Rūķis Rakstītājs: Reizēm uzmundrinājumu vajag cilvēkiem, kas paši iet un cīnās, nevienam neko neprasot ^{Apriņķis.lv}

– Man ļoti patīk leģenda, ka Ziemupē rūķi ir dzīvojuši vienmēr, bet tikai decembrī tie kļūst redzami. Kad un kā radās ideja, ka Ziemupes rūķiem jākļūst redzamiem?

– Jau 2006. gadā, kad viss te vēl notika bez manām aktivitātēm, kādam prātā ienāca doma, ka Ziemupe un Ziemassvētku vecītis ir ļoti saderīgi, tāpēc, kad pirms vienpadsmit gadiem izveidojām biedrību “Ziemupīte” un sākām aktīvāk darboties, Ziemassvētku vecīša ideja jau bija klātesoša. Vietējie iedzīvotāji to atbalstīja un sāka veidot  sirsnīgu stāstu par rūķu būšanu. Tā nu Rūķupei šī ir jau astotā redzamā sezona pēc kārtas. Mainās apstākļi un situācijas, tomēr vecītis šeit joprojām dzīvo. Droši vien tāpēc, ka patiešām ir īsts.

– Cik viegls vai šķēršļu pilns bija ceļš no idejas dzimšanas līdz pirmajai ziemai, kad rūķi kļuva redzami?

– Pirmais gads nebija grūts, vismaz es to atceros ar diezgan lielu vieglumu, jo mums nebija robežu, nebija baiļu, toties – un tas izklausīsies mazliet smieklīgi – bija pastāvīgs darbs, kas nodrošināja ikdienišķo izdzīvošanu un varēšanu rūķoties, nebaidoties par to, kā ārpus Rūķupes samaksāsim rēķinus un ko liksim vēderā. Jā, bija izaicinājumi – radīt koncepciju un skatījumu, kurai paši ticam un kas spēj aizraut citus. Tīri praktiski tas bija smagi, tā bija ļoti ļoti sniegota ziema, cēlāmies piecos no rīta, lai tīrītu aizsnigušās takas un kurinātu ugunskurus, bet arī tas viss kaut kā ļoti piederējās pie procesa. Tad bija pāris gadu pārtraukums, un pēc tam jau atsākt bija mazliet grūtāk, jo prātā jau bija izveidojušās barjeras, ka ir lietas, kuras nespējam ietekmēt.

Jāsaka, ar katru gadu kļūst arvien izaicinošāk, jo tik mainīga pasaule un apstākļi, kā tas ir pēdējos divus gadus, – tā mūsu dzīves laikā nav bijis nekad. Bet vienalga ir forši! Acis un prāts deg par šo visu. Ceļš nereti ir viegls, domu lidojums augsts, bet tieši tāpēc tas ir priekpilns izaicinājums, kas nemitīgi met ārā no komforta zonas un liek mums pašiem augt. Rūķupe gluži kā tāda zudusī pils augšupcēlās, kad satikās īstie rūķi, ieklausījās, salika kopā pušķus un sāka rīkoties. Rūķupe mums ir apzīmējums sirsnībai, izdarībai un prasmei uzdrošināties.

– Kas jūs esat?

– Burtiski saujiņa traku divu standartu rūķu, kam svarīga ir darīšana, kopā būšana un vēlme Ziemassvētku laiku darīt gaišāku, vieglāku un uz sirsnīgu kopā būšanu vērstu, mēģinot cilvēka domas virzīt prom no materializētajiem svētkiem.

– Pag! Kas tie par standartiem?

– Nu, standarta rūķis ir kādus septiņdesmit centimetrus līdz vienu metru garš, mēs visi esam divreiz garāki, tātad ir divi standarti. Pamatsastāvā esam trīs plus divi. Es, Rūķis Rakstītājs, mans draugs Rūķis Plānotājs, Ziemassvētku vecītis plus vēl Tējas Rūķis un Ponija Rūķis.

– Kā tas ir – pildīt rūķa misiju?

– Daudz kas ir vārdos grūti izskaidrojams. Cilvēki ik pa laikam domā, ka mūs sponsorē pašvaldība, bet tā ir mūsu enerģija, līdzekļi, laiks un citi resursi. Varbūt no malas šķiet, ka viss ir tā vienkārši, bet darām maziem solīšiem, un mums ir svarīgi, lai tas ir jēgpilni. Es vispār esmu jēgpilnu lietu cilvēks, nevaru darīt tāpēc, ka jādara vai kādam citam vajag.

– Tikko atzinies, ka esi cilvēks. Saki, kā cilvēku barā var atšķirt rūķus vai tos, kas decembrī varētu kļūt par rūķiem?

– Pirmais un uzkrītošākais – cepure. Īpaši decembrī. Katrs īstens rūķis par goda lietu tur pienākumu decembrī staigāt ar rūķa cepuri galvā neatkarīgi no tā, kādos darbos dodas – iepirkties, uz teātri, pastaigāt vai ciemos. Taču ar to vien arī nepietiek – ir jābūt mirdzošam acu skatienam. Rūķi ir ļoti vērsti uz laba darīšanu, nedomājot par to, ko saņems pretī; viņi kopā būšanu liek pirmajā vietā. Jā, un vēl rūķiem ir īpašs runas veids – siltums, aizrautība un prasme sapņot. Saskaņā ar Rūķupes kodeksu par rūķi var kļūt ikviens, ja no sirds tā vēlas.

– Pieminēji kodeksu. Pirms gadiem divdesmit ar meitiņas klasi biju Igaunijas Rūķu ciemā, bet... gandrīz visi rūķi, zaķi, lāči bija manāmi “noguruši”, un tas bija netīkams skats.

– Šādu “nogurumu” – nelaipnību, vēsumu – pie mums neatļaujas pat domās. Un nevis tāpēc, ka nedrīkst, bet tāpēc, ka rūķis nav tikai tēls. Tas ir dzīvesveids. Kad uzliekam rūķu cepures, kļūstam par tiem, kas īstenībā esam: smaids nāk no sirds, vārdi – ar siltumu, rūpes – patiesas, atbildības sajūta – savā vietā, sirdsredzīgums arī. Par Rūķu kodeksa lielāko pārkāpumu varētu saukt domās un rūpēs savilktu pieri pirms notikumiem, bet citādi dzīvojam dzīvi tā, kā mums patiktu, ja mēs kaut kur aizbrauktu, – katram viesim cenšamies dot to labāko neatkarīgi no tā, cikos viņš ieradies un ar kādu mērķi.

– Jūsu rūķi atbild uz katru bērna vēstuli. Kā viņi to spēj? Varbūt jums ir šabloni, kas der visiem gadījumiem? Pirms gadiem divdesmit pieciem kāda naftas kompānija labi domātā reklāmas akcijā visā Latvijā solīja, ka īstais Ziemsvētku vecītis atbildēs uz visām bērnu vēstulēm. Vēstules visiem trīs maniem bērniem tiešām pienāca, bet cik viņi bija vīlušies, ka visas ir vienādas – burts burtā no viena un tā paša printera! Pieļauju, ka tajā gadā viņi pārstāja ticēt Ziemsvētku vecītim.

– Jāatzīstas, ka pēdējos gados arvien grūtāk iet ar to atbildēšanu, bet cenšamies, ko spējam, lai vēstules, ja ne uz svētkiem, tad pēcsvētku laikā aizceļotu pie rakstītājiem. Bet, liekot roku uz sirds, varu apgalvot: šablona nav! Vēstules tiek rakstītas ar roku, un katra vēstule ir unikāla – rakstīta konkrētajam bērnam, ar stāstu, ko saņemtā cilvēkbērna vēstule ir raisījusi vecītī.

– Bet ir jau arī pasta izdevumi...

– Jā, pasta izdevumi ir. Ir bijuši gadi, kad “Latvijas pasts” atbalsta vecīti, vienu gadu Pāvilostas novada pašvaldība atbalstīja ar personalizētas markas izveidi, un sūtīšanas izdevumi nosedzās. Šogad “Latvijas pasts” uzdāvāja divsimt mūsu dizaina marku, kas noderēs divsimt vēstulēm Latvijas teritorijā, bet ik gadu pienāk aptuveni pieci simti vēstuļu, turklāt ne tikai no Latvijas – pa divām vai vairāk atceļo arī no Krievijas, Vācijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Japānas, Taivānas, Polijas, Slovēnijas un citām valstīm. Bet mēs atbildēsim visiem, jo ticam, ka tā varam veidot pasauli gaišāku. Tas atkal ir Rūķupes faktors.

– Ko bērni raksta? Par ko viņi ir laimīgi, kas sāp? Ko vēlas gan nopērkamu, gan nenopērkamu?

– Vēstules ir visdažādākās. Latvieši pārsvarā vēlas mantiskas lietas – sākot no dažādiem telefoniem, planšetēm, lego, lellēm, vienradžiem. Reizēm pat ir pievienota informācija, kur to lietu var atrast un cik tā maksā, droši vien lai vecītis neaizšauj garām. Bet ir arī tādas, kurās cilvēkbērnam ir svarīgi izkratīt sirdi, lūgt padomu. Visvairāk sirds sažņaudzas, lasot, ka bērni vēlas, lai vecāki salabst, lai atgriežas mājās no ārzemēm, lai ģimene būtu kopā. Ārzemju bērniņi vairāk novēl visādas labas lietas mums un nereti neko pat nepaprasa. Bet reizēm ir lasāmas īstenas dzīves drāmas par to, kā ir dzīvot, piemēram, Taivānā vai Ķīnā, un stāsti ir skumji.

– Jums ir skaisti labdarības pasākumi. Pastāsti par tiem!

– Jā, mums ir labdarības akcija “Piepildīsim lielo dāvanu maisu”, kuru varētu iedalīt vairākos posmos. Pirmais, kad dāvanas tiek gādātas un gatavotas. Pie lielākām grupām un kolektīviem mēs ar Ziemassvētku vecīša Motivācijas brigādi braucam ciemos tās savākt. Otrs posms ir sazināšanās ar sociālajiem darbiniekiem un ģimenēm, vientuļajiem cilvēkiem Kurzemes novadā, kam nepieciešams uzmundrinājums. Trešais – dodamies dāvanas pašrocīgi piegādāt. Un šī ir vēl viena lieta, ko esam uzņēmušies no brīva prāta, neviens mums to nav lūdzis un to nesponsorē.

Dāvanu savākšanas procesā mums iesākumā bija līdzīgas problēmas kā daudzām citām labdarības akcijām, jo diemžēl daļa, pat samērā liela daļa, bija lietas, ko nebūtu iespējams pasniegt kādam kā dāvanu, – tās pa taisno aizceļoja uz atkritumu poligonu. Un rūķi sāka par to runāt skaļi – aicinājām cilvēkus aizdomāties, vai viņi paši gribētu savā dāvanu sainīti ieraudzīt grāmatas bez lapām, kurpes bez zolēm, jakas bez pogām. Un esam bezgala pateicīgi, jo esam sadzirdēti, ka stāsts ir par dāvināšanas prieku un tikai tad to var saukt par labdarību.

Tagad līdz lielajam dāvanu maisam atceļo tikai jaunas, tieši akcijai pirktas mantas, dāvanu kartes vai arī lietas ar nemanāmām lietošanas pazīmēm. Kad dāvanas tiek gatavotas, pārsvarā iesaistās pirmsskolu un skolu grupas, un tad Ziemassvētku vecītis vienmēr uzsver, ka šis ir dubults vai pat trīskāršs prieks, jo viens ir, kad bērni ar vecākiem kopā tās sagatavo, izvēlas, otrs – kad ar lielu prieku nodod vecītim, kurš pēc tam ar prieku tās dāvina tālāk, un tam vēl seko saņēmēja prieks. Reizēm dāvināšanas prieks ir lielāks par saņemšanas prieku, lai gan bērnos abi šie prieki pavisam noteikti ir līdzsvarā.

Kad dāvanas ir savāktas, pēcsvētku laikā – janvāra beigās un februārī – dodamies tās izdalīt. Tas ir apzināts lēmums, jo esam sapratuši, ka tieši pēcsvētku laiks ir visdepresīvākais, kad nauda, dāvanas, dažādas labās akcijas un svētku sajūtas ir beigušās, izdevumi ziemas mēnešos kļūst lielāki, un ir grūtāks laiks.

Mūsu mērķis ir iesēt brīnuma sajūtu – iepriecināt un uzmundrināt saņēmējus. Mēs, protams, apzināmies, ka lielās līnijās neatrisinām viņu problēmas, bet ir patiess prieks redzēt, ka esam spējuši sniegt palīdzīgu roku brīdī, kad kādam šķitis, ka nevienu viņš neinteresē vai neviens negrib palīdzēt. Ik pa laikam mēdzam apciemot arī ģimenes, pie kurām esam bijuši iepriekš, un ir neizsakāms gandarījums, ja var redzēt, ka viņu dzīve ir gājusi uz augšu, bērni ir saņēmušies un dzīve rit jau ar gaišāku skatu.

– Kā jūs izvēlaties, ko apciemot?

– Ciemojamies pie sociālo darbinieku ieteiktiem cilvēkiem, ģimenēm. Bet mūsu redzeslokā nav tikai maznodrošinātie. Reizēm uzmundrinājumu vajag cilvēkiem, kas paši iet un cīnās, nevienam neko neprasot, bet darot, cik var. Dāvanas nav nemaz tik mazas, kā varētu domāt, – tas ir atbalsts vairākiem mēnešiem. Dāvanu kastēs ir gan pārtika, gan gardumiņi, gan apģērbs, apavi, saimniecības un higiēnas preces, kancelejas piederumi, grāmatas, spēles, gultas veļas, aizkari, ir bijuši arī datorgaldi un krēsli, bērnu gultiņas, televizors un tiešām daudz kā cita noderīga. Dāvanas vērtība gandrīz vienmēr mērāma vairākos simtos eiro, tāpēc rūķu sirdīs ir prieks, gandarījums un liela pateicība to gatavotājiem.

– Vai vari atcerēties kādu konkrētu aizkustinošu tikšanos apdāvināšanas laikā? Varbūt īpašu piedzīvojumu Ziemupē?

– Ikviens rūķu satiktais cilvēkbērns ir aizkustinošs notikums, prieks un piedzīvojums. Nav tādu svaru, lai izsvērtu, kas svarīgāks vai interesantāks. Vislielākais prieks, ja redzi, kā atveras cilvēka sirds pretī tavam smaidam un viņš sāk noticēt brīnumam. Ja runājam par labdarības akciju, tur grāmatu varētu sarakstīt! Gan par namiem, kādos esam bijuši, gan to, kā esam tos meklējuši. Šādi ceļojot, Latviju redz diezgan krasi citādāk.

– Ko rūķi dara pārējā gada laikā?

– He! Varētu teikt, ka gatavojas jauniem darbiem un izaicinājumiem. Rūķojam ne tik aktīvi kā decembrī, bet ar prieku un lepnumu nesam savu rūķa būtību un stāstus arī citās sezonās. Decembris mums sākas jau septembrī ar sagatavošanās un plānošanas darbiem, beidzas vien ap februāri, kad dāvanas izvadātas. Tad ievelkam elpu un turpinām sapņot par lietām, kuras piepildīt. Un dodamies to virzienā.