā veidā sadarboties. Tā viņš vienkārši atteicās pakļauties varai. Viņa sirdsapziņa to neļāva: “Es vispār nedevu liecības. To nevar piedot un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.”

G.Astra nelūdza apžēlošanu, nerakstīja iesniegumus ar apņemšanos pārtraukt savu pretpadomju darbību. Šis vīrs neliecās.

Pirms pirmā apcietinājuma viņa raksturā vēl var manīt jaunieša lecīgumu, godkāri un slavas ambīcijas, vēlmi izrādīt savu personības pārākumu.

Pēc piecpadsmit lēģerī pavadītajiem gadiem no tā iznāk jau spēcīga, vīrišķīga, nobriedusi, labestīga, principiāla personība ar izteiktu nacionālo pārliecību un pašapziņu. Mordovijas lēģeri ir daudzu pretestībnieku Staļina akadēmija.

Tā lika sadrupt putekļos vai pārtapt par izturīgu, krama cietu tīrradni, jo nācās atbildēt uz praktisku jautājumu: kas būsi – līdējs, rāpuli, ziņu pienesējs priekšniecībai vai pretestībnieks, brīvības cīnītājs?

Savā “Pēdējā vārdā” G.Astra teica: “Es uzdrošinos sacīt – esmu latvietis”. Es uzdrošinos! Viņš, nebrīvē, t.s. “mazajā zonā”, bija izzinājis vairāk un sapratis dziļāk latviešu tautas stāvokli, nekā mēs nosacītajā brīvībā, faktiski – t.s. “lielajā zonā”. Un nebijās uzdrīkstēties.

G.Astra reiz sacīja: “Viss ir tepat.” Tas nozīmē – visi resursi ir pieejami – prāts, analīzes spējas, kritiskā domāšana, pašcieņa.

Viņam pieder arī joprojām aktuālā atziņa: “Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai .. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots .., viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai [varētu] būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina.”

Varētu domāt – šodien informācija ir pārbagātībā. Kāpēc tad mūsu daudzinātā, teju vai panaceja – kritiskā domāšana – faktiski ir tik mazrezultatīva? Kāpēc mēs kā tauta joprojām nespējam vienkārši, saturīgi un jēgpilni atbildēt uz G.Astra uzdotajiem jautājumiem “Kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp varētu iet?”

Tāpēc, ka kritiskā domāšana ir tikai instruments. Svarīgi ir – kādas vērtības to virza?

G.Astra savu runu Augstākajā tiesā beidza ar nu jau hrestomātiskiem vārdiem “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs”.

Vārdi “es ticunozīmē: es tiecos, es mobilizēju gribasspēku, es rīkojos. Ne velti Jaunajā Derībā par ticību tiek sacīts: “Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams.” (Eb 11, 1).

D.Īvāns saka, ka Atmoda iesākās ar G.Astras “Pēdējo vārdu”. 1983. gada 15.decembris. Īpaša diena. Tajā G.Astra tiesāja ne tikai savus tiesnešus, bet arī visu krievu okupācijas režīmu. Lai arī viņa tribīne bija notiesātā sols, taču tieši no tā vēsture caur G.Astru apsūdzēja un tiesāja varmācīgo režīmu.

Kāda jauniete, kas dievjauši dzirdēja “Pēdējo vārdu”, liecina: Kad Gunārs Astra sāka runāt, viņa spēcīgā balss mūs, saujiņu klausītāju, sapurināja .. 

Taču turpinājumā man kļuva arvien dīvaināk ap dūšu, jo manas ausis dzirdēja teikumus, kādus Padomju Savienībā sabiedriskās vietās nerunāja. Šai dienā tie skanēja tik skaļi un pārliecinoši, ka nejauši pametu skatu uz zālē sēdošajiem, lai pārliecinātos, ka viņi vēl joprojām te ir un dzird to pašu, ko es un ka mēs vēl neesam arestēti par to, ka uzdrīkstamies šajos vārdos klausīties... 

Visu atlikušo tiesas sēdi mani neatstāja sajūta, ka lomas mainījušās: varas pārstāvji šķita kļuvuši mazi un pelēki un nevis tiesnesis te kādu tiesā, bet ka Gunārs Astra ir augstākā autoritāte zālē ar savu patiešām pēdējo un visu izsakošo Vārdu.”

Jēkabs Silandžs, jauniešu pētniecisko darbu konkursa dalībnieks, raksta: “Pēdējais vārds satricināja ne tikai zālē sēdošo klausītāju prātus un sirdis, tas vēlāk izlauzās no Augstākās tiesas sienām, drīz vien aizskanēja pāri Latvijai, pasaulei, apliecinot .. latviešu tautas milzīgo spēku un latviešu tautas dzīvo, nesalauzto garu, ierakstot pašu runātāju uz visiem laikiem Latvijas vēsturē.”

Pēdējais vārds” tapa par Atmodas pirmo vārdu. Faktiski tas bija vēstures detonators, lai arī tā iedarbošanās prasīja dažus gadus. Lielās vēstures acīs tas ir tikai mirklis vien.

G.Astra, kā tagad mēdz sacīt par toreizējiem pretestībniekiem, bija “plaši pazīstams šaurās aprindās”. Bet ar ko izskaidrot, ka viņa bērēs bija vairāki tūkstoši (5000, daži min pat 10 000) pavadītāju? Ar to, ka viņš tai brīdī visvairāk, visintensīvāk pārstāvēja, īstenoja patiesību, Latvijas vērtības. Baiba Kiršteina raksta: “Latvietība Jūsos nekad nav bijusi jautājums, bet būtība.”

Izvadīšana izvērtās par plašu politisko manifestāciju, kurā pirmoreiz pēc gadu desmitiem tika dziedāta Latvijas himna “Dievs, svētī Latviju!”. G.Astras šķirsts tika pārklāts ar Latvijas karogu. Viņa kapu aizbērām ar rokām.

Var nogalināt patiesības nesēju, bet ne patiesību pašu. G.Astras nestā un viņā pārstāvētā patiesība bija Latvijas brīvības vēlme, tautas alkas atgūt savu latviešu valsti.

Cilvēks ir gars plus matērija. Iedvesmot burtiski nozīmē iepūst garu. Ne velti Sv.Raksti liecina, ka Kristus uz mācekļiem pūta, dvesa, teikdams: “Ņemiet sv.Garu!” (Jņ 20, 22) Tātad iedvesmot nozīmē – iegarot, ievērtībiskot, aktualizēt, atmodināt, uzpūst gara liesmu no esošās dzirksts.

Raiņa sacītais “Mēs būsim tik lieli, cik mūsu gribaG.Astras dzīvē konkretizējās par “Mēs būsim lieli tik, cik mūsu vērtībgriba, mūsu valstsgriba, nācijas rezistence.”

G.Astra arī šodien būtu neērts. Viņš būs aktuāls diemžēl vienmēr. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēks ir, bija, būs grēcīgs, samaitāts, egoists, savtīgs.

Mēs par savu šodienas sociālo ideālu spontāni esam pieņēmuši izkropļotu (mietpilsonizētu) liberālo t.s. “labklājības valsti”. Diemžēl tā sevi Rietumos ir jau parādījusi kā bezpārliecības, bezmugurkaula sabiedrību.

Vērtības pašas par sevi neierodas, tās nav rezultāts materiālajai nodrošinājumam. Tā top tikai materiālisma kalpi - mietpilsoņi. Par tādiem G.Astra sacīja: “Bagātie vergi”. Vērtību radīšanai ir vajadzīga īpaša darbība, sevišķa piepūle.

Mēs pārprotam brīvību. Domājam, ka mums ir dotas tiesības uz brīvību. Tiesības mēs tik bieži uztveram kā nepelnītu privilēģiju. Bet būt brīviem ir ne tik daudz tiesības, cik pienākums! Jo brīvība ir nevis dota, bet uz-dota; tā ir vienmēr jāizcīna un izcīnītā - jāizstāv. Tā nav garantēta vienmēr un uz visiem laikiem. Tāpēc iestāties par savu, savas nācijas un valsts brīvību ir vispirms mūsu pienākums. Jo būt brīviem ir mūsu pienākums! (Jņ 8, 32)

Mums kā tautai vēl daudz darāmā. Kolektīvajā “vēstures tīrībā” joprojām esam iepalikuši. Manam vecākajam dēlam bija seši gadi, kad pirmoreiz apmeklējām I Meža kapus un skaidroju viņam par tiem. Par nodevēja V.Lāča pieminekli, kas aizsedz skatu uz prezidentu J.Čaksti, viņš jautāja: “Kāpēc viņš te ir?” Nezināju, ko atbildēt. Tagad dēlam ir jau trīsdesmit gadu, un joprojām mums nav atbildes. Par Latvijai joprojām apkaunojošo situāciju, kad uz vienas optiskās ass tās galvaspilsētā atrodas Brīvības un Pārdaugavā – nebrīvības piemineklis, pat negribas vairs runāt.

Baiba Kiršteina savā esejā rakstīja: “Lasot Jūsu Pēdējo vārdu, man šķita, ka liela daļa no tā [ir] rakstīta šodien.”

Un te nu nākas sacīt kā G.Astram: “Man sāp, un es jūtos pazemots”, kad redzu, ka Latvijā joprojām ir daudzi, kas dzīvo tajā tikai fiziski un ekonomiski, bet valodiski, informatīvi un vērtībiski, caur zombējošo kasti – TV un datoru – citā, mums nepavisam ne draudzīgā telpā.

Vidusskolniece Sintija Vernera raksta: “Latvijā, īpaši Rīgā, joprojām valda uzskats, ka nevari pilnvērtīgi strādāt, ja nezini krievu valodu.” Vidusskolniece Karīna Birzgale par tādiem saka: “Tie neciena zemi, kas viņus baro un cilvēkus, ar kuriem dzīvo līdzās.”

Ko var viens? Jau dzirdējām – ļoti, ļoti daudz. Ko varēja un paveica G.Astra? Iemiesot savas tautas brīvības gribu, ar savu darbību stiprināt Latvijas pamatvērtības, iedvesmot uz cīņu un būt par vadzvaigzni tautai nebrīves tumsā. “Es lepojos, ka nāku no latviešu tautas un dzīvoju Latvijā, kuras ideju gadu gaitā centušies nosargāt tādi cilvēki, kā Jūs.”

Ne velti astra nozīmē – zvaigzne. Tāpēc viņš kā kā pilsoniskās drosmes paraugs mums būs vajadzīgs vienmēr.

Atkārtošos jau vismaz trešo reizi. Man ir priekšlikums: kā nākamo pēc pieminekļa G.Astram ir jāveido piemineklis tam spēka avotam, kas viņam un daudziem Latvijas patrioti pirms viņa ļāva izturēt, cīnīties un uzvarēt: proti, latviešu nācijas varonībai, tās cīnītāja ētosam!

Šai Varonības atgādinājuma alejai jāsākas Brīvības ielā, kur nojaucām “ļeņinekli”. Aleja līdz Brīvības piemineklim nav izmantota. Bareljefu var sākt ar uzvaru Saules kaujā 1236. gadā un turpināt ar citām 13. gadsimta un vēlāku laiku mūsu senču pretestību un uzvarām. Un tā uz priekšu: valsts dibināšana, Neatkarības karš, Latvijas uzplaukums, nacionālās jaunatnes un partizānu cīņa pret okupantiem 1940.-1941. gadā, leģionāri, mežabrāļi, deportētie, reliģiskie un politiskie pretestībnieki, Atmoda. Katrā posmā – izcelt kādus. Un noteikti parādīt kā simbolus – vecmāmiņu, vectētiņu, tēvu, māti, klusos varoņus, – zināmos un nezināmos.

Jo katrs no viņiem ir astra – zvaigzne. Un vienkopus viņi būs jau zvaigznājs. Mūsu tautas varonības zvaigznājs.

 

* Referāts konferencē “Pretestība un Latvijas Republikas valstiskums. Vakar. Šodien. Rīt.” LNB 15.12.2021.

Multimediji

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.