Jānis Dimants: Kā Kariņš mundrumu atguva, un kā aizvien vairojas prātam neaptveramais ^{Apriņķis.lv}

Tā nu Rajevskis ir kļuvis par tādu kā galveno politisko notikumu analītiķi, kurš šķetina norises kara trakumu pārņemtajā laikā. Tiesa, ne vienmēr var piekrist viņa vērtējumam, taču nekad nenākas šaubīties par augsto kompetenci un situācijas pārzināšanu.

Kā veidojas atziņas

Varbūt kāds lasītājs, kas seko līdzi Saeimā notiekošajam, atceras, ka nesen kādā plenārsēdē premjers Krišjānis Kariņš, informējot par valdības darbu, neierasti, tāpēc jo uzkrītoši, ņēmās ar atsevišķu ministru tādu kā slavināšanu. Taču vien tad, kad izskanēja slavinājums ārlietu ministram, atskanēja aplausi. Vienīgajam. Bet pag, pag! Kurš vēl pirms Kariņa izklāstījumiem it pārliecinoši ir izteicies, ka valdības darbībā uzreiz var ieraudzīt tos, kas spēj adekvāti pieslēgties situācijai un kaut ko jēgpilni pasākt?

Pirmkārt, tas ir ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš izvelk visu valdību, gan demonstrējot Latvijas pozīciju, gan iesaistoties starptautiskajos kontaktos mūsu valsts drošības garantēšanai. Un publiskajā telpā šo vēsti laida neviens cits kā politologs Filips Rajevskis. Viņš pat izteicies, ka Rinkēvičs bieži vien bijis šīs valdības saprāta balss, centies kolēģus vest pie prāta. Pie viena jāpateic, ka Rajevskis savos atzinīgajos izklāstos turpināja arī ar otrkārt. Otrkārt, tas, viņaprāt, ir aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš aktīvi darbojas un sabiedrībai viesis pārliecību, ka NATO līguma 5. pants nav tikai dekorācija, – ja nu kas sāktos, mēs nepaliktu vieni. Nācis arī ASV kolēģa spārnotais izteikums: mēs aizstāvēsim katru collu jūsu teritorijas! Savukārt mūsu ministra balsī aizvien jaušama noteiktība, imponē intelektuālais pasniegums.

Pats apbrīnoju, kā Pabriks ņemas ar Vācijas un dažu labu citu sabiedroto kritizēšanu un pārliecināšanu konkrētai rīcībai Krievijas savaldīšanai. Ņemas pa Briseles gaiteņiem, ka noskan ne pa jokam. Kad tiekas ar savu ASV kolēģi Vašingtonā vai Ādažu poligonā, runā kā līdzīgs ar līdzīgu. Gan citā sakarībā Rajevskis paudis, ka Pabriks ir potenciāli spēcīgākais kā nākamais premjera amata kandidāts.

Jā, bet mums tradicionāli ierasts saveidot topa trijnieku, šajā gadījumā tādu kā ministru minipjedestālu. Kur raut trešo? Tad nu ar tādu kā izšķirīgu balsi nāk Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs un direktors Oļegs Šapošņikovs, kurš vēsta: lepojos, ka mums ir tāds kultūras ministrs kā Nauris Puntulis! Un klāt apbrīna, ka, būdams operdziedātājs, tātad caur un cauri liriķis, spēj būt ar tik pragmatisku rīcību ministra amatā. (“Kultūrzīmes”, 30.03.–05.04.2022.)

Pašmāju kritika un 83 procentu atbalsts ļaunuma nesējam

Vispār jau Ukrainas kara laikā valdības kritizēšana pie mums turpinās līdzīgi kā pandēmijas trakumu nedienās. Līdzīgais: Kariņa valdība visu dara vai nu ar neattaisnotu vilcināšanos, vai arī neattaisnojamā sasteigtībā. Nabaga Kariņam neizdodas un neizdodas ar lēmumu un rīkojumu pieņemšanu tā, kā gribētos dažam labam skribentiņam vai viņa kritisko rakstu pasūtītājam. Bet tas nu tā. Jāteic, ka itin negants valdības, tostarp premjera, kritizētājs ir arī par autoritāti dēvētais politologs Rajevskis, kurš secinājis, ka valdības vadītājam pat tīri psiholoģiski ar savu retoriku un stāžu neizdodas un neizdodas pārliecināt sabiedrību, kur saspringt un mesties darbos, kur un kā satraukumiem pāri tikt. Ja godīgi, kaut ko līdzīgu savās aprindās tiku palaidis arī pats. Bet tad vienvakar kanāla “TV24” raidījumā “Nedēļa. Post scriptum” visiem tik labi pazīstamais personāžs ienāca ekrānā… un pie mums mājoklī bija gluži pavisam cits Kariņš. Mundrs. Omulīgs. Visu zinošs un, šķiet, arī varošs. Kur iederas, atļaujas itin jauku smaidu, kur vajag, attiecīgu sejas izteiksmi. Varbūt burvīgumu vienkārši spēja izdabūt pieredzējusī intervijas vadītāja Anita Daukšte?

Lai atzinība tiem žurnālistiem, izdevumiem, TV kanāliem un interneta portāliem, kas ar vērienu, dziļu ieinteresētību metušies tajā, ko varētu apzīmēt kā pašmāju aktualitāti Nr. 1. Tā, Jānis Domburs speciālizlaidumā nāk ar virsuzjundījumu: “Krievijas karš Ukrainā: kas notiek un kam jānotiek Latvijas tautsaimniecībā?” Armands Puče savā stilā risinājumus meklē raidījumā “Kārtības rullis”, kur pārsteidzošā kārtā pie teikšanas ticis gluži vai mūžsen neredzētais un nedzirdētais kādreiz dimdošais premjers, arī ministru un centrālās bankas vadītāja kārtā pabijušais Einārs Repše. Kāds viņam pašreizējās pasaules redzējums, kāds domas spraigums, virpinot rēbusus, ko mums darīt šajā jūklī? Ja vēl līdzās tāds praktiķis kā uzņēmējs Jānis Ošlejs, un, jā, diskusijas centrā atkal politologs Filips Rajevskis. Tiešām augstas raudzes sniegums.

Ikdienā jau esam pieraduši pie tā, kas darās Ukrainā, ko krievu iebrucēji atkal nopostījuši, vai ukrainīšiem izdevies ko nosargāt un sanācis atsist iebrucēju; ierasti arī kļūst, ka jau pāris minūtes pēc apdzīvotas vietas bombardējuma datorā vai telefonā varam pavērot grūstošo namu liesmas vai mutuļojošu melnu dūmu pārņemtas vietas. Nule pasaule šausmās noelsās, ieraugot briesmīgāko 21.gadsimta zvērību, ko Kijivas priekšpilsētā Bučā pastrādājuši Putina norīkotie krievu zaldāti. Par dokumentāri fiksētajām izdarībām Bučā un citās Ukrainas galvaspilsētas apkaimes vietās pat vairāk nekā uzslavu pelnījusi kanāla TV3 drosmīgā blondīne Ieva Vārna un operators Sergejs Maksimovs. Nav grūti apjaust, ko tas abiem drosminiekiem prasījis tīri cilvēciski. Kur vēl lietiskākus pierādījumus kara noziedznieku tiesāšanai! Nācās gan palikt izbrīnā, kad kādā juristu diskusijā visā nopietnībā izskanēja atzinums: būs grūti pierādīt, vai Putinam zvērību pastrādāšanai bijis iepriekšējs nodoms.

Šaušalīgajam dramatismam pa vidu varbūt neklājas cilāt savas būšanas un nebūšanas, kādus dižus plānus kaldināt. Taču nākas aptvert, ka līdz ar sakropļoto līķu klājieniem, liesmojošām un dūmojošām tautsaimniecības vērtībām ir sabrukušas gadiem izstrādāto piegāžu, pārdošanas un saimnieciskās darbības uzturēšanas ķēdes. Un mums nākas atzīt, ka pašreizējā situācijā jau kārtējo reizi pietrūkst ātras un koordinētas rīcības, lai reaģētu uz notiekošo. Atkal tiek pārmests valdībai, Kariņam, atsevišķiem ministriem. Bet tikmēr TV ekrānos slīdošajā karsto ziņu lentē acis gluži vai apžilbina skaitlis 83%. Jā, izrādās, Putinu ar visām viņa nejēdzībām atbalsta 83 procenti Krievijas iedzīvotāju. It kā sanācis kas nelāgs. Mēs it bargi ķidājam savus politiķus, zūdāmies, kā viņiem krītas reitingi, un, skat, vai tik kāda putinieša roka nespēlējas ar mums neglaimojošu kontrastu pasniegšanu. Kaut kā nācis modē medijus uzvaktēt un pie izdevības paklaigāt, ko tie rāda vai vēstī it kā nevietā un nelaikā. Varbūt kādreiz kas milzīgajā steigā, superoperativitāti nodrošinot, arī sanāk ne tik perfekti, taču Putins ar saviem 83% atbalstītāju liek grūtsirdībā atkal un atkal smagi nopūsties un saķert galvu: kas notiek ar krievu tautu? Lielākais ļaunuma nesējs un sējējs gūst tādu atbalstu un atzinību! Kāds absurds!

“Politiski aktīvu cilvēku, kas analizē un spriež, ir absolūtais mazākums, citi šajā melnajā smogā vienkārši dzīvo. Fakts, ka masa atbalsta režīmu, patiesībā nozīmē – viņiem ir uzspļaut uz visu, jo dzīve ir pakārtota tikai izdzīvošanai,” izlasu kaut kur datorā uzklikšķinātā intervijā ar Sanktpēterburgā dzīvojošo krievu režisori Kseniju Ohapkinu, kura veidojusi LTV tikko rādīto filmu “Nemirstīgie”. Visai drūms gabals par to, kas notiek ar krievu cilvēku, un it kā papildinājums intervijai: viņi varbūt pa ausu galam ir dzirdējuši, ka kaut kāds karš ir sācies, bet viņiem nav ne spēka, ne vēlmes aizdomāties, iedziļināties, saprast. Uz režīma gāšanu režisore nemudina. Vien secina, ka, raugi, Baltkrievijā cilvēkiem, kas centās mainīt sistēmu, šobrīd ir šausmīga depresija. Jo neizdevās. Baltkrievi cenšas saprast, kāpēc, un atduras pret to pašu izdzīvošanas filozofiju: kur maizīte, tur arī labi. Katrs domā kategorijā: ko es rīt ēdīšu?

Tikmēr Ukrainā turpinās prātam neaptveramais. Runājot par karu Ukrainā, Putinu un Krievijas armiju, savijušies jēdzieni “okupācija” un “fašisms”. Žurnālists Arnis Kluinis izstrādājis kaut ko līdzīgu disertācijai, sadzenot līdzības Hitlera un Putina izteikumos, domu gājienos, nodomu īstenošanā, kas kulminē ar diviem uz laiku laikiem vēsturē paliekošiem faktiem. Par Otrā pasaules kara sākumu tiek uzskatīti šāviņi no vācu karakuģa uz poļu nocietinājumiem 1939. gada 1. septembrī plkst. 4.45 pēc tobrīd vietējā laika, un, lūk, datējums – 2022. gada 24. februāris plkst. 4.59, kad Putins paziņo par “militāru operāciju” Ukrainā. Nu vai nav Putins piestrādājis pie tā, lai viņa vārdi un viņa izraisītā kara pirmie šāvieni tai pašā stundā un gandrīz minūti minūtē sakristu ar viņa elka Hitlera izdarīto? Kara izraisītājs Ukrainā dabūjis pat iesauku – Putlers.

Asprātīgākie komentētāji ieteikuši Putinam savā bunkurā izdarīt to pašu, ko Ādolfs 1945. gada 30. aprīlī izdarīja savējā. Ja atļauts šodienas stresa pārņemtajā laikā kaut mazliet atslābināties, varbūt der atgādināt, ka Hitlers dienu pirms nāves apprecējās ar Evu Braunu, savu mīļāko, un sastādīja testamentu. Ir divas versijas, par to, kā diktators izdarīja pašnāvību: viena ir tāda, ka A.H. un E.B. ieslēdzās kādā būcenī pazemes bunkurā un viens uz otru izšāva ar revolveriem; otra – fīrers un viņa mīļākā noindējās ar ciankāliju. Melš, ka Putina mīļākā ar bariņu bērnu mīt Šveicē, un tur sākusies akcija par viņas izraidīšanu. Tādi, lūk, līdzību meklētāju stāstiņi.

Tikmēr pasaule saspringti seko līdzi tam, kas, kad un kā notiks. Kam pēc likuma un taisnīguma jānotiek ar kara noziedzniekiem. Starptautiskā tiesa Hāgā jau ir sākusi izmeklēšanu par Krievijas noziegumiem Ukrainā. Latvijā tiesībsargājošās iestādes arī sākušas izmeklēšanu, lai savāktu pierādījumus ne tikai viena paša Putina, bet katra šajā karā iesaistītā vainai.