Voldemārs Lauciņš: Trīs cēlienu balets ar Kalašņikova triecienšauteni; trešais cēliens ^{Apriņķis.lv}

Pirmajā dienā bija visgrūtāk, nebija skaidrs, kas un kā notiek, vai Ukrainai vispār ir kāda cerība palikusi. Tomēr, kad sāka nosēsties pirmo Krievijas armijas aviācijas un artilērijas zalvju triecienu saceltie liesmu un putekļu mākoņi, skats uz Ukrainu bija pārsteidzoši labs, cik nu karā tā var sacīt.

Ukraina nebija sabrukusi no pirmā trieciena, bet to bija uzņēmusi ar pilnu atbildību – valsts iestādes strādāja, ukraiņu bruņotie spēki nemeta ieročus krūmos un nepameta savas pozīcijas, viņi pieņēma kauju, kaut lēnām tika spiesti atpakaļ. Vēl vairāk – Ukrainas tauta bailīgi neliecās pretinieka priekšā, bet meklēja ieročus un gatavojās aizsargāties. Atsevišķie sagaidītāji ar ziediem, vai nu propagandas apmaksāti aktieri, vai arī naivi uzbrucēju līdzskrējēji, nebija īsti pamanāmi aiz to ukraiņu masas, kas stājās rindās pie mobilizācijas punktiem, metināja prettanku ežus vai čakli kūla Molotova kokteiļus.

Šo pirmo lielo 21. gadsimta karu līdzās jau iepriekšējos karos iepazītajām pazīmēm – pilsētu dzīvojamo rajonu apšaudei vai ziņām par milzīgu militāru kolonu pārvietošanos – sirreāli iekrāsoja noķerto marodieru sodi, uz ceļiem noslāpusī iebrucēju bruņu tehnika un zemnieku aizvilktie tanki. Līdzās daudzām citām ar šo karu saistītajām ziņām mani visvairāk uzrunāja divi vienas un tās pašas sievietes attēli blakus: pirmajā viņa ir izrādei sagatavojusies balerīna, otrajā – militārā formas tērpā un ar Kalašņikova triecienšauteni. Abos attēlos redzama sieviete, kas ir gatava lielai atbildībai, sieviete, kas jau ir ziedojusi gana daudz, lai varētu plūkt pelnītas slavas laurus, un ir gatava ziedot vēl tik, cik panākumam būs nepieciešams. Ir pilnīgi skaidrs, ka uzbrucējs nebija gatavs kaut kam tādam, it īpaši, redzot zēnus, kurus agresors tik noziedzīgi sūta karā un kuri nav gatavi karam, pat ja viņi paši domāja, ka ir.

Skatoties uz šo baletdejotāju un situāciju kopumā, nevilšus nāk prātā okupācijas laika pēdējās agonijas, kad televīzijā vairākkārt tika atskaņots balets “Gulbju ezers”, kamēr “augšas” gatavojās reaģēt uz notikušo.

Rakstām “miers”, prātā paturam “karš”

Laika ritums lēnām pagātnē atstāja lietas, kuras reiz bija tagadne. Mums ir žēl par skaistajiem un iepriecinošajiem mirkļiem, kad, atceroties klasiku, ir gribējies teikt: “Mirkli, apstājies!” Tomēr mūs priecē arī laiks, kas lēnam sadziedē brūces un rētas. Lai arī pēdējie mežabrāļi vēl cīnījās par Latviju līdz 50. gadu vidum, Dievs mūsu zemi no lielas karadarbības ir pasargājis jau teju 77 gadus. Turklāt ne tikai mūsu zemi, bet arī krietni plašāku reģionu.

Paaudzes, kas ir piedzimušas pēc kara, nu jau ir izaudzinājušas savus mazbērnus. Tas, ka miers ir pašsaprotams, pamazām ir kļuvis par mūsu ikdienu. Un tas ir labi, jo karā nav nekā uzteicama, karš ir kolektīva un individuālu grēku kopums, kas cērt dziļas rētas daudzu cilvēku personiskajā un ģimenes dzīvē un veselās paaudzēs.

Atziņu par kara briesmām neesam aptvēruši tikai mēs. Šo patiesību Bībelē zelta burtiem ierakstījis pats Jēzus Kristus, kad sacīja: “Svētīgi ir miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem.” Tāpēc laiku pa laikam cilvēci ir pārņēmušas cerības par miera noturību, jo, kā lugā par Šveiku teikts: “Miers ir tas, kas baro, bet nemiers postu nes.”

Arī mēs esam šīs mieru baudījušās paaudzes pārstāvji, kas grib cerēt, ka visi saprot miera nozīmi un ir gatavi rast vienošanos, lai būtu miers. Tomēr, kā katra šāda cerība, vienā brīdī tā ir sabrukusi, un mūs sasniedz jaunas un jaunas ziņas un fotoattēli, kas liecina par drausmīgo realitāti, ar kādu saskaras cilvēki tepat blakus. Ja pēdējos gadu desmitos šādas ziņas mūs sasniedza no ģeogrāfiski tālākiem un mums svešākiem pasaules nostūriem, tad ar karu Ukrainā tas ir pienācis pavisam tuvu.

Diemžēl tāda ir realitāte – ja gribi mieru, arvien esi gatavs karam, kā teica senie latīņi.

Par skaistumu, kas dzimst lielās sāpēs

Ukraina par īpašu vietu un telpu manā sapratnē nekļuva uzreiz. Protams, tā ir manis paša aprobežotība, bet līdz pirmajam Maidanam 2004. gadā, tādam kā pirmajam cēlienam šodien piedzīvotajā traģēdijā, man Ukraina bija ģeogrāfiski no mums netālas vietas apzīmējums, bez īpašām emocijām. Šis Maidans to mainīja, jo Ukrainas tauta pierādīja, ka ir gatava panākt savu brīvību, lai arī tas prasīja izkāpt no ierastā komforta, lai arī tas prasīja sapulcēties kopā, par spīti kādām pretrunām. Tā, manuprāt, bija pirmā lielākā uzvara, bez kuras nebūtu Ukrainas šodienas.

Desmitgadi vēlāk bija otrs Maidans, tāds kā otrais cēliens šodienas traģēdijai, kas prasīja cilvēku dzīvības, bet tas nosargāja tautas tiesības lemt pašiem savu dzīvi. Atceros, cik pārsteidzoši attēli toreiz nāca no Ukrainas – cilvēki bija apjukumā, viņi gribēja kaut ko darīt, bet nezināja, no kura gala sākt. Viņi zaudēja daļu savas zemes, viņi zaudēja daudzus savus karavīrus.

Man atmiņā iespiedies gan tas, kā daudzviet šoseju un ielu malās uz ceļiem nometušies pateicīgie līdzpilsoņi sagaidīja šos kritušos, gan tas, ka lielveikalu ziedojumu traukos cilvēki sameta tik daudz naudas, ka varēja nopirkt militāru helikopteru. Šāda pašaizliedzība un uzupurēšanās raisīja cieņu un apbrīnu. Un tas vēl nav stāsta noslēgums, jo šogad 24. februārī sāktais noziedzīgais Krievijas uzbrukums rāda, cik ļoti ukraiņi kā tauta ir nobriedusi savā pašapziņā – gatavībā kopīgiem upuriem savas brīvības labā.

Šajā nosacīti trešajā nesenās vēstures Krievijas un Ukrainas attiecību izrādē Ukraina ir mācījusies no iepriekšējām kļūdām. Tā ir cita valsts, tā nav tāda, kā bija pēc Padomju Savienības sabrukuma pirms 30 gadiem. Pat visspēcīgākajai armijai būtu ļoti grūti karot pret tautu, kas izveido garu rindu pie iesaukšanas punkta un čakli lej pudelēs Molotova kokteiļus. Tas nenozīmē, ka Krievijas militārā masa nevar uz brīdi nospiest Ukrainu, to iekarot un pārvaldīt. Tas nozīmē “cik ilgi”, ja viņiem tā veiksies. Pat ja kauju uzvarēs Krievijas armija, karu uzvarēs Ukrainas tauta.

Kam pieder pēdējais vārds – karam vai mieram?

Latvijā gan par savu literāro daiļradi mīlētais, gan par savu politisko darbību nereti peltais Andrievs Niedra rakstīja zīmīgu vērojumu, ka pēdējā pretstāvēšanā starp zemnieku un karavīru uzvarēs zemnieks, jo, pat ja fiziski uzvar karavīrs, arī viņš spiests kļūt par zemnieku. Andrievs Niedra zināja, cik briesmīgs ir karš, un viņš zināja, cik zemniecība ir dzīvību uzturoša lieta.

Manuprāt, tā ir viena no gudrībām, kas noder mums šodien, kad domājam par Ukrainu. Un ne tikai. Ja 2014. gadā Ukrainas notikumiem juta līdz daļa mūsu tautiešu, tagad arī Latvijā tauta spēj saziedot miljonus, pat vairāk nekā mūsu valdības iestādes sākotnēji. Un tas man liek domāt, ka kaut kas ļoti svarīgs ir dzīvs arī mūsu sirdīs. Tāpēc, lai arī karš ir šī brīža realitāte, būs miers. Paldies Dievam!

Un tad, kad būs miers, vairs nevajadzēs kult Molotova kokteiļus un daudzi brīvprātīgie karavīri varēs atgriezties savās ikdienas gaitās, arī baletdejotāja vairs nebūs ar Kalašņikova automātu, bet, iespējams, dejos “Gulbja ezeru”. Traģiski ir saprast, ka daudzi gan vairs neatgriezīsies, jo viņi būs ziedojušies citu labā. Vienīgā pateicība, kādu mēs viņiem varam dot, ir piemiņa un labais vārds, lai nākotne mācās un māca. Lai Dievs palīdz Ukrainai! Paliekot aizlūgšanā par viņiem un arī par mums, Dievs, svētī Latviju!