Ieva Struka. Vējš piemiņas podestus sagāza ^{Apriņķis.lv}

Tomēr Atmodas laiks nav tikai 4. maija deklarācija, barikādes, “Baltijas ceļš” un augusta pučs, un tieši tāpēc, ar pieklājīgu laika distanci, nu beidzot parādās gan mākslas darbi, piemēram, “Perfektā teikuma nāve” Nacionālajā teātrī, gan pirmreizējas liecības – žurnāla “Avots” galvenā redaktora un rakstnieka Aivara Kļavja “Avota” tapšanai, ziedu laikiem un nogrimšanai veltītā grāmata “Avota laiks”, ko izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”.

Grāmatas pirmajai trešdaļai ir ekspozīcijas raksturs, tāpēc tā šķitīs aizraujoša ierobežotākam cilvēku skaitam – tiem, kas arī paši darbojas žurnālistikā, zina, ko nozīmē redaktora darbs, meklējot ne tikai rakstītājus, bet pēc tam arī pašus rakstus no pazudušiem rakstītājiem vai trakākajā gadījumā metoties aizpildīt tukšās vietas ar savu ķermeni. Jā, jā, ar ķermeni, jo tas dažkārt nozīmē mobilizēt ne tikai garīgos, bet arī visus fiziskos spēkus. Uzrakstīju vārdu “ierobežots” un jau dzirdu Kļavja balsi: ja “Avota” bijušie 150 tūkstoši abonētāji ir ierobežots lasītāju skaits, lai dzīvo Latvijas prese, kas šodien cīnās par katriem simts! Un viņam būs taisnība.

Un tomēr šis raksts veltīts grāmatas otrajai un trešajai daļai. Tajā mazliet rūgto intonāciju nomaina uzvaras garša, un to raksta cilvēks par augstāko emocionālo laikposmu savā dzīvē, ko veido plašs izjūtu spektrs, – tas nav tikai gandarījums par to, ka aug žurnāla latviešu versijas abonētāju skaits, bet vēl straujāk – krievu abonenti ārpus Latvijas robežām, vai lepnums par pirmoreiz pēckara Latvijā nodrukātiem trimdas autoru darbiem vai ārzemju rakstnieku tulkojumiem, tas ir arī pamatīgs adrenalīns, ko rada robežu izzināšana, atļauju kārtošana, atbildības uzņemšanās, kad atļaujas nav, un azarts būt vienā komandā ar jauniem, trakiem un arī mazliet bezatbildīgiem cilvēkiem, kuri jūt brīvības garšu gaisā.

“Avots” un tā cilvēki izdarīja visu iespējamo, lai paātrinātā tempā iebarotu Eiropas domāšanu brūkošajai padomju sabiedrībai, un neba visi no 150 tūkstošiem izlasīja visu, bet izšķirstīja gan un vēl iedeva kaimiņiem un draugiem, tādējādi ieraugot, kas tad ir uzmanības vērts. Es domāju, ka “Avots” joprojām glabājas daudzās mājās un kāds pa laikam tos pārlapo, jo nekā jau vietā ilgus, ilgus gadus nav bijis. Tikai tagad uz šo vietu pretendē “Domuzīme”, ko vada bijusī “Avota” publicistikas nodaļas redaktore Rudīte Kalpiņa.

Un tieši tā ir trešās trešdaļas tēma – pamīšus atmiņām par notikumiem politiskajā arēnā un pavisam konkrēti barikāžu dienās Aivars Kļavis, cik nu iespējams bezkaislīgi, analizē, kāpēc sabruka Latvijas kultūras prese, kas nav atguvusies līdz šodienai, jo par tādu nevar uzskatīt galvenokārt entuziasmā balstītu darbošanos. Lielā mērā periodisko izdevumu likteni vienpersoniski, turklāt ar galdā cirstu dūri izšķīra Ministru prezidents Ivars Godmanis, iemetot brīvajā tirgū ar vienādiem nosacījumiem gan intelektuālu, gan erotisku, gan kriminālziņu, gan informatīvu presi. To, ka bija iespējams citādi, liecina Igaunijas piemērs. Tam, ka Godmanis gribēja kā labāk, atliek tikai ticēt. Bet es neticu.