Voldemārs Lauciņš: Cik patiesībā ir patiesību? ^{Apriņķis.lv}

Par spēļu kasti savām pārdomām vēlos izmantot šobrīd aktuālo ģimenes jautājumu.

Balts un melns – dzīves krāsas

Krāsu izpratne, manuprāt, sākas ar robežu apziņu, un te variantu nav nemaz tik daudz. Spektra vienā gala ir krāsas trūkums – melna tumsa, kamēr otrā gala – visu gaismas krāsu kopums – balta gaisma. Tik daudz es atceros no fizikas skolā.

Jaunībā, kad maksimālisms vēl nav sadūries ar ikdienas rutīnu, vairums grib kaut ko tādu, kā nav citiem: skriet visātrāk, visprecīzāk izdejot sarežģītu kustību, nodziedāt vai nospēlēt sevišķi grūtu skaņdarbu, strādāt pašu labāko darbu, sarīkot visiespaidīgākās kāzas, vislabāk audzināt bērnus. Un tad ar pieredzi mācāmies, ja runājam par krāsām, ka ir ierobežojumi. Īsti neesot balts tas, kas tiešām ir balts. Ir vai nu silti balts, tāds kā iedzeltenāks, vai arī auksti balts – tāds kā zilganbalts.

Turklāt spilgts baltums, pārāk spoža gaisma cilvēka acij var arī nebūt nemaz tik draudzīgi – tā tas ir ar sniegu klātajām kalnu virsotnēm, uz kurām skatoties varot kļūt akls. Arī melnumam ir otrā, baisākā, puse – tajā trūkst dzīvīguma, un ilgstoši ar to sadzīvot ir pārāk grūti, mūsdienu terminoloģijā izsakoties – depresīvi.

Tā nu realitāte nospiež uz kaut ko starp baltu un melnu, un biežāk tās ir dažādas pelēkā nokrāsas – tieši tā, kā auto salonā novērots.

Ja krāsas ņemam par tādu kā paralēli dzīves priekiem un bēdām, kāpumiem un kritumiem, tad šeit ir stipri līdzīgi krāsu paletei. Ja baltais ir viss, kas cilvēkam ir patīkams un labs, kamēr spektra otrā gala melnais ir viss skumjais un kaitīgais, tad arī šeit ir tāda kā vidējā pelēkā absolūtais pārsvars, kurā ir kādi gaišāki plankumi un arī tumšie posmi.

Turklāt pelēcīga ikdiena nebūt nav tas sliktākais. Piemēram, ja dzīvē ir tikai prieki, tad cilvēks atrofējas kaut kādās lietās, kurās ir jābūt niansētākam skatījumam. Ja dzīvē ir tikai bēdas, viņam trūkst motivācijas meklēt kaut ko vairāk, tiekties pēc kaut kā, kas vēl nav sasniegts.

Patiesība, patiesības – taisnība, taisnības

Ja patiesība ir viens no iespējamo lietu galējiem variantiem, kam pretēji būtu nepatiesība, tad liekas, ka vairumam gribētos dzīvot tieši patiesībā. Ir taču tik daudz gudrību par patiesību – piemēram, labāk rūgta patiesība nekā saldi meli un citas. Daudziem labprāt patīk dalīties ar bildītēm, kurās redzami divi cilvēki, kas, stāvot katrs savā pusē, redz citu ciparu – viens redz 6, otrs 9. Jeb arī telpiska cilindra divu skaldņu izgaismojums, kur viens redz apli, bet otrs – taisnstūri.

Šos zīmējumus parasti pavada padoms: patiesības ir dažādas. Šādi tiek kultivēts uzskats, ka katram cilvēkam var būt savs unikāls un citam nesaprotams skatījums uz lietām. Bet piemērā ar cipariem – cik daudzi šajā attēlā ir norādījuši uz galveno maldinošo lielumu? Ne 6, ne 9 nav lietu skaits, bet skaita simbols. Tas nozīmē, ka seši ir seši un deviņi ir deviņi, kaut simbols 6 vai 9 no dažādiem skatpunktiem var likties vienāds. Pat bērnam būs skaidrs, ka sešas vienādas konfektes atšķiras no deviņām tādām pašām konfektēm – to ir mazāk!

Protams, mūsdienās, kad ieejam veikalā un mūsu priekšā plauktā ir trīs dažādas vienāda izmēra un svara šprotu bundžiņas, liekas, ka līdzīgi arī patiesība katram ir sava. Tomēr tas tā nav vienmēr.

Lai arī, līdzīgi krāsām, dzīvē daudzas lietas ir nevis baltas vai melnas, bet kaut kur pa vidu, tādā kā dažādu toņu pelēkumā, ir lietas, kuras nedrīkst izpludināt, nedrīkst zaudēt skaidru skatu uz tām.

Šobrīd visuzskatāmākais piemērs ir karš Ukrainā. Protams, vispārējas frāzes par to, ka karš ir slikts un ka karadarbība būtu pēc iespējas drīzāk jāpārtrauc, ir ar savu daļu rūgtas patiesības. Tomēr te ir kādas svarīgas nianses. Ja agresorvalsts Krievija pārtrauks karu un izvedīs savu armiju, asiņainie uzbrukumi beigsies un Ukraina varēs atjaunot mieru savā valstī. Savukārt, ja Ukraina pārtrauks karadarbību, tai būs jāparaksta padošanās, un nav izslēgts, ka agresors mainīs Ukrainas teritoriju, konstitucionālo iekārtu vai kaut ko vēl pēc sava prāta.

Tāpēc šinī brīdī ir par maz ar neitrālu secinājumu, ir ļoti svarīgi atgādināt, kuram un kā ir jāpārtrauc karš, lai varētu iestāties miers un taisnība uzvarēt. Un tie, kas nevēlas runāt skaidru valodu, ar savu gļēvulību vai kādu ļaunāku nolūku nav godīgi pret patiesību. Te patiesība cieš, te nav vidustelpas patiesībai, nav vietas vairākām patiesībām, ir tikai un vienīgi patiesība un nepatiesība.

Ģimene

Cik vien mēs skatāmies vēsturē, ģimene ir bijusi kaut kas nemainīgs un drošs, kaut kas pašsaprotams. Ģimenes pareizajā izpratnē patiešām laba ģimene arvien ir bijusi mūžu gara viena vīra un vienas sievas laulība, kurā viņi audzina Dieva dotos bērnus vai adoptētus bāreņus. Otrs gals ir posts un bēdas.

Vai pareizais, baltais ideāls ir bijis vienmēr un visur praktiski klātesošs? Nē. Ir bijuši labāki laiki, kad lietas ir kārtotas atbildīgāk, ir bijuši slikti laiki, kad apkārt ir bijis daudz posta un nelaimju, salauztu dzīvju. Tomēr arvien ir bijusi skaidra vaduguns – ideāls, uz kuru tiekties pirms ģimenes dibināšanas un labot, ja bijušas nopietnas krīzes.

Tomēr tagad lietas ir mainījušās, un diez vai uz labo pusi. Šobrīd ir daudz cilvēku, no kuriem lielākā tiesa (gribu domāt, ka labu gribot) ņemas stāstīt, ka uz novecojušiem stereotipiem nav vērts skatīties, ir jāiet tālāk. Viņi grib pārliecināt, ka ģimene, līdzīgi kā cipari 6 un 9, ir simbols, kuru var grozīt, kā grib, un tik un tā katram būs savs. Tomēr tā nav patiesība. Tā nav patiesība, kurā ir klāt kāda alternatīva patiesība.

Patiesība ir tāda, ka ģimenes ideāls ir tikai viens, un alternatīvas (jeb kā tagad pieņemts sacīt – visas) ģimenes ne tikai nav patiesība, bet ilgtermiņā grauj arī to vienu īsto ģimeni, kas balstīta mūžgarā laulībā. Un ir tikai dažas variācijas, kas nedegradē laulībā balstītu ģimeni, – piemēram, adoptēti bērni. Patiesībā adopcija ir kaut kas ļoti cildens, jo bērniem, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ savas ģimenes nav, tāda tiek dota, un ar to viņiem tiek dota arī jauna iespēja.

Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki domā, ka patiesībā var būt dažādas patiesības, bet visbiežāk tā nav. Vēl vairāk – mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki ir slinki patiesību aizstāvēt, tāpēc vēl nav savākti nepieciešamie paraksti par Satversmes 110. panta precizēšanu Dieva dotās laulības aizstāvībai, vai kāds vēlas iestāstīt, ka civilās laulības regulējums būs kāds glābiņš laulībai. Kā lai pamudina tos, kas vēl nogaida, kas domā, ka būs labi tāpat, lai viņi izdara to mazumiņu, lai sasniegtu mērķi – šeit un tagad nosargātu Dieva doto ģimeni mums un mūsu bērniem?