Māris Zanders. "Pieminekļu kari" turpinās arī 21.gadsimta otrajā desmitgadē Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Jaunā gada pirmajā nedēļā informatīvajā telpā parādījās ziņa par strīdiem Aizkraukles novadā – vai Skrīveros ielai, skolai un bibliotēkai arī turpmāk “nest” rakstnieka Andreja Upīša vārdu (Skrīveri ir viņa dzimtā pilsēta), vai tomēr Upīša dzīvošanās okupācijas režīma nomenklatūras virsotnēs ir pamats situāciju mainīt.
Uzreiz jāsaka, ka tas primāri ir vietējo cilvēku izlemšanas ziņā, tāpēc atturēšos paust attieksmi “par” vai “pret”. Tomēr, ņemot vērā, ka līdzīgas situācijas veidojas un veidosies arī citās pašvaldībās (Saulkrastos bijušas diskusijas par ierosinājumu pārsaukt Viļa Lāča vārdā nosaukto ielu), vēlos tikai norādīt, ka tēma ir interesanta. Jo vairāk tāpēc, ka visbiežāk vēršanās notiek pret publiski labāk zināmajiem kolaborantiem, savukārt citi turpina būt cienīti klasiķi bez apdraudējuma.
Piemēram, 2021. gadā tika publicēts Jāņa Kalnača pētījums “VAPP mākslas apgādniecības darbība (1940–1941)”, kurā parādās vairāki kādam, iespējams, nepatīkami fakti. Lielākajai daļai VAPP mākslas apgādniecības izdevumu kā redaktors norādīts joprojām cienīts un mīlēts gleznotājs Valdis Kalnroze, dūšīgi ar okupācijas režīmu sadarbojies arī mūsu glezniecības klasiķis (bez ironijas) Leo Svemps. Ģederta Eliasa vietu Latvijas mākslas vēsturē neviens neapstrīd, tomēr fakts ir arī tas, ka viņa kopā ar brāli mākslas vēsturnieku Kristapu Eliasu uzrakstīto grāmatu “Franču jaunlaiku glezniecība” (1940) abi autori izlēma papildināt ar ievadu. Tajā tiek pausta pateicība Staļinam, kura “vēlīgā gādībā Padomju Sociālistiskās Republiku Savienības māksliniekiem ir laime realizēt .. mākslu patieso sintēzi”.
Vēl traģiskāk – vai traģikomiskāk – ir tas, ka mūsu kultūras vēsturē ir epizodes, kad no šodienas viedokļa aizdomīga lojalitāte PSRS konkrētos cilvēkus nepaglāba. Proti, vēl 2021. gadā tika publicēts Janas Dreimanes teksts “Rērihu mācības sekotāju nelegālā darbība Latvijā staļinisma laikā”. Jau atkārtotās okupācijas (pēc Otrā pasaules kara) laikā notikušās represijas pret “rērihiešiem” visai īpatni kombinējas ar viņu darbību neatkarīgās Latvijas pēdējos gados un okupācijas sākumposmā. Daži ieskicējumi.
“Drīz pēc Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas un padomju militāro bāzu ierīkošanas Ventspilī, Liepājā 1939. gadā izrādījās, ka Politiskās pārvaldes aizdomām bija reāls pamats. Viens no aktīvākajiem biedriem – gumijas apavu tirgotājs Jānis jeb Ivans Blūmentāls – vairs neslēpa savu sadarbību ar Padomju Krieviju. Pēc savu “draugu” (Krievijas dienestu) ieteikuma viņš organizēja Padomju Savienību slavinoša rakstu krājuma “Mysl” izdošanu.”
Kad PSRS uzbruka Somijai, dzejnieks Rihards Rudzītis dienasgrāmatā prātoja: “Varbūt somos karmiski ir sava vaina,” savukārt viens no “rērihiešu” līderiem – Fēlikss Lūkins – okupācijas pirmajā gadā kļuva par laikraksta “Jaunākās Ziņas” atbildīgo redaktoru, vēlāk LPSR Augstākās Padomes deputātu. Še tev, kā smejies, mūžīgā garīguma meklējumi…
Rezumēju. Man nav gatavu recepšu situācijām, kad kādā novadā sākas iedzīvotāju diskusijas par tēmu, kurš ir un kurš nav pelnījis iemūžināšanu tādā vai citā formā. Tomēr varbūt jaunas zināšanas par Latvijas vēsturi, kas šajā procesā rodas, ir ieguvums neatkarīgi no tā, vai diskusijas iznākums jūs apmierina.