Edmunds Linde: Runājot par paradumu maiņu, svarīga ir informēšana un izglītošana ^{Apriņķis.lv}

Skatoties datora ekrānā, attālinātās sarunas laikā fonā redzams apsnidzis priežu mežs un priekšplānā skaista jaunaudze.

Cenšamies! Jaunaudzes – meža atjaunošana – ir viens no “Latvijas valsts mežu” (LVM) Mežkopības nodaļas galvenajiem uzdevumiem un pienākumiem. Tās ir mūsu pamatobjekts.

Palūkojoties tīmeklī, jūsu vārdu var redzēt ne tikai saistībā ar jaunaudzēm un mežkopību, bet arī, skaidrojot un pārliecinot, par jautājumu, kas daudz un dikti cilāts – proti – mežs un atkritumi, kam tur nekādi nevajadzētu nedz būt, nedz nonākt.

Strādāt var vairākos virzienos. Tā kā šai ziņā nešaubīgi jārunā par cilvēku un viņa paradumiem, sākšu ar labi zināmu faktu: “Kā mums sekmējas ar paradumu maiņu? Ne vienmēr ātri un veiksmīgi.” Lielai daļai sabiedrības paradumi nav diez cik labi, cilvēki turpina rīkoties tā, kā iemācījušies, noskatījušies vai rīkojušies līdz šim. No kā iemācījušies? No vecākiem, no pieredzes, no pagātnes notikumiem – skaidrojumi ir dažādi. Domāju noteikti var pajautāt sociālantropologiem: “Kas veicina vai mudina nevajadzīgās lietas nest vai vest uz mežu?”

Ja runājam par paradumu maiņu, svarīga ir informēšana un izglītošana. Visvieglāk uzskatus un paradumus ir mainīt gados jaunākiem cilvēkiem, šeit domāju par skolām un bērnudārziem. Mēs LVM to arī darām, mani kolēģi aktīvi strādā.

Otra lieta ir piedāvāt un padarīt pieejamāku atkritumu šķirošanu, lai iespējas tos nodot, turklāt, maksimāli ērtāk un lētāk būtu pieejamas visiem. Labi, ka liela sabiedrības daļa izmanto atkritumu laukumu piedāvātās iespējas. Ir gan viens “bet” – tie ir pieejami lielākajās apdzīvotajās vietās, nomaļākos vai nelielos lauku ciematos attiecīgajam pakalpojumam izpaliekot. Vēl mums ir virkne apdzīvotu vietu, kam nav noteikta statusa, piemēram, dārzkopības sabiedrības. Gadās, tām nav skaidra juridiskā statusa, nav skaidru īpašumattiecību, nav saprotams – vai tā ir pilsēta, vai tomēr lauki. Pašvaldība šais teritorijās neiegulda vai saredz tam juridiskas problēmas, dārzkopības sabiedrības un meži ap tām mums ir vieni no “karstākajiem punktiem” atkritumu ziņā.

Viena iespēja ir piedāvāt iespējas šķirot atkritumus un nodot bez maksas, cita – motivēt iedzīvotājus finansiāli. Nešķirotie atkritumi un to nodošana maksā daudz dārgāk, kas dod izvēli – maksājam vairāk, bet neko nedarām, vai šķirojam un maksājam mazāk. Manuprāt, loģiskākais un ātrākais risinājuma ceļš ir atkritumu šķirošana, šķirošanas iespējas piedāvājums un iespēja sašķirotos materiālus nodot tālākai pārstrādei. Par pēdējo runājot, zināms, ka pie mums ar pārstrādi nesokas tik vienkārši, kā gribētos.

Runājot par sašķirotajiem materiāliem, redzu iespējas attīstīt, piemēram, mums vēl nezināmas uzņēmējdarbības un pārstrādes jomas. Februārim tuvojoties, ceram, ka zināmu apjomu no mežā atstātajiem atkritumiem “paņems” depozītsistēma. Tas ir solis kārtības un paradumu maiņas virzienā, kas, kā jau minēju, nav un nebūs vienkārši. Ja daļa cilvēku vecumā ap 50 un vairāk gadiem, atceras, kā tas ir kaut kur doties ar stikla pudelēm pilnu maisiņu vai somu, ir gana daudz cilvēku, kas neko tādu neatceras un nezina.

Intervijā ar Sandru Bērziņu, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieci vides aizsardzības jautājumos, runājām par to, ka pat situāciju labi zinošiem cilvēkiem ne vienmēr skaidrs, kur griezties, ko meklēt, ja, piemēram, jātiek vaļā no vecā šīfera jumta.

Ja runājam par bīstamajiem atkritumiem (arī šīferi), jāskatās vismaz divas situācijas. Kā šīferis nonāk mežā? Viens ceļš – vecā jumta vai kaut kur noglabātā šīfera īpašnieks pats veic remontdarbus un pats aizved. Cits gadījums – mājas īpašnieks ir pasūtījis jumta nomaiņu, ieskaitot vecā materiāla utilizēšanu. Ir piedzīvoti gadījumi, kad darbu izpildītājs apņemas to visu veikt (uzņemas zināmas saistības), saņem samaksu, bet... krava “līdz atkritumu poligonam netiek”. Kravai nonākot mežā, par mežu atbildīgais īpašnieks, vai runājam par LVM, vai privāto, vai... nu ir atbildīgs par citu cilvēku izmesto atkritumu savākšanu.

Otra situācija raksturo pietiekami lielu mežā nonākošo atkritumu (būvgružu) daļu, proti, pasūtītājs var būt pat ļoti godprātīgs, par darbu samaksā, bet nekontrolē izpildītāju “līdz galam”, savukārt, būvniekam šādi izdodas nopelnīt vairāk. Redzot mežā izgāztās būvgružu kravas, mans stāsts top gana skaidri redzams. Vēlreiz uzsvēršu – patlabanējā situācijā ātrākos augļus cīņā pret meža, grāvmalas vai lauka piesārņošanu noteikti dotu atkritumu šķirošana.

Mežkopība. Kā gadījies, ka laika gaitā jūtami attīstījusies izteikta sabiedrības vēlme, neko nezinot, regulāri pamācīt profesionālus mežkopjus?

Cēloņi ir vairāki. Meža apsaimniekošana un mežs ir visnotaļ publiska telpa, kur jebkādas pārmaiņas ir pietiekami labi redzamas. Piemēram, sākoties mežizstrādei (par ko parasti diskutē visvairāk), tā ir labi pamanāma, tai pievērš uzmanību. Teiksim, “40-50 gadus šai vietā dzīvoju, bija mežs, bija aizvējš un nu ir palikusi neliela josla meža. Kā nu tā?” Cita lieta – Latvijā pēdējos 20-30 gadus spēji ir mainījusies publiskā telpa un sabiedrības iesaiste informācijas un viedokļu apmaiņā. Pirms, piemēram, 40 gadiem, par kaut ko uzrakstīja vēstuli vietējai vai centrālajai avīzei, daži cilvēki izlasīja, citi nepamanīja. Nu un? Šodien publisku ziņu var paust teju ikviens un tāpat ikviens var uz to atbildēt.

Tajā pašā laikā ir laba iespēja izvēlēties, kurš informācijas burbulis vai loks katram tuvāks. Informācijas burbuļi ir dažādi un tikpat dažādi ir tajos esošie cilvēki un viņu skaits, sākot no dažiem desmitiem līdz tūkstošiem. Izvēles iespējas ir plašas. No viedokļa paušanas iespēju un brīvības skatpunkta informatīvā vide ir pilnībā mainījusies. Vai esi ārsts, vai skolotājs, vai žurnālists, vai mežsaimnieks – ja tavs darbs un darbība skar pietiekami plašu publisko telpu – tev jābūt gatavam agri vai vēlu var saņemt jautājumus, kas un kā, un kāpēc notiek.

Mežsaimniecība ir tā joma, kur jautājumus uzdod un uzdos daudz, piekrītu, mēs varbūt šādā situācijā jūtamies ne visai ērti, jo mežsaimnieks vairāk ir intraverts: “Zinu, ko daru, esmu apmācīts un skolots, mežā jūtos kā mājās, kāpēc man kādam kas jāskaidro.” Šobrīd tas vairs gluži tā nav. Allaž kabatā jābūt argumentiem, lai atbildētu. Mums jāpieņem arī informatīvā vide, kurā dzīvojam. Domāju, tā tikai attīstīsies, “vecie laiki” neatgriezīsies. Jo labāk mēs pratīsim skaidrot, jo labāka būs sabiedrības izpratne par to, ko mēs darām.

Ja man pieder 58 ha meža, kam izdomāju ļaut augt savā vaļā, neko nekopjot, nedarot, neskarot, vai un cik tas būs zaļi? Vai es ar nekā nedarīšanu varu lepoties?

Zināmā mērā kaut kas būs zaļi. Bet, rēķināmies, ka mēs patiesi neko nedarām un arī negūstam no šiem 58 ha. Nevācam malku, kas mazāk mežainā reģionā, piemēram, Zemgalē vai Latgalē, ir gandrīz neiespējami. Nelasām sēnes, ogas, neurbjam bērzos sulas. Tas būs zaļi līdz brīdim, kad mums piederošo 58 ha ekosistēma sāks mainīties. Jebkurā vietā, ja to liekam mierā un neko nedarām, izmaiņas tāpat notiek. Varbūt pēc 100 gadiem varēs redzēt, ka situācija šais 58 ha ir pietiekami zaļa, bet, ja runājam par meža ļoti būtisku “darbu” planētas mērogā – skābekļa ražošanu un CO₂ piesaisti – neskartais mežs nebūs ar tik augstu skābekļa ražošanas potenciālu, kā būtu situācijā, ja mežu mērķtiecīgi koptu.

Eiropas sabiedrībai šai sakarā – kad un ko darīt – kad un ko nedarīt – priekšā gaidāma izšķiršanās – kas būs prioritāri. Ceru, tā būs pragmatiska un zinātniska, ne politiska. Ja augstais mērķis ir CO₂ emisiju samazināšana, nekā nedarīšana mežā nav nedz labākais, nedz ātrākais risinājums mērķu sasniegšanā.

Runājot par Latviju – svarīgs ir līdzsvars, noteikti nebūs situācija, kad visi valstī esošie meži būs saimnieciskie vai pārvērsti plantācijās. Tā nebūs, turklāt dabas apstākļi mums šādi rīkoties neļaus. Starp citu, ir labi zināms, ka noteiktu dabas aizsardzības mērķu sasniegšanā noteiktos gadījumos mežkopim sava roka mežam jāpieliek, citādi nekā.

Jaunaudzes un plānošana. Vai, ņemot vērā mainīgo klimatu, pamazām tiek domāts par platlapju mežiem?

Ja runājam par meža atjaunošanas praksi, patlaban šādu plānu mums nav. Protams, labi zinām dižskabārdi, zinām citas platlapju sugas, bet pagaidām tās meža atjaunošanā neizmantojam (to starp citu neļauj mūsu kā sertificēta uzņēmuma saistības). Līdz šim arī zemju apmežošanā vai plantācijās citas sugas izmantotas nav.

Skatoties nākotnē, kopīgi ar “Silavas” kolēģiem esam piedalījušies un strādājuši pētījumos, lai saprastu, kādas ne gluži tuvākā, bet tālākā nākotnē būtu perspektīvās sugas. Runa ir par sugām, kas klimata mainības ietekmē varētu aizvietot esošās un palielināt platlapju mežu īpatsvaru. Patlaban “šo funkciju” itin labi pilda egle, bet līdzīga daba ir dižskabārdim, ēncietīga suga, laba saimnieciskā vērtība. Joprojām skatāmies, kas notiek ar osi – ošu meži mums ir, joprojām ir slimības neskartas audzes. Pazīmes rāda, ka oša jaunaudzes uzrāda veselīguma pazīmes. Domājam arī par kļavu. Protams, Latvijā ir simtgadīgi baronu laiku dižskabāržu stādījumi, bet šo sugu joprojām uzskatām par svešzemnieku. Patlaban tiek pētītas paraugaudzes, bet domājam, lai būtu gatavi situācijai, kad vajadzēs kvalitatīvu stādmateriālu.

Latvija 2050. Kāda tā būs?

Latvijas valsts 2050. gadā joprojām ir pasaules kartē. Valsts ir pašpietiekama, ar sevi atražojošu sabiedrību. Mums ir izdevies uzlabot demogrāfisko un sociālo situāciju, cilvēku prombraukšana ir beigusies, Latvijā ir veselīga, konkurētspējīga ekonomika, kas balstās videi draudzīgos un gudros risinājumos, tostarp, arī lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcijā. Jauni produkti, jauni materiāli, gudra pārstrāde.

Sabiedrība lieliski saprot, kas notiek dabā un kas notiek tautsaimniecībā. Mums joprojām ir stabila medņu un melnā stārķa populācija, kas līdzās cilvēkam jūtas labi. Domāju, laikam ritot, būs radušās iespējas, par kurām šodien nezinām, proti, kā vēl izmantot pieejamos resursus. Mēs dzīvojam potenciāli ļoti labā vietā.

Jaunieši Latvijā

Jāsaka, minimālo demogrāfisko programmu esmu izpildījis, man ir trīs bērni. Viedoklis par nākamo paaudzi nešaubīgi veidojas, jo tu redzi ne tikai savējos, bet arī viņu draugus, ko sastopi. Jaunie cilvēki ir domāšanā brīvāki, vide, kurā viņi aug, ir cita. Tas ir mūsu potenciāls.

Pārdomas raisa zināms mērķtiecības trūkums, jo izvēļu ir daudz, šobrīd par otrās iespējas esamību šaubu nav, kas var rosināt zināmu “iesnaušanos” – ir labi. Ja esi pusceļā uz mērķi, nekas, ir citas iespējas. Ir lieliskas un daudzveidīgas izglītības un biznesa iespējas. Lielāks cilvēku skaits var atrast savu vietu tieši savu interešu sfērā, attīstīt savus talantus.

Mums, vecākajai paaudzei, ir uzdevums šo vidi nodrošināt un darīt to stabilu. Lai jaunie cilvēki aizbrauc, sasmeļas pieredzi un atgriežas, lai krāšņi un jaudīgi izpaustos šeit, savā valstī. Patriotisms, ekonomika un sociālie jautājumi jāskata kopsakarā, tiem jāiet vienā solī. Kā mežsaimniecībā ir vides, ekonomiskie un sociālie aspekti, kas veido līdzsvaru un ilgtspēju, tā jābūt arī valsts līmenī.