Menu
 

Eksperte: Seniori un cilvēki pilnbrieda vecumā šobrīd vairāk pakļauti dezinformācijas riskiem Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilze Tetere, "EHR mediju grupas" pašreklāmas vadītāja
Publicitātes foto Publicitātes foto

Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kad sastopamies nevis ar tās trūkumu, bet izaicinājumu – saprast kam varam uzticēties, bet kas – apšaubāms un pat kaitniecisks. Šādā kontekstā visbiežāk Latvijas politiskajā retorikā tiek paustas publiskas bažas par jauniešiem, kam salīdzinoši īsās dzīves pieredzes dēļ šķietami varētu būt nepietiekamas analītiskās spējas šādas informācijas izvērtēšanai. Uzdrošinos to apstrīdēt un par visievainojamāko sabiedrības grupu izvirzīt iedzīvotājus vecumā no 50 gadiem un vecākus. Tieši rūpes par cilvēku brieduma gados un senioru medijpratību ir jāizvirza par vienu no Latvijas mediju komunikācijas prioritātēm, kur savs ieguldījums ir jāsniedz gan jauniešiem, gan tradicionālajiem medijiem, gan valsts institūcijām un pašvaldībām.

Seniori un cilvēki pilnbrieda vecumā šobrīd ir vairāk pakļauti dezinformācijas riskiem

Cilvēces vēsturē neskaitāmas reizes apstiprinājumu guvis teiciens “bez cīņas nav uzvaras”, un tas ir attiecināms kā uz starpvalstu cīņām, tā arī cīņām par tautu sirdīm un prātiem. Šo mērķu sasniegšanai netiek žēloti ne meli, ne glaimi. Arī šodienas Ukrainas cīņās par brīvību mēs redzam, ka nav iespējams pakļaut sabiedrību, kura ir vienota savā izpratnē par to, kas ir labs, bet kas – slikts; kas ir balts, bet kas – melns. Miera laikā šī robežšķirtne nav tik spilgta – tā mēdz būt izplūdusi, ko nekavējas izmantot kā negodprātīgi komersanti, tā svešu ģeopolitisko interešu pārstāvji. Politiskās diskusijas par jauniešiem kā īpaši aizsargājamu sabiedrības grupu man personīgi ir labi saprotamas. Bērni un jaunieši kā sabiedrības, nācijas un valsts nākotne – tas nav tikai izteiksmes līdzeklis, ar ko piesaistīt uzmanību, tie iemieso patiesību. Vienlaikus medijpratības nozīmē runāt tikai par un ap jauniešiem, aizmirstot seniorus, ir loģikas kļūda.

Latvijas jaunieši ir uzauguši informācijas pārbagātības telpā, kur paralēli cirkulē dažādas ziņas un antiziņas; skolu programmās jau kādu laiku ir integrētas medijpratības zināšanas; turklāt jaunākās paaudzes cilvēki brīvi pārvalda pat vairākas svešvalodas atšķirībā no tā vairuma, kas skolas gaitas uzsākuši padomju gados. Piekritīsiet, svešvalodu zināšanas ļauj aptvert plašāku informācijas kanālu skaitu un gūt priekšstatu par notiekošo ne vien no vietējiem, bet arī globālajiem informācijas avotiem līdz ar vienaudžiem Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā, ASV, arī Japānā un citviet.

Cita aina mums pavērsies, ja aplūkosim ļaužu grupu, kas šogad plāno svinēt pilnbrieda jeb 50.jubileju. Šī paaudze ir dzimusi 1972.gadā un agrāk, atestātu par vidējo izglītību iegūstot līdz 1990.gadam. Diemžēl bieži šīs paaudzes svešvalodu zināšanu līmenis atbilst padomju gados vispārpieņemtajam, medijpratības zināšanas, kādas tās pazīstam mūsdienās, vēl neeksistēja, attiecīgi skolu un augstskolu programmās nebija integrētas, bet jaunākās komunikācijas tehnoloģijas nereti tiek apgūtas ar zināmu piesardzību.

Veicināsim medijpratību Latvijas sabiedrībā

ASV prezidents Dž.F.Kenedijs savā laikā ir pateicis viedus vārdus: “Neprasi, ko tev valsts var dot, bet prasi, ko tu vari dot valstij!” Uzskatu, ka, pirmkārt, jārunā par to, ko mūsu sabiedrības labā var un spēj darīt jaunākā un izglītotākā paaudze. Katra spēkos ir uzrunāt savus līdzcilvēkus, īpaši vecākus un vecvecākus, izmantojot tās mūsdienu zināšanas, kas iegūtas skolā un augstskolā. Tieši mūsu rokās ir savstarpējās uzticēšanās atslēgas no mūsu tuvinieku, draugu un darba kolēģu sirds un prāta. Uzrunāsim viņus un izskaidrosim līdzcilvēkiem, kā top ziņas un kā tās atšķirt no dezinformācijas, orientēties informatīvās sabiedrības džungļos, lai neapmaldītos un nenokļūtu tās gūstā – tas ir vienotas un racionāli spriest spējīgas sabiedrības cienīgs solis. Sabiedrības, kas vēlas dzīvot un strādāt, jūtoties droši kā šodien, tā arī tālākā nākotnē. Šāds uzdevums sabiedrības labā jāveic arī pašiem medijiem.

Otrkārt, Latvijas medijiem ir jāmudina arī valsts un pašvaldību institūcijas darboties šajā laukā, sagatavojot uzskatāmus un viegli saprotamus informatīvos materiālus, kas spēs paaugstināt medijpratības izpratni visās demogrāfiskajās grupās, īpašu uzmanību pievēršot sabiedrības daļai pilnbrieda un senioru vecumā. Aizvadītajos gados Latvijas valsts ir uzņēmusi pareizu kursu, atbalstot mediju projektus, kuru ietvaros sabiedrībai tiek piedāvāts analītisks un izglītojošs saturs. Tie ir soļi pareizajā virzienā, bet jāņem vērā, ka mūsdienās nozīmīgu informācijas plūsmu paralēli medijiem veido arī sociālie tīkli un kolektīvās saziņas platformas. Šajā informatīvajā laikmetā var palīdzēt uzskatāmas infografikas, padomu bukleti un pat vides reklāmas, jo vairs ne visus iespējams sasniegt ar tradicionālajiem masu medijiem. Svarīgs aspekts šajā jautājumā būtu iespēja brīvi patērēt izglītojošu, analītisku viedokļsaturu par pasaulē notiekošo arī lielākajos neatkarīgajos medijos, kuri pašlaik diemžēl būtisku daļu šāda veida satura piedāvā tikai saviem maksas lietotājiem. Sabiedrību izglītojošam saturam primāri jābūt pieejamam ikvienam.

Visbeidzot, treškārt, Latvijā ir ieviesta salīdzinoši efektīva elektronisko mediju regulācijas un uzraudzības sistēma NEPL ietvaros, kas sava darba efektivitāti ir pierādījusi tieši pēdējā laikā. Šajā sakarā es vēlētos norādīt, ka ekvivalents uzraudzības mehānisms diemžēl nav ieviests drukātajiem medijiem, kuri savu popularitāti visvairāk ir saglabājuši tieši Latvijas senioru vidū. Vēsture mums māca, ka cilvēki un nācijas rīkojas gudri, līdz ko ir izsmeltas visas pārējās alternatīvas. Skatoties uz straujajām ģeopolitiskajām pārmaiņām mūsu reģionā, es sacītu, ka šobrīd varam tikai ķert rokā nokavēto, bet, kā jau zinām, labāk vēlāk nekā nekad. Medijpratība ir viens no sabiedrības drošības stūrakmeņiem ne tikai Latvijā.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.