Dzintris Kolāts: Ukrainas atbalsta labirinti Apriņķis.lv
- Autors: Dzintris Kolāts
Foto - LETA
Skanēs ciniski, bet karš Ukrainā un tā atbalsis mūsmājās jau kļūst par ikdienu. Lielais mērķis ir šaušanas un cilvēku slaktēšanas Ukrainā apturēšana, taču, kad tas notiks, var tikai minēt. Cerība ir vienmēr, un to nedrīkst zaudēt pat visdrūmākajos brīžos. Taču dažreiz ir grūti šo cerību saglabāt.
Kara darbības sākumā Latvijā pierima iekšējās pretrunas un strīdi. Gan valsts un vietvaru vadība, gan vienkāršie cilvēki centās pēc iespējas vairāk palīdzēt no Ukrainas šurp atbraukušajiem. It īpaši tiem, kam šeit nav ne radu, ne tuvāku draugu.
Ir pagājis vairāk nekā mēnesis. Nu jau palīdzības organizēšanai uz Latviju atbraukušajiem vajadzētu būt sakārtotai un nostabilizētai. Tā gribētos domāt. Taču izrādās, ka situācija ir pavisam citādāka. Vēl arvien par daudzu procesu norisi Ukrainas cilvēku uzņemšanai skaidrības nav nekādas. Tad nu palīdzības sniegšana sanākusi kā kurā vietā – dažviet dara, ko var, citur gandrīz nekā. Turklāt katrs pēc savas saprašanas.
Marta nogalē Ādažu novada pašvaldības vadītājs Māris Sprindžuks publiski izteicās, ka “katrā pašvaldībā būtu jāveido savs Ukrainas kara bēgļu koordinācijas centrs, bet vienlaikus tiem visiem jādarbojas pēc viena principa”. Apmēram tai pašā laikā no Valmieras nāca ziņa, ka “Valmieras novada pašvaldība neplāno veidot centru kara bēgļiem no Ukrainas, jo nesaskata tādu vajadzību”. Paši jau pie robežas noskaidojot, kurus aicināt pie sevis, un viss sakārtots.
Savukārt Rēzeknē vēl interesantāk – it kā nekas neesot pret bēgļu uzņemšanu, tikai... neesot, kur izvietot. Rēzeknē! Nav kur izvietot! Pilsētnieki pat esot tā kā sākuši draudzēties ar novadniekiem (līdz šim attiecības bijušas samērā vēsas). Laikam jau tādēļ, lai šurp braucošos tā maigi novirzītu prom no pilsētas. Savukārt Daugavpils bēgļus gan uzņemot, bet tur cita nelaime – ukraiņi kategoriski atsakoties laist bērnus krievu skolās. Ir skaidrs, kādēļ.
Tā nu katra vietvara rīkojas, kā uzskata par pareizu. Neteiksim, ka slikti. Ir dažādi. Taču vienotas politikas nav – tas pilnīgi skaidrs.
Cits piemērs. Nesen pieņemts Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums, kas it kā atvieglotu atbraucēju plūsmas virzīšanu, izmitināšanu un ēdināšanu. Piemēram, reģistrētiem viesu namiem, kopmītnēm maksāšot 20 eiro dienā par izmitināmu personu. Par ēdināšanas pakalpojumiem min dažādus skaitļus – 14 vai 17 eiro dienā par personu. Citi avoti ziņo, ka ēdināšanas samaksas griesti nemaz neesot noteikti. Protams, 100 eiro par cilvēku dienā neviens gan nedošot.
Shēma tāda: Ekonomikas ministrija apzina izmitināšanas vietas, saimnieki piereģistrējas pašvaldībā, sagatvo un nosūta rēķinus. Ministrija tos saskaņo un sūta tālāk Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, kura tad nu veic apmaksas procedūru. Ceļš mazliet līkumains, bet vismaz skaidrs. Ar lielu BET. Proti, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija uzskata, ka tai nekas nav jāatmaksā. To darīšot iepriekš minētā Ekonomikas ministrija, kas, skaidra lieta, domā otrādi. Par to liecina arī vēstule šī komentāra autoram. Okupantu valodā sakot – prijehaļi (atbraucām).
Gan jau beigu beigās ar lielu bļaustīšanos un nervu bendēšanu maksāšanas lietas tiks sakārtotas. Žēl tikai, ka pat karš kaimiņos neiedresē strādāt ātri, skaidri un saprotami. Bail padomāt, kas notiktu, ja mēs paši nonāktu tādos apstākļos, ko tagad redzam fotogrāfijās no karadarbības zonām.