Komentārs. Ērtā un skumjā viedtālruņu ēra ^{Apriņķis.lv}

Puika brīnījies, kā tas var būt, ka interneta neesamība bijusi labāka... "Pavisam vienkārši," atbildējis puikas tēvs, "tas bija laiks, kad tu vasaras brīvlaikā aizbrauci uz laukiem, uzrakstīji savai draudzenei vēstuli, aiznesi uz pastu un nosūtīji. Un mierīgi dzīvoji tālāk, neuztraucoties, ka tev uzreiz neatbild, kā tas ir šodien ar īsziņām un pārējo saziņu internetā." Tas bija laiks, kad dzīve it kā bija lēnāka, rāmāka. Tolaik bija laiks lasīt grāmatas un avīzes. Satikties citam ar citu.

Tas var šķist neiedomājami tiem, kuri dzimuši pēc 2000. gada – jau interneta laikmetā. Informācijas apmaiņas ātrums un dažādās izklaides iespējas, ko sniedz mūsdienu tehnoloģijas, šķiet pašsaprotams, un ir grūti iedomāties, ka tas tā nav bijis vienmēr. Jaunākā paaudze jau kopš mazotnes pierod darboties ar viedtālruni, datoru un planšeti, kamēr vecākajai paaudzei un senioriem ar šo ierīču apgūšanu reizēm iet krietni grūtāk. Tam visam, protams, ir ne tikai ieguvumi (attīstīti bērni, kas kopš mazotnes apgūst moderno tehnoloģiju lietošanu), bet arī trūkumi: ātri izveidojas atkarība no viedierīcēm, cilvēkbērns kļūst nervozs, ja viņam tiek liegta piekļuve tām, ir grūtības koncentrēties utt. Zinu ģimenes, kurās vecāki ir noteikuši laika limitu, cik ilgi bērni drīkst izmantot planšeti vai mobilo telefonu. Atvases par to, protams, nav sajūsmā, jo šīs ierīces labprāt neizlaistu no rokām visu dienu. Nekontrolēta šo ierīču lietošana ir bīstama, diemžēl daudzi vecāki to neapzinās, ļaujot bērniem brīvu vaļu un priecājoties, ka mājā vismaz ir miers, jo bērns "sēž telefonā".

Atkarība no mobilajām ierīcēm ir problēma daudziem skolas vecuma bērniem, un cīņa ar šo sērgu notiek arī izglītības iestādēs. Ir skolas, kur mazāko klašu bērniem līdzpaņemtie telefoni traucē arī stundu laikā, tāpēc skolotāji ir spiesti pirms stundas telefonus paņemt un atdot tikai starpbrīdī. Zaķumuižas pamatskolā mobilo telefonu lietošana tiek ierobežota ar iekšējās kārtības noteikumiem, tomēr, kā uzskata skolas direktore Inta Ozola, noteikumu ievērošanas uzraudzība ne vienmēr ir pietiekami efektīva. Tieši vecāko klašu skolēni esot tie, kuriem ir lielākās grūtības konsekventi ievērot noteikumus. Arī Laurenču pamatskolā skolotāji "palīdz" bērniem iztikt bez viedtālruņu klātbūtnes, noglabājot tos drošā vietā un vēlāk atkal izsniedzot.

Ikdienā esam tik ļoti saauguši ar šīm viedierīcēm, ka nevaram nemaz iedomāties dienu bez tām. Internets telefonā – tas taču ir tik ērti!  Ērti, bet vienlaikus ir skumji, kad redzu, ka kafejnīcā sēž pārītis, kas nevis sarunājas, bet skatās katrs savā telefonā. Ir ērti, ka "Rīgas Apriņķa Avīzes" rakstus varam izlasīt internetā, bet vienlaikus skumji, vairs redzot sabiedriskajā transportā cilvēkus lasām avīzes. Interneta laikmets lēnām, bet neatlaidīgi pieliek punktu drukātās preses laikmetam. Un ne tam vien – cilvēkiem vairs "nav laika" lasīt arī grāmatas. Diemžēl "sēdēšanai telefonā" laika pietiek. Nav laika satikties, lai parunātos, jo ērti un ātri taču visu var izrunāt sociālajos tīklos.