Māris Zanders: Kad bumbas sprāgst, zinātne klusē? Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Ja pieņemam, ka Putina mērķis ir ne tikai iznīcināt Ukrainu, bet arī psiholoģiski terorizēt citas valstis, tad viens no, manuprāt, veidiem, kā šai iebiedēšanas taktikai pretoties, ir turpināt informēt un apspriest tādus jaunumus zinātnē, piemēram, Latvijas vēstures izpētē, kas mums var noderēt jebkurā gadījumā.
Šādā kontekstā vēlos minēt divus Latvijas Nacionālās bibliotēkas aizvadītā gada nogalē izdotos krājumus. Ņemot vērā izglītības tēmas nozīmi, pirmais būs profesores Vijas Daukštes darbs “Vācbaltiešu elites skolu politika un tautas izglītība Vidzemē 19. gadsimtā”. Paturot prātā visnotaļ pamatotās bažas par attālināto mācību ietekmi uz skolēnu zināšanām, interesanti, ka 18.-19. gadsimtu mijas periodā t. s. mājmācība sekmējās gluži labi.
“Šaudins [Schaudinn], raksturodams 18. gadsimta otro pusi, norāda, ka uz laukiem Vidzemē pastāvēja draudzes skolas un muižas skolas, bet tām bija raksturīga iezīme gan sarukt skaitā, gan kļūt par sava veida soda skolām (Strafschulen). Skolu aizvien noteiktāk aizstāja mājmācība. Mācītāju pienākums bija skolēnus eksaminēt, un skola bija jāapmeklē bērniem, kuri nebija pietiekami labi iemācījušies lasīt, skaitīt pātarus, baznīcas dziedāšanu un katķismu. .. Kopumā situācija palika nemainīga līdz 1819. gadam, kad reizē ar dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē agrārajā likumdošanā tika nostiprināta jauna kārtība arī zemnieku skolu lietās” (63. lpp.).
Pašsaprotami, ka es ar šādu vēstures piemēru negrasos slavināt attālinātās mācības; es vien vēlos izteikt hipotēzi, ka, ja tautā ir patiesa vēlme izglītoties, tad sekmes būs. Un sekmes tiešām bija. Man šķita interesants Daukštes veidotais starptautiskais salīdzinājums, kas liecina, ka latvieši 19. gadsimta nogalē izskatījās gluži labi pat uz “vecās Eiropas” fona.
Tātad, ja par atskaites punktu ņem analfabētu īpatsvaru starp rekrūšiem, tad redzam, ka Krievijas impērijā 1884.-1890. gadā šādi lasīt un rakstīt nepratēji kopumā bija 74,22%. Bet! Starp rekrūšiem, kas nāca no Igaunijas un Vidzemes guberņām, analfabētu bija tikai attiecīgi 4,85% un 5,25% (specifisku iemeslu dēļ Kurzemes guberņas gadījumā gan vairāk – 39,66%). Tas ir gluži labi, ja līdzīgs rādītājs starp rekrūšiem 1888.-1891. gadā Francijā bija 9,4%, Nīderlandē – 7,3%, Austrijā – 30,8%, Itālijā – 42,0% (186. lpp.).
Ja atļauta nedaudz emocionāla piezīme – ja mēs varējām toreiz, vai tad tiešām nespēsim būt izglītoti tagad?
Savukārt otra grāmata ir “Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājuma (1583-1621) katalogs”. Krājuma ievadesejā Endrū Petegrī un Arturs der Veduvens atgādina, ka svarīgs ir lietotāja – vienalga cirvja, grāmatas vai valodas – nodoms, nevis, ja tā var teikt, pats cirvis, grāmata un valoda.
Piemēram, nacistu režīms bibliotēku institūciju labprāt izmantoja saviem mērķiem. 1934. gadā Vācijā bija 9494 bibliotēkas. 1940. gadā to skaits jau bija sasniedzis 13 236. 1939. gada jūlijā Vācijas Reiha bibliotēku dienests uzdeva publiskajām bibliotēkām iegādāties trīspadsmit grāmatu par vācu minoritāti Polijā, lai noskaņotu Vācijas sabiedrisko domu par labu iecerētajam uzbrukumam (39. lpp.).
Jāpiezīmē, ka līdzīgi gan izdarījās arī pretējā puse. Piemēram, ASV Everets Perijs, kurš tika iecelts par Bibliotēku kara padomes dienvidrietumu nodaļas vadītāju, uz[1]deva bibliotekāriem izskaust no plauktiem visas grāmatas, kas “slavina vācu Kultur” (40. lpp.).
Skaidrs, ka ne jau bibliotēkas ir vainīgas, tāpat kā krievu valoda, ko, atgādināšu, plaši lieto Ukrainā, nav vainīga, ka tajā runā arī slepkavas un deģenerāti. Darām visu no mums atkarīgo nomācošajā šodienas situācijā, bet noteikti turpinām lasīt grāmatas.