Pāvils Brūvers: Netaisna manta laimi nenes ^{Apriņķis.lv}

Pēc lekcijas pie viņa pienācis sirms kungs un lūdzis uz personīgu sarunu. Viņa sirdi nospiežot kāds sens notikums: Otrā pasaules kara laikā, kad viņa vienība ienākusi Rīgā, viņš kopā ar citiem karavīriem piedalījies pamesta juvelierveikala izlaupīšanā Vecrīgā. Viņš esot paņēmis skaistu zelta gredzenu ar Latvijas simboliku. Šis gredzens joprojām esot pie viņa un aizvien atgādinot šo noziegumu. Viņš sirdī sajutis mudinājumu, ka no savas vainas viņš varētu atbrīvoties, ja gredzenu atdotu kādam latvietim. Viņš lūdza, vai Šmits būtu ar mieru no viņa šo gredzenu pieņemt. Šmits gredzenu pieņēma un nēsāja to ar godu visu mūžu, bet sirmais kungs aizgāja mājās, iemantojis atvieglotu sirdi un priecīgu prātu.

Šis gadījums man ienāca prātā, lasot informāciju un daudzos komentārus par 10. februārī Saeimā pieņemto likumu par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai saistībā ar holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem. Protams, šie gadījumi nav pilnībā salīdzināmi, mēs neesam ebrejiem neko nolaupījuši, tomēr, kas attiecas uz morāli ētisko aspektu, ir saskatāmas zināmas paralēles.

Jaunajiem cilvēkiem holokausts ir tikai viens no briesmu stāstiem par to, kas kaut kad vēsturē kaut kur ir norisinājies, turpretī daudziem no manas paaudzes, kam jau pāri septiņdesmit, holokausts ir dziļi personīgs – tie bija mūsu tēvi, vecākie brāļi, mums tuvi paziņas un radi, kas šajos notikumos vairāk vai mazāk bija iesaistīti. Man nācies sastapt vairākus holokaustu pārdzīvojušos un kādu laiku dzīvot ģimenē, kas bija pārdzīvojusi holokaustu. Viņi neturēja rūgtumu uz mūsu tautu, lai arī tajā brīdī, kad tika vajāti, atbalstu nesaņēma. Tiem, kas glāba savu dzīvību, slapstoties pa mežiem un dažādām nomaļām vietām, nebija droši pieklauvēt pie kādas latviešu ģimenes dzīvokļa durvīm vai ieiet kādā latviešu sētā un palūgt ūdeni un maizi, nemaz nerunājot par iespēju sasildīties, nomazgāties un pārlaist nakti.

Tādu atbalstītāju bija maz, toties daudz bija tādu, kas tobrīd sajutās kā piederīgi kungu rasei un ar nicinājumu raudzījās uz pazemotajiem, nāvei nolemtajiem ebrejiem. Nemaz nerunājot par Arāja komandas trīssimt vīriem, mūsu tautā bija vēl kādi pāris tūkstoši tādu, kas ar lielu augstprātību un brutalitāti palīdzēja ebrejus arestēt, apsargāt un dzīt viņus uz nošaušanas vietu.

Protams, mēs šobrīd neesam ne juridiski, ne politiski atbildīgi par šiem briesmu darbiem un mantas atņemšanu ebrejiem, toties jautājums joprojām ir atvērts par to, kāda ir mūsu attieksme pret to, kas toreiz notika. Vai tas mums ir vienaldzīgi, vai tomēr mēs to izjūtam kā sava veida parādu un vēlamies kaut kā to vērst par labu? Es personīgi ziņu par 40 miljonu eiro piešķiršanu ebreju kopienai uztvēru kā īpašu iespēju kaut nedaudz atlīdzināt šo mūsu tautas morālo parādu, jo būtībā tā ir “asiņu nauda”, kas kā lāsts visu šo laiku ir gulējis uz mums un uz mūsu zemi.

Paldies Dievam, ka mums ir iespēja no tā tikt vaļā, līdzīgi kā tam sirmajam vīram Vācijā radās izdevība tikt vaļā no netaisnās mantas un iemantot īpašu svētību. Tāds patiesi ir Dieva prāts, lai visi mūsu parādi tiktu nolīdzināti. Ījaba grāmatā teikts: “Viņa paša dēliem ar nolūgšanos jādod gandarījums tiem, kas viņa dēļ bija nabagi kļuvuši, un viņa īpašums atkal jāatdod.”

Es ticu, ka ar šo dienu arī mūsu zeme, mūsu lauki un mūsu darbs saņems īpašu Dieva svētību un šī svētība būs daudzkārt vērtīgāka par to, ko esam atdevuši, jo arī uz mums attiecas Dieva apsolījums, kā rakstīts 1. Mozus grāmatā: “Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād.”