Bruno Andersons: Esmu optimists par Latvijas mežu nākotni Apriņķis.lv
- Autors: Inese Helmane, Lvportals.lv
Foto - LETA
Latvijas nacionālos dabas resursus, kurus var izmantot tautsaimniecībā, var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, – tie ir zeme, ūdens, mežs un purvi, atzīst Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta vadošais pētnieks, ķīmijas zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Bruno Andersons. Domājot par meža izmantošanu, jādomā gan lokālā, gan globālā mērogā, jo mežs nodrošina gan ekonomikas apriti un darbavietas, gan kvalitatīvu rekreāciju tīrā gaisā, gan piedalās globālās sasilšanas mazināšanā.
– Par ieguldījumu koksnes ķīmijas nozares un tautsaimniecības attīstībā jums piešķirts Ministru kabineta Atzinības raksts. Jūsu vadībā ir veiktas trīs plašas valsts pētījumu programmas, kurās kopīgi strādāja vairākas Latvijas vadošās pētniecības iestādes, sniedzot kompleksu skatījumu uz nacionālajiem dabas resursiem, to atjaunošanu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Cik bagāta Latvija ir ar nacionālajiem dabas resursiem? Kas ir valsts lielākās vērtības?
– Lūkojoties visplašākajā aspektā, Latvijas nacionālos dabas resursus, kurus var izmantot tautsaimniecībā, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, – tie ir zeme (daži derīgie silikāti, piemēram, smilts, māls), ūdens (jūra), mežs, purvi. Vienlaikus, tos lietderīgi izmantojot, varam radīt pievienoto vērtību, un tas ir pamats valsts pastāvēšanai šajā vietā un laikā. Izdalīt vienu lielāko vērtību būtu netaisni, jo katra paver iespējas, ja prot tās izmantot. Kā lielāko vērtību es nosauktu Latvijas cilvēkus, kas jau gadsimtiem spējuši pastāvēt šajā ar dabas bagātībām ne visai apveltītajā vietā. Izdzīvot, dzīvot, radīt, būt.
– Kas, apsaimniekojot nacionālos dabas resursus, būtu jāakcentē? Vai tā būtu lielāka koksnes izmantošana tautsaimniecībā? Kaut kas cits?
– Labākais risinājums, neapšaubāmi, ir līdzsvarota visu mums pieejamo resursu izmantošana gan tradicionālajos veidos, gan sekojot līdzi katras jomas attīstībai pasaulē un apgūstot jaunas zināšanas, pieejas un risinājumus.
Attiecībā uz meža nozari ir divi galvenie uzdevumi. Viens no tiem – pārdomāta, uz zināšanām un pieredzi balstīta mežkopība, lai ne tikai saglabātu Latvijai optimālas mežu platības, bet arī veidotu kvalitatīvas mežaudzes. Šajā jomā, manuprāt, veiksmīgi darbojas Latvijas valsts mežzinātnes institūts “Silava”, valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” un arī daļa individuālo mežu īpašnieku. Esmu optimists par Latvijas mežu nākotni.
Otrs uzdevums ir meža resursu – gan koksnes, gan nekoksnes produktu – racionāla un radoša izmantošana rūpnieciska mēroga un augstas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Šeit vēl ir daudz darāmā, un, lai centieni vainagotos ar sekmēm, nepieciešama ne tikai pētnieku un ražotāju, bet arī dažādu jomu zinātnieku un speciālistu sadarbība.
Jau vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem tika definētas trīs svarīgākās meža funkcijas. Tās grafiski tiek attēlotas kā trīs apļi, kas savstarpēji ir daļēji pārklājušies. Tie apzīmē vides, sociālās un ekonomiskās funkcijas. Mums, domājot par meža izmantošanu, jādomā gan lokālā, gan globālā mērogā, jo mežs nodrošina gan ekonomikas apriti un darbavietas, gan kvalitatīvu rekreāciju tīrā gaisā, gan piedalās globālās sasilšanas samazināšanā.
Pilnu interviju lasiet portālā lvportals.lv vai 22.februāra “Rīgas Apriņķa Avīzes” pielikumā “Kodols”.