Pāvils Brūvers. Kurā pusē es stāvu? Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers
Foto - lnb.lv
Pārāk ilgi turpinās nežēlīgā cilvēku iznīcināšana gan ar bumbām, gan aukstumu un badu Ukrainā! Tas rada dziļas sāpes un milzīgu līdzjūtību pret šiem nevainīgajiem upuriem. Tai pašā laikā tas rada arī bezspēcīgu sašutumu un naidu pret tiem, kas ir atbildīgi par šīm zvērībām, un tiem, kas tās īsteno.
Tam klāt vēl nāk prātam neaptveramie meli, kad melns tiek saukts par baltu un balts par melnu. Šādā bezspēcības atmosfērā ir grūti ilgstoši atrasties; tas atstāj iespaidu uz mūsu ikdienu, skar mūsu nervu sistēmu un grauj veselību. Tāpēc ir labi, ja mēs atrodam kādu veidu, kā pretoties šai bezspēcībai, šai it kā nolemtībai.
Stāsta, ka Franču revolūcijas laikā, kad Parīzes ielās tika celtas barikādes un tur pulcējās republikas aizstāvji, ieradusies kāda veca sieviņa ar krāsns kruķi rokās. Barikāžu aizstāvji aicinājuši viņu doties mājās, jo ko gan viņa te ar savu krāsns kruķi varētu iesākt. Tomēr sieviņa palikusi nelokāma: “Es gribu, lai viņi redz, kurā pusē es stāvu!”
Man šķiet, ka šīs franču sievietes piemērs šodien varētu kalpot arī mums. Kurā pusē es stāvu? Vai es gribu, lai “viņi” to redz? Diemžēl daudziem no mūsu vidus jau pielipis labklājībā un mierā izlutināto gļēvums, un tie uz šo jautājumu atbild: “Es stāvu par mieru.” Mūsu vidū ir arī tādi, kas atklāti nostājušies agresora pusē, pieprasot, lai tolerances vārdā viņi tiktu uztverti kā normāli mūsu sabiedrības locekļi ar savu atšķirīgo viedokli.
Nedomāju, ka vēršanās pret šiem ļaunuma pielūdzējiem ar kriminālu vajāšanu nesīs labus rezultātus. Tas varētu tikai padziļināt un saasināt savstarpējo naidu. Lai viņiem tiek mūsu noraidījums un lai Dievs ir viņu tiesnesis! Dieva sods nebūs vieglāks par laicīgās tiesas uzlikto. Kā saka pravietis Jesaja: “Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu! Tādēļ, tāpat kā uguns aprij salmus un kā sakaltuši stublāji saplok liesmās, tā saplaks viņu sakne kā prauli, un viņu ziedi aizlidos kā putekļi.”
Lai arī Eiropas Savienība un NATO skaidri nostājušās upura pusē, tomēr paziņojumi no Briseles par sankciju pastiprināšanu pret Krieviju, ja tā palielinās savu agresiju Ukrainā, liek justies nelāgi. Vai tad jau sen nebija laiks uzlikt tādas sankcijas Krievijai, ka nekāda pastiprināšana vairs nav iespējama? Tomēr daži vēl grib tirgoties ar luksusa precēm. Arī gāzi un naftu no Krievijas vēl kādu laiku pirksim, jo neesam taču gatavi savos mājokļos salt. Lai uzturētu ierasto komfortu, dosim Kremlim vēl kādus miljardus eiro, kas tiks ieguldīti ieročos un munīcijā, lai nogalinātu sievietes, bērnus un vecus ļaudis, lai sagrautu slimnīcas, skolas, bērnudārzus un dzīvojamās mājas Ukrainā.
Cilvēcības vārdā visai civilizētajai pasaulei jau sen bija jāsadodas rokās un ar visu savu spēku jāstājas pretī šim iznīcināšanas karam Ukrainā. Jo ilgāk tas tiks pieļauts, jo smagākas būs sekas un grūtāk būs šo ugunsgrēku ierobežot. Brīvībā un pārpilnībā izaugusī Rietumu sabiedrība acīmredzot nav vairs spējīga nest nopietnus upurus patiesības un cilvēcības vārdā.
Tā, nesenajās ASV Kongresa debatēs par 13,6 miljardu dolāru palīdzības piešķiršanu Ukrainai izskanēja vairākas baiļu pilnas balsis: ko gan par šo Vašingtonas soli teiks Putins? Kā Krievija uz to reaģēs? Kādreizējais senators Džo Libermans, iedrošinot Kongresa locekļus uz apņēmīgāku rīcību, laikrakstā “Wall Street Journal” izteicās, ka NATO lēmums nesniegt Ukrainai palīdzību, nosakot lidojumu aizlieguma zonu virs Ukrainas, ir “stratēģiski vājš un morāli nepareizs”.
Ukraiņu karavīri tikmēr parādījuši negaidīti lielu drosmi un apņēmību aizstāvēt savu zemi, savu valsti no iebrucējiem. Viņi tic uzvarai. Viņi tic brīnumam. Lai Dievs vairo viņu ticību! Lai Dievs dod, ka drīz piepildās vārdi, kas rakstīti Salamana pamācībās: “Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā no savas blēdības rīkstes.”