Raivis Dzintars: Kāpēc es parakstījos par Satversmes 110.panta grozījumiem ^{Apriņķis.lv}

Lavīna pār ģimenes robežām

To, cik jautājums ir svarīgs, nevar vērtēt atrauti no kopējās ainas. Minēšu līdzību ar imigrantu uzņemšanu valstī. Zinām, ka no Baltkrievijas arī Latvijas virzienā tiek organizētas imigrantu plūsmas. Ja Latvija atvērtu robežu, piemēram, 100 ieceļotājiem, varētu šķist, ka Latvijas realitāti tas ietekmētu minimāli. Diemžēl šis apgalvojums ir patiess tikai tad, ja ignorējam netiešās sekas. 100 uzņemto kalpotu par milzīgu iedrošinājumu desmitkārt vairāk gribētāju. Turklāt precedents, ka tas ir iespējams, palielinātu arī iekšējo spiedienu, sak, varējām vienreiz, kāpēc gan nevaram vēl reizīti, un tad vēl un vēl… Ceļš uz bezdibeni sākas ar soli tā virzienā.

Vienai mazai, no skata nebūtiskai sniega pikai var izrādīties milzīga nozīme, ja tā ir impulss lavīnai. Tas, ka par grozījumiem Satversmē parakstīsies mazāk cilvēku, nekā ir nepieciešams, var likties kā maza, nebūtiska sniega piciņa. Taču zemās aktivitātes iedrošinājums var radīt milzu iedrošinājuma lavīnu tiem, kas ģimenes jēdzienam gribētu atņemt jebkādas robežas.

Satversmes 110. panta grozījumus Nacionālā apvienība rosināja arī parlamentā. Neilgi pēc tam sekoja pilsoņu iniciatīva. Būtiski, ka grozījumi bija kā atbildes solis Satversmes tiesas lēmumam, ar kuru šī institūcija uzurpēja tiesības likumdevēja vietā lemt, ko atzīt un ko neatzīt par ģimeni. Ja Latvijas pilsoņu vairākums ievēlētu savus pārstāvjus, kas ģimenes jēdzienu likumā paplašinātu ar viendzimuma pāru attiecībām, tam varētu piekrist vai nepiekrist, bet lēmums būtu pieņemts demokrātiskā procedūrā. Šai procedūrai ir trūkumi, bet tas ir labākais iespējamais veids, kā valsts lēmumus salāgot ar pilsoņu gribu. Pārkāpjot šo procedūru, tiek pārkāpta pilsoņu griba. Un būtiski ir saprast atšķirību. Daudzi politiskie lēmumi var neapmierināt kādu sabiedrības daļu. Cilvēku intereses ir savstarpēji pretrunīgas, tāpēc no šāda stāvokļa nav iespējams izvairīties. Taču šajā gadījumā ir ignorētas pilsoņu tiesības savu viedokli demokrātiski likumdošanas procesā pat pārstāvēt.

Šādā veidā “izdzīti” lēmumi nekad nav nejauši. Nenozīmīgu jautājumu dēļ netiek mesti izaicinājumi demokrātijai. Satversmes tiesas lēmums ir kā kāja durvīs, un tagad mums jāgaida, kas šīs durvis raus vaļā un kas pa tām nāks iekšā. Partnerattiecību likums? Viendzimuma partneru laulības? Bērnu adopcijas tiesības? Normas, kas aizliedz šādu modeli apšaubīt? Ģimenes vērtību aizstāvju vajāšana un izolēšana? To, kas sekos tālāk, varam tikai minēt atkarībā no tā, cik optimistiski vai pesimistiski esam. Diemžēl piemēri daudzviet pasaulē rāda, ka drūmi scenāriji nav bez pamata. Es nedomāju, ka vēlmju domāšana un pārlieks optimisms novērš sliktāko scenāriju riskus. Ir jāparāda skaidra zīme “STOP” tieši tajā brīdī, kad neskaidri mērķi tiek īstenoti, apejot demokrātiju.

Par iecietību un arī par ideālu saglabāšanu

Dažkārt pat no visnotaļ konservatīvi domājošiem cilvēkiem esmu dzirdējis arī citus argumentus pret parakstīšanos. Tā ir nevēlēšanās aizvainot cilvēkus, kas ir piedzimuši atšķirīgi, un tas, protams, nav bijis viņu izvēles jautājums. Te tiešām jāteic, ka ģimenes vērtību aizstāvjiem priekšā ir liels darbs, lai izskaidrotu, ka iestāšanās par bērnam labvēlīgāko vidi, par laika pārbaudītām tradīcijām un vērtībām nav vis vēršanās pret kādu, bet par. Visvairāk mēs katram bērnam novēlam līdzās mīlošu mammu un tēti. Tas ir tas, ko gribam veicināt caur kultūru, caur izglītību, jo ticam, ka tas ir labākajās bērna interesēs. Taču vienlaikus zinām, ka tā vienmēr nenotiek.  Mēs gribam atbalstīt katru pilsoni viņa izvēlētajā dzīves ceļā un situācijā, kurā viņš nonācis, bet mēs gribam arī paturēt valstisku ideālu, kurp aicināt virzīties, ja vien ir tāda iespēja. Tas, kam mēs nevēlamies piekrist, – ka šis ideāls tiek nojaukts un ceļazvaigzne nodzēsta, pamatojot ar to, ka “dzīvē vienmēr tā nenotiek”.

Domāju, lāča pakalpojumu mums izdara atsevišķi cilvēki, kas uzskata, ka ģimenes vērtības var aizstāvēt ar naidu vai cilvēku pazemošanu. Var saprast to cilvēku izmisumu, kuri jūtas nesadzirdēti un kuru viedoklim kā ar ceļarulli nedemokrātiski pārbrauc pāri, taču naids un pazemošana nepalīdz. Tieši pretēji – tas attālina mūs no iespējas ilgtermiņā iemantot sabiedrotos, jo īpaši jaunās paaudzes vidū.

Plašākā nozīmē par ģimeni mēs, protams, varam dēvēt jebkurus cilvēkus, kas mums ir tik tuvi un mīļi kā pašu radi. Nav maz cilvēku, kas par savu otro ģimeni sauc, piemēram, darba kolektīvu vai draugu loku. Taču ģimenes jēdzienam likumiskā izpratnē var būt nozīmīgas juridiskas sekas. Latvijas pilsoņiem, kas šajā jomā nevēlas eksperimentēt un pārbaudīt sava optimisma pamatotību, vajadzētu skaidri pateikt: mēs neesam mierā ar Satversmes tiesas patvaļu! Mēs neesam mierā ar jebkādu ģimenes pārdefinēšanu, ja par to nav lemts demokrātiskā procedūrā.

Neatkarīgi no tā, vai parakstu skaits par Satversmes 110. panta grozījumiem būs pietiekams referenduma ierosināšanai, katrs atsevišķs paraksts nozīmē vēl viena pilsoņa skaidri izteiktu vēlmi pašam piedalīties šādu jautājumu izlemšanā. Mēs nevaram pārzīmēt pasauli pēc savas patikas, bet mēs varam uzņemties atbildību par to, kas ir tiešā veidā mūsu pašu atbildībā un spēkos. Veltīts neliels laika sprīdis un paraksts par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē pavisam noteikti ir katra paša rokās. Tikai tad, ja izdarīsim mūsu pašu daļu, būsim morāli tiesīgi prasīt arī no citiem.

Paraksties! www.latvija.lv/pv