Māris Zanders. Arī "kanons" var būt interesants Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Ja paliekam pie tēzes, ka pandēmija un politika neatceļ citas problēmas un tēmas, tad varam arī apgalvot, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir meklēt veidus, kā radīt interesi skolēnos un jauniešos (lai gan domāju, ka tas pats attiecas arī uz citām vecuma grupām) par to latviešu kultūras daļu, kas tiek apzīmēta kā “klasika”, “kanons”, “vēsture”. Proti, mums veidojas pretruna – no vienas puses, it kā ir tēmas un autori, par kuriem “katram puslīdz izglītotam cilvēkam” ir jābūt priekšstatam, bet, no otras puses, šīs tēmas un autori sava statusa dēļ liekas garlaicīgi.
Jāpiebilst, ka veidojas vēl viena pretruna – pētījumi, kas varētu šajā lietā ko labot, visbiežāk paliek apzināti un pārrunāti šaurā ekspertu lokā, tādējādi neīstenojot savu potenciālu.
Kā piemēru vēlos minēt aizvadītā gada nogalē apgādā “Zinātne” izdoto etnomuzikologa Viļa Bendorfa publikāciju krājumu “Es nedevu nevienam savu dziesmu sarežģīt”. Varu paškritiski spriest pēc sevis – interese par latviešu folkloru man parādījusies tikai pēdējo piecu gadu laikā, līdz tam attieksme pret Krišjāni Baronu & Co. man bija kā pret kaut ko pārakmeņojušos savā pašsaprotamībā. Nu, ir tāda lieta – un?
Savukārt, ja lasām kaut vai Berndorfu, aina kļūst košāka dažādās izpratnēs. Piemēram, saistoša tēma ir tas, kā virkne arī mūsdienās zināmu latviešu intelektuāļu-klasiķu atrada ceļu pie nacionālās kultūras, lai gan veidojās citā kultūrvidē. “Diez vai kāda cita dziesma ir Dziesmu svētkos tik bieži dziedāta kā 1899. gadā komponētā “Gaismas pils”. Grūti iedomāties, ka divus gadu desmitus pirms šīs dziesmas tapšanas Vītols latviski neprata, viņa dzimtā valoda bija vācu valoda.” (247. lpp.)
Cits aspekts: salika, tēlaini izsakoties, Barons tautas dziesmas Dainu skapī, vēlāk teksti izdoti, tā teikt, normālam cilvēkam nelasāmos “ķieģeļos”, – neizklausās pievilcīgi, vai ne? Tomēr Bendorfs (jāatzīmē, ka arī citi pētnieki) norāda: ja vien ir vēlme, nekas netraucē latvietim mūsdienās radīt savu Dainu skapja versiju, jo klasiķi arī šajā jomā nav simtprocentīgi nekļūdīgi un neapstrīdami. “Citos gadījumos Barons jutis negludumu un labojis citā virzienā nekā tas pats teicējs citam vācējam. Taču daudz vairāk Baronam ir labojumu, kurus pie vislabākās gribas izskaidrot nevar. Iznīcināti pat veseli skaisti varianti.” (225. lpp.).
Citiem vārdiem sakot, folkloras vākšanas klasiķu statusam nav jāsastindzina – kopīgais mantojums ir kā jūra, kurā ikviens var peldēt un meklēt savu. Te var piemetināt, ka šķietami “vecmodīgā” folklora vispār ir ļoti elastīga prakse; ja atļauts nedaudz zobgalīgs piemērs, tad – “jau Melngailim vairākkārt teicējas ir piedāvājušas viņa paša oriģināldziesmas…” (110. lpp.)
Domāju, ka līdzīgi var aplūkot literatūru, mākslu, mūziku Latvijā. Nav nekas nepareizs izveidot “kanonus”. Nepareizi ir pēc tam sev iestāstīt, ka “mūsdienu cilvēkam” ir cita estētiskā izpratne, tādēļ lai dārgie klasiķi mierīgi atdusas netraucēti. Es neapstrīdu, ka 21. gadsimta otrajā desmitgadē, teiksim, Raiņa lasīšana var radīt zināmas grūtības, tomēr, atkārtošos, ir veidi, kā šo mantojumu padarīt saprotamu un interesantu. Lielāka problēma ir tā, ka šie veidi tiek meklēti un atrasti konkrēto jomu speciālistu aprindās, maz skarot sabiedrību kopumā.