Voldemārs Lauciņš. Elpot karu ^{Apriņķis.lv}

Agrajam pavasarim ir sava īpašā elpa, saule uzsilda gaisu līdz pat padsmit grādiem plusos, kaut vēl ir samanāms netīrais palikušā sniega baltums. Pavasara zaļumu vēl gaidošajai tumši pelēkajai zemei trūkst košuma un svaiguma, ko baudīsim nedaudz vēlāk, tikai jāpaciešas.

Ir pagājis pirmais Krievijas un Ukrainas kara mēnesis. Uzbrucējs cerēja īsā, uzvaru nesošā karā sagraut Eiropas kartē lielāko valsti. Kaut kādi aprēķini asinskārajai Kremļa valdībai bija. Iespējams, ja viss saliktos viņiem pa prātam, Ukraina jau būtu nospiesta pie zemes, sagrauta un mainīta. Tomēr tā nenotika, jo ukraiņi gatavojās, bija gatavi fiziski un morāli.

Tas atmaksājās – ukraiņi arvien ir brīvi. Sūrās cīņās viņi svīst un asiņo. Ukrainu piepilda pēdējo atvadu apkampienu smeldze, bēgļu nopūtas, ievainoto vaidi, mīļotos zaudējušo asaras un baznīcu zvani, aizgājējus izvadot, skan zemu lidojošu lidaparātu troksnis, un gaisā virmo nenovāktu līķu smaka. Bet ukraiņi stāv brīvi, ar taisni izslietu muguru, milzīgo sāpju un pārcilvēcisko pūļu nesalauzti, un tas ir vissvarīgākais.

Latvija nerobežojas ar Ukrainu, tāpēc līdz mums šis kara troksnis un smaka neatnāk. Tomēr trūkst mierlaiku pavasara naivā svaiguma. Pa galvu šaudās daudz un dažādas domas.

Vai es bēgtu?

Pirms vairākiem gadiem Latvijas sabiedrībā skaļu troksni sacēla ar Eiropas fondu naudu rīkotā akcija “Mēs arī bēgtu”.

No malas spriest vienmēr ir viegli. Tāpēc es atturos no militārās karaklausības vecuma un atbilstošas veselības kategorijas vīriešu, kas devušies bēgļu gaitās, tiesāšanas. Daudziem no viņiem ir kāds pamatots iemesls, lai sekotu bēgļu straumēm no Ukrainas. Tomēr šādi vīrieši ir mazākumā, no kara briesmām šoreiz tiešām bēg neaizsargātākie – sievietes, bērni un vecāka gadagājuma cilvēki. Izpratne par savas valsts aizsardzību, ka ne tikai vairums ukraiņu vīru paliek, bet daudzi arī atgriežas no ārzemēm, lai stātos pretī iebrucējam, izraisa patiesu cieņu.

Mans vectēvs Otrā pasaules kara laikā bija to leģionāru vidū, kas nonāca angļu pārvaldītajā Zēdelgemas nometnē Beļģijā. Viņam bija iespēja palikt brīvajā pasaulē, atgriešanās okupētajā dzimtenē neko pārlieku komfortablu nesolīja. Tomēr viņš atgriezās, šķērsoja padomju un Rietumu robežjoslu, kas vēlāk kļuva par dzelzs priekškara līniju, lai dotos pie savas sievas un meitas.

Vismaz tā viņš domāja, jo no Berlīnes pēc provokācijas viņu taisnā ceļā aizsūtīja uz Sibīriju un mājās viņš varēja atgriezties tikai pēc Staļina ekonomikas celšanas svešajā malā. Viņš varēja atgriezties tāpēc, ka viņam diagnosticēja tuberkulozi un viņu atlaida nomirt. Bet Dievs lēma citādāk. Mans vectēvs, bijušais Latvijas laika sarkanais pagrīdnieks, bija vīlies baigā gada realitātē un cīnījies pret Latvijas otrreizēju komunistu okupāciju, viņš nebija bēdzis. Viņš atgriezās. Šī ir viena no svarīgākajām mācībām, kuru es arvien gribu mācīties no viņa.

Ko nozīmē palikt?

Pretstats bēgšanai ir palikt. Ko tas nozīmē? Mans vectēvs un tik daudz viņa paaudzes cilvēku palika, un tā tas izskatās arī šodienas Ukrainas karā.

Vispirms palikt nozīmē nezaudēt saikni ar realitāti. Proti, katrs, kuru ir skārusi šī nelaime, darbojas tajā vietā, kur var darīt vislabāko uzvarai: ugunsdzēsēji glābj cilvēkus no aviācijas bumbas izraisītām uguns liesmām un drupām, prezidents veido valsts politiku, karavīri pilda savus pienākumus. Ne vienmēr labākā doma ir mediķim ņemt rokās triecienšauteni, ja viņš vislabāk var palīdzēt ar savām zināšanām un prasmēm. Bīstamākā ir panika, jo tā ne tikai neļauj pašam cilvēkam sekmīgi darboties, bet arī traucē citiem darīt savus darbus.

Nākamais ir darīt lietas labi – izdarīt līdz galam. Viena no lielākajām atšķirībām starp kara notikumu dalībnieku un attālinātu vērotāju ir kopskats. Piemēram, mēs varam iegūt kopskatu uz Otro pasaules karu no tā iniciatoru Staļina un Hitlera interesēm un nodomiem līdz pat vēl mūsu vidū esošo karu redzējušo cilvēku liecībām par to, kā tas bija – slēpties purvā, vai kādas ir sajūtas, kad gar tavas klēts stūri brauc tanks.

Ir tik grūti reizēm saprast, kāpēc ir jādara kāds no tik nepieciešamajiem darbiem, kas pašlaik neliekas svarīgs, – audzināt bērnus, maksāt nodokļus un citas šķietami mazsvarīgas lietas. Tomēr, jo īpaši kara laikā, ir svarīgi, lai bērniem būtu iespēja mācīties un tiek regulāri samaksāti nodokļi. Viena no lielākajām Ukrainas uzvarām jau šobrīd ir tā, ka karš plosa vienu daļu valsts teritorijas, bet zemnieki izbrauc sējā aktīvas karadarbības neskartajā valsts daļā.

Visbeidzot – izturēt. Šķiet, tas ir visgrūtākais, jo, esot notikumos, it īpaši – tik traģiskos, cilvēki nevar zināt, cik ilgi vēl ir jāiztur. Ir nesalīdzināmi vieglāk nostāties uz maratona starta līnijas pat bez īpašām skriešanas iemaņām, ja zini, ka pēc 42 kilometriem slodze būs beigusies, kamēr Krievijas uzbrukumā Ukrainai vēl nav zināms noslēgums. Jā, šobrīd ukraiņiem ir izdevies šķietami neiespējamais – par otro lielāko pasaulē uzskatītā Krievijas armija šobrīd ir krietni iestigusi un neko izšķirošu nav panākusi. Tomēr vēl nedzird uzvaras gaviļu, vēl par agru ir gatavot svētku mielastu.

Kas miera laikā var noderēt?

Paldies Dievam, šobrīd mūsu zemi nemaļ sveši tanki un mums neskan aviācijas uzlidojumu sirēnas. Tomēr, kā teica senie latīņi, – kas grib mieru, lai gatavojas karam. Tāpēc ir aktuāli novērtēt, kas ir tas, ko varam izdarīt šobrīd, kad vēl ir miers. Var teikt, ka palikšana nav noderīga vien kara laikā. Arī miera laika dzīvē šāda prasme ir gaužām noderīga – rūpēs par saviem it kā vienkāršajiem darbiņiem un arī ļoti svarīgām lietām.

Pie tām mazajām lietiņām var pieskaitīt ikdienas soli, ģimeni un arī savu valsti. Katrs var rūpēties par savu mazo lietiņu, lai mazinātu kara iespējamību, lai būtu labāk sagatavoti, ja nu tāds tomēr izceļas. Kāds stājas Zemessardzē, kāds tiešāk vai netiešāk palīdz ukraiņiem viņu cīņā, kāds aicina stiprināt visu to, kas labāk palīdz sargāt dzimteni, – labāk darīt savu darbu, labāk rūpēties par savu ģimeni un kādu neaizsargāto.

Patiesībā, ir tik daudzas labu lietu, kas šķiet pašsaprotamas, bet to labam rezultātam ir jāpiestrādā, jāpapūlas. Mēs kaut ko varam darīt jau tagad, ja kaut ko pacenšamies izdarīt līdz galam šodien, esam gatavi kaut kam negaidītam rīt. Tad ne tikai katru pavasari varēsim priecāties par sniega kušanu, dzīvības pamošanos no ziemas miega, bet arī gaiss būs pilns drošības smaržu, ar pārliecību par nākotni. Kaut kāda gudrība ir Napoleona reiz sacītajā, ka Dievam labpatīk būt kopā ar stiprāko armiju. Bet tas arvien paliek Dieva žēlastības ziņā. Paliekot aizlūgšanās par Ukrainu un Latviju!