Vija Beinerte. Miera valstība Apriņķis.lv
- Autors: Vija Beinerte
Foto – Polina Viljuna, "Shutterstock"; Dinas Antumas-Jansones kolāža
Terorisms, nelegāla migrācija, satrakotu vandāļu orģijas. “Ziemsvētki” kā nevēlams vārds. Cenzūra. Brīvprātība piespiedu kārtā un cilvēku šķirošana. Totalitārisma draudi. Neizpratne, bailes, agresivitāte un naids. Bet pāri visam meli, kas kļuvuši par ikdienas parādību vai pat normu valsts varas komunikācijā ar iedzīvotājiem. Kas notiek ar pasauli? Kas notiek ar mums?
Daži apgalvo, ka islāms izrādījies stiprāks par kristietību. Citi spriež, ka globālisms, piesedzoties ar marksistu vienlīdzības un taisnīguma saukļiem, grib sagraut ģimeni, noārdīt robežas, iznīcināt kristīgo civilizāciju.
Un te rodas jautājums: kur ir tā kristietība, kas stātos islāmam un globālismam pretī? Vai Eiropa vairs grib un spēj identificēties ar kristietību? Un mēs? Katrs no mums?
Man saka: es lūdzos ik dienu, lai nāk tava valstība, bet nekāda Dieva valstība nenāk, tikai mamona valstība pieņemas spēkā. Es lūdzos ik dienu, tavs prāts lai notiek, bet notiek nevis Dieva, bet to cilvēku prāts, kam vara un nauda. Gaidu apsolīto tūkstoš gadu miera valstību, bet pasaule pa tam atrodas trešā pasaules kara priekšvakarā. Kāpēc malt tukšas lūgšanas, kāpēc cerēt uz vecām teiksmām, ja Dievs no mums ir novērsies?
Protams, gribētos, lai Kristus savu miera valstību uzceltu Latvijas Republikā, nevis tavā iekšienē. Taču viņš ir brīdinājis: Mana valstība nenāk ārēji nomanāmi, bet tā ir iekšēji jūsos.
Ja palīdzam grūtdieņiem, ja spējam cits citam piedot pārestības un parādus, vai tad tā nav mīlestības satversme, kas liek mums šādi rīkoties? Un par miera valstību to sauc tāpēc, ka paļāvība uz to, ka debesu un zemes Radītājs apvilka miesu, lai atklātos mums Jēzū Kristū, dod mieru un lielu drošumu. Tādu drošumu, ar kādu cilvēks, kas pazīst ceļu, var tumšā naktī iziet cauri biezam mežam. Bet tam, kas ceļa nezina, nav miera sevī, jo viņš baidās nomaldīties vai ka uzbruks zvēri vai laupītāji.
Pasaulē mēs neesam ne saimnieki, ne noteicēji, ne arī uz palikšanu.
Bet, ja mūsu apziņā valda patiesības atziņa, ja darbi, ko darām, ir mīlestības darbi, tad viss, ko lūgsim, taps mums dots mūsu apziņā, gribā un rīcībā.
Vēl tikai īss brīdis – un eņģeļi dziedās par klusu nakti un Bētlemes zvaigzni, mēs sanāksim kopā – klātienē vai domās –, lai iepriecētu cits citu. Un varbūt šonakt labāk runāsim un domāsim nevis par valdību, nodokļiem, krīzi un sērgu, bet par brīnumu – par to, ka Dievs apvilka miesu un tapa cilvēks, viens no mums, lai mēs spētu ieraudzīt, iepazīt un iemīlēt viņu. Un caur viņu arī tos, kas mums līdzās. Un tad arī sevi pašu – kā viņa līdzību. Šādā, nevis apgrieztā secībā.