Jānis Dimants. Biedējoši, vēl biedējošāk. Panika un ieriebšana ^{Apriņķis.lv}

Viss tik biedējoši, teju katru skaroši. Tomēr protam ar pašcieņu grūtumus pārlaist, nekādas vispārējas panikas tikpat kā nemana. Pat Ķekavā, Mārupē, Ropažos un citviet Pierīgas apkaimē, kur vīrusa izplatība ievērojami pārsniedz vidējo valstī. Siguldā gan, kad divarpus tūkstošiem klientu sākušies traucējumi ar elektroenerģijas piegādi un vakarpusē palikuši tumsā, licies, ka nu gals klāt. Par laimi, drīz vien sadzīviskā ķibele tika novērsta. Dzīve un dzīvošana rit savu gaitu, nezaudējot cerības, ka pandēmijas likstām varbūt jau drīzumā būsim tikuši pāri, ja vien netiksim ierauti tajā, kas ir daudz baisāks par negantās vīrusslimības postu.

Vai nākamā būs Baltija?

Krievijas militārais iebrukums Ukrainā var sākties kuru katru brīdi! Par to brīdina pats ASV prezidents Džo Baidens. Un pārceļ vēstniecību Ukrainā no Kijevas uz Ļvivu. Rietumvalstis, arī mūsu Ārlietu ministrija, aicina valstspiederīgos iespējami ātrāk izceļot no Ukrainas. Vienkāršoti runājot, Krievijas draudi Ukrainai tiek uztverti kā draudi demokrātijai globālā mērogā, un saspringst pat pasaules visuvarenajie. Tikmēr tante Pabažos prāto, vai nav dumjš tas amerikāņu prezidents, izsludinādams, ka krievi iebruks Ukrainā un karš sāksies 16. februārī. Nu Putins kaut vai principa pēc, ja to arī darītu, tad vismaz dienu ātrāk vai dienu vēlāk, tādējādi parādot amerikāņu izlūkdienestu izgāšanos. Lai kara izsludinātājiem ieriebtu vēl spēcīgāk, Putins vispār varētu atcelt iebrukšanu Ukrainā un tad, kā ironizē portāls “nra.lv”, par kara un asinsizliešanas novēršanu abi ar Baidenu varētu doties saņemt Nobela prēmiju.

Uz spriešanu kārā tante atļaujas pasmīkņāt, cik tomēr dumjš arī tas Putins: noturēja savas armijas simts tūkstošus kareivīšu divus mēnešus teltīs, melodams visai pasaulei par kaut kādām apmācībām. Nu nē, tik ilgi sabūt poligonos, turklāt ziemas apstākļos, – kur veselais saprāts?! Izmocītie un iznerrotie simts tūkstoši tagad lai nolaistām galvām atgriežas kazarmās… Bez rūkšanas un, iespējams, iekšējas rūgšanas tur neiztikt.

Tikmēr iespējamais tūlītējais karš, Krievijas militāro spēku milzīgā koncentrēšanās pie Ukrainas robežas, NATO, Rietumvalstu atbildes gājieni – aizvien karstās tēmas mediju pasniegumā. Nojaušams, ka pat tajā vidē, kur vispirms tiek meklēti kādi papildu minējumi aptrakušā politiķa Artusa Kaimiņa un naivās aktrises Dārtas Danēvičas ģimenes skandālos, nākamā aktuālā tēma ir – ko tur atkal sadarījis Putins, ko teicis Baidens, Makrons, Šolts. Mums informācija, viedokļi, atziņas, spriedumi vai ik diennakti plūst pāri malām. Visam izsekot grūti, pat neiespējami. Bet vispār jau iespējamā kara tematikas atspoguļotāji par kolosālu veikumu pelnījuši uzslavu. Protams, it noderīga būtu arī nopietna viņu veikuma dziļāka analīze. Pats dienām un naktīm visam urbdamies cauri tā, ka reizumis galva griežas, par tādu kā pienākumu uzskatu padalīties ar lasītājiem par dažu labu savrupāku skatījumu.

Latvijas Televīzijas mūždien izbraukumos esošais Gints Amoliņš, Latvijas Radio starptautisko notikumu ziņnesis Uģis Lībietis ir tie, ar kuriem daudzi no mums rītos ceļas un nakts jundā aiziet gulēt. Var tikai apbrīnot viņu uzņēmību, spējas, kompetenci, un tomēr ikreiz pēc dzirdētā vai redzētā esmu saskumis, jo negūstu un negūstu īstu priekšstatu, kas tur darās pašā Ukrainas iekšienē, cik lielā mērā ukraiņi uzticas varai, savai valdībai un vai paši iedzīvotāji lamā savu prezidentu. Neba kā Volodimira Zelenska kantes turētājiem vai Ukrainas nelokāmajiem aizstāvjiem mums nenākas ieraudzīt iespējami pilnāku turienes iekšējo bildi?

Tāpēc gluži vai aplaimots jutos, kad, tradicionāli caurlūkojot reģionālo presi, laikrakstā “Bauskas Dzīve” divu lappušu atvērumā izlasīju interviju ar Kijevas žurnālisti Aļonu Romaņuku, viņa arī žurnālistikas pasniedzēja kādā prestižā institūtā. No visa jaušams, īstena savas zemes patriote, bet arī atklāta, kā un par ko Zelenska reitingi no 73 procentiem pēc ievēlēšanas pašlaik ir tikai 25 procentu apmērā un turpina kristies. Neuzticēšanās varai – oi, oi, cik tas kaitējoši var izvērsties! Bet tiešām, viņu prezidents vienu dienu, publiski uzstājoties, runā vienu, citu dienu – kaut ko pilnīgi pretēju. Kādā intervijā Zelenskis saka, ka nevajag celt paniku, ka viss būs labi, bet citā paziņo, ka pirmā, ko Krievija sagrābs, būs Harkova. Tāda nekonsekvence noved pie aizvien lielāka haosa valstī.

Intervijas sniedzēja lietišķi novērtē un izklāsta, ka viņiem ir milzīgs starptautiskais atbalsts, visa pasaule sūta palīdzību – tie ir gan ieroči, gan nauda, gan citādi resursi. Pie tādas starptautiskas aizstāvības lai Putins mums uzbruktu? Kaut gan arī 2014. gadā mēs pat iedomāties nevarējām, ka Krimu okupēs, uzbruks Doņeckas un Luhanskas apgabaliem, nu nevarējām iedomāties, ka kaut kas tāds maz ir iespējams, atzīst vaļsirdīgā ukraiņu žurnāliste. Tāpēc, jā, draudi šobrīd pastāv, tie ir pilnībā reāli.

Atgriežoties pie pašmāju žurnālistu un ekspertu snieguma, lielākas ievērības cienīga bijusi Emanuela Makrona izdarīšanās iespējamā kara novēršanai, sākot jau ar to, ka Francijas prezidents pirms vizītes pie Putina sazvanījies ar mūsu premjeru. Droši vien apjautājies, sak, tev Krievija pie sāniem, labāk zini, kas tur un kā ar viņiem runāties. Tīkams diplomātisks žests no sabiedroto paša augšgala, bet varbūt zvanīts tāpēc, ka abiem labas personiskās attiecības.

Kādā diskusijā pavīdējusi doma, ka taisnīgi būtu, lai vizītē uz Kremli dotos tieši tuvīnās kaimiņzemes līderis. Taču Kariņam tikties pie sarungalda ar Putinu – tas ir kaut kas neiespējams. Varbūt labi vien ir, jo gribētāju kontaktēties ar Krievijas prezidentu saradies paprāvs skaits; Kremļa rupori pat atļaujas paņirgt: redz, kā viņi pie mums raujas!

Lai arī kā, Makrons uz sešām stundām tiek nosēdināts milzīgā ovālā galda otrā galā. Pieļaujams, ka garumgarajā sarunā vismaz dažas minūtes atļāvās veltīt tam, cik aizraujoša bijusi abu valstu daiļslidotāju duelēšanās Pekinas ledus hallē un nokļūšana uz olimpiādes goda pjedestāla, gan droši vien ar škrobi Putinam, ka Francijai tomēr ticis tas visaugstākais pakāpiens. Daile, sports, karš un sarunvalodā tak jau arī, kurš stiprāks, kuram būt uzvaras lauru plūcējam. Cik noprotams no dižsarunas skopajiem klajā nākušajiem izklāstījumiem, namatēvs ir atzinies, ka, jā, potenciāls NATO un Krievijai nav salīdzināms, un spēris vaļā: Krievija ir viena no kodollielvarām, attapsieties ierauti konfliktā, kurā uzvarētāju nav.

Ko par atklātībā pausto piedraudējumu lai domā Vācijas jaunievēlētais kanclers Olafs Šolts, kurš kā nākamais pēc Makrona gluži vai rindā stājies uz pieņemšanu pie Putina? Un ko domāt tantei Pabažos? Tad nu kā saukts ekrānos parādās Latvijas Nacionālo bruņoto spēku atvaļinātais pulkvedis Igors Rajevs un, saraucis pieri dziļā nopietnībā, komentē: tāda retorika, tas ir ļoti uztraucošs signāls. Un tūdaļ arī atklāj, ka bez kodoldraudiem Putinam ir vēl kas tūlītējai rīcībai, proti, pie Ukrainas pievesta nacionālā gvarde, kurai koncepcija paredz sekošanu aiz armijas ieņemtajās teritorijās, tātad – darbošanās policejiskām metodēm. Mūsējais Rajevs no saviem avotiem zina, ka Putina nacionālā gvarde ir labi sagatavota. Kad puspavērtu muti visu esi noklausījies, nākas secināt, ka mums uzradies vēl viens īsts viedokļu līderis, šajā gadījumā perfekts, šķiet, līdz kaulam militāro jomu pārzinošs vīrs.

Meklējot, kur tas suns aprakts

Zinot, ka Kremļa kanāli pārpilni melu lavīnām, gribas tikt pie īstenības iz patiesās dzīves Putina režīmā. Tad nu kā patiesības un apgaismības nesēja LTV 1. programmā nodimdēja filma “Krievija pret Krieviju”. Varam taču vismaz domās solidarizēties ar tiem, kas uzņemas karu un citzemju iekarotājgribētāju savaldīšanas misiju.

Lai atzinība arī tiem medijracējiem, kas tikuši kaut kur pie saknēm pašreizējās situācijas izvērtējumam. “Vienīgais drauds Krievijas pastāvēšanai ir tās iekšējās dzīves degradācija. Ārējie draudi pašlaik nebūt nav kritiski,” – ar šādu atzinumu klajā nācis atvaļināts Krievijas ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs. Viņaprāt, Krievija provocē spriedzi, lai novērstu iedzīvotāju uzmanību no iekšējām problēmām. Izskan arī vispārsteidzošākais – plašās aprindās labi pazīstamais militārists atļaujas pieprasīt Putina demisiju.

Jāgaida, kas notiks tālāk. Pašlaik visā esam iekšā un izbaudām visu, kā publikācijas virsrakstā uzrādīts. Neziņa visapkārt nomācoša. Stress, emocionālie pārdzīvojumi – kur nu bez tiem. Jā, sabiedrībā nav tādas vienotības, kāda bijusi savulaik liktenīgajos pavērsienos. Taču nav tiesa, ka sabiedrībā valdītu kāda postoša sašķeltība, kā dažkārt tas tiek trokšņaini pasniegts. Mums nav un nebūs nekāda iekšēja kara – tā izteikusies februāra jubilāre dzejniece, rakstniece un dramaturģe Māra Zālīte. Pie viena jāpateic, ka viņas sarakstītā un režisora Viestura Kairiša Dailes teātrī iestudētā luga “Smiļģis”, kas pēc vairākkārtējiem pārcēlumiem beidzot nonākusi pie skatītājiem, ir kā pandēmijas laika žilbinājums mūsu kultūras laukā. Pēc noskatīšanās un dziļākām pārdomām pats jūtos kā dopingu dabūjis darīt un dzīvot gribēšanai.