Menu
 

Gundars Āboliņš: Šādā laikā attīstās ne tikai naids, bet arī izpalīdzība, dāsnums un cilvēcība Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Pārums, “Ādažu Vēstis”
Aktieris Gundars Āboliņš vijolnieka Gidona Krēmera grāmatas “(ne)spārnotas domas” atvēršanas svētkos izdevniecībā “Aminori”. Foto – LETA Aktieris Gundars Āboliņš vijolnieka Gidona Krēmera grāmatas “(ne)spārnotas domas” atvēršanas svētkos izdevniecībā “Aminori”. Foto – LETA

Aktieris Gundars Āboliņš dzīvo Garciemā, klusā un mierpilnā vietā netālu no jūras, un sniedz pajumti kādai ukraiņu ģimenei. Arī viņa dzimtai ir nozīmīga saikne ar Ukrainu – Gundara vectēvs bija ukrainis, bet mamma dzimusi Ukrainā. Intervijā “Ādažu Vēstīm” viņš sniedz savu skatījumu uz pašlaik notiekošo.

– Pēdējie divi gadi bijuši diezgan savādi, un nu vienu aktuālu tēmu pēkšņi nomaina otra.

– Jā, tēma nomainījās faktiski vienas dienas laikā. Dabiski šāds presings informatīvajā telpā nerodas – nedz vīrusa, nedz karadarbības rezultātā. Tas bija kā ilgi apmācies laiks – ne par ko citu vairs nerunāja kā tikai par skaitļiem un grafikiem. Tāpat arī tagad – pirmais, kas karā iet bojā, ir patiesība. Mēs īsti nezinām, kas tur notiek. Kas ir noticis pirms tam – to nesaka ne viena, ne otra puse. Ir ļoti liels sagrozītas informācijas pārsvars. Traģiskākais ir tas, ka tajā visā cieš nevainīgi cilvēki.

– Kā jūs uztverat šo informāciju, un kur jūs to meklējat?

– To jau uzreiz redz. Profesija man ir iemācījusi lasīt starp rindām, klausīties cilvēka balss intonācijās, vērot viņa ķermeņa valodu. Tad arī var pamanīt, vai tur ir kāds nepatiesības slānis apakšā vai pa virsu vai nav. Tēvs man savulaik mācīja: “Dēliņ, lasi vienas avīzes, lasi citas, bet galvenais – mācies lasīt starp rindām. Patiesība nekad nebūs uzrakstīta, tā būs starp rindām.” Viņš lasīja gan “Cīņu”, gan “Literatūru un Mākslu”, pa kluso klausījās “Amerikas Balsi” un “Brīvo Eiropu”. Dīvaini, jo mēs dzīvojām blakus tiem radiosignāla traucētājtorņiem, bet kaut kā viņš dabūja cauri radiostacijas signālu. 

– Jūs minējāt par ķermeņa valodu. Vai labi to pārzināt?

– Nepārzinu pārāk labi, bet var iemācīties to lasīt un saprast. Kad cilvēks mēģina manipulēt ar vārdiem, viņš aizmirst par savu ķermeni. Ķermenis reizēm to nodod. Ja tam pievērš uzmanību, zina pāris pamatprincipu, to nav grūti apgūt. Lielākoties, droši vien neapzināti, mēs klausāmies balss intonācijā – vai tā ir apstiprinoša, jautājoša, provocējoša. Tad es mēģinu saprast, ko cilvēks no manis grib, un pats galvenais – ko viņš no manis slēpj. (Smejas.) Tā nav pārgudrība, drīzāk maza profesionāla iemaņa, lai saprastu, ko īsti cilvēks grib.

– Kādas jums bija sajūtas 24. februāra rītā, uzzinot, ka tepat netālu, Ukrainā, sācies karš?

– Es jebkuru šādu notikumu uztveru ar lielu nepatiku. Tas pat nav īstais vārds. Tas ir sāpīgi. Mēdz teikt, ka, ja tas ir aiz Latvijas robežām, tas mūs neskar, diemžēl šodien mūs skar arī tas, kas notiek Venecuēlā vai Jaunzēlandē. Es pasauli un visu cilvēci uztveru kā vienotu organismu. Ja jums sāp kājas mazais pirkstiņš, deguns vai mugura, jūs vienalga jūtaties slikti.

Tas bija ļoti riebīgi. Jau pēc visiem iepriekšējiem paziņojumiem varēja saprast, ka kaut kas tur briest. Katrā ziņā, man tas aizvien vairāk sāk šķist kā ļoti pārdomāts plāns. Nevis psihopāta izlēciens, bet labi pārdomāts plāns. Kas tie ir par plāniem? Atliek tikai minēt. Tas, ka bija domāts citādāk, bet sanāca ne tā, kā sākumā iecerēts, ir skaidrs. Dievs vien zina, kad un kā tas viss beigsies.

– Jūs domājat lielās kaimiņvalsts plānu vai kaut ko citu?

– Es nezinu, neesmu politikas analītiķis. Ziniet, kā ir, kad sīkās lauskās saplīsis šķīvis? Jūs mēģināt to salikt, bet nevar saprast, vai tur saplīsis viens šķīvis vai vairāki un kuram šķīvim kura lauska pieder. Var jau izlikties, ka tas notiek kaut kur tur, tālumā, drusku pavicināt karogu, ieskaitīt mazu naudiņu ziedojumiem, un uzskatīt, ka esi atpircies no situācijas. Tā nav.

– Mums ir bijušas vairākas atbalsta akcijas Ukrainai. Ko mēs kā tauta varam darīt, lai vairāk palīdzētu ukraiņiem?

– Iespējas varbūt dažādas: sievietes var pēcpusdienās aust kamuflāžas tīklus, veči – ķīlēt džipus un dzīt tos uz Ukrainu, var uzņemt bēgļu ģimenes vai iet strādāt par brīvprātīgo koordinācijas centros. Katrs dara to, ko viņš tajā brīdī uzskata par pareizāko savu iespēju robežās. Galvenais, kam vajadzētu pievērst uzmanību, – nekultivēt sevī naidu. Mēs to darām neapzināti, bet mūs uz to bieži vien apzināti mudina. Es to jūtu gaisā. Lai gan pirmajā mirklī tam varbūt pat ir pamats, tas nekad neko vēsturē nav atrisinājis. Nevaru atcerēties kādu gadījumu, kad naids un atriebība, kas lielāka par pāridarījumu, būtu nesuši gandarījumu. Varbūt tikai sākotnēji un īslaicīgi.

Es ļoti gribētu, lai mēs neattīstītu sevī linčošanas kāri un instinktu tikai tāpēc, ka masa vai pūlis tā dara. Mēs kļūstam par linčotājiem, un te nav svarīga tautība – to dara krievi, ebreji, latvieši un citi šeit dzīvojošie. Man ir bail, ka mūsu sabiedrībā sāk veidoties spoguļattēls no tā, kas notiek Krievijas valdībā un diemžēl arī lielā daļā krievu tautas. Jā, tieši tas pats naids, aprobežotība, necilvēcība. Tikai ar citu karogu. Es neesmu vienīgais, kas to jūt.

– Vai pasaule izdarīja pietiekami, lai tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, nenotiktu?

– Nevaru atbildēt ne apstiprinoši, ne noliedzoši, jo es to nezinu. Tur diemžēl liela loma ir naudai, ekonomiskajiem sakariem, – kāds mēģina pārraut šo saiti, kāds izlocīties. Varbūt, ka tā arī ir pareizi, ka mēs neprovocējam Krieviju uz pāriešanu kodolkara stadijā. (Nopūšas.) Ko vēl mēs varētu darīt? Nomierināties. Bet saprotiet, kāds naids ir radīts simtos miljonu Krievijas cilvēku pret kaut ko abstraktu? Un kāds naids tagad ir krievos, kuri dzīvo Ukrainā? Īpaši valsts ziemeļu un austrumu daļā, kas ir krieviski runājoša un domājoša. Iedomājieties, kāds naids tagad jau gēnos un nākamajās paaudzēs ir radies pret Krieviju. Tas nenomierināsies pāris nedēļu laikā.

– Intervijā “Ādažu Vēstīm” luterāņu mācītājs Aigars Vančenko norādīja, ka šis sarežģītais laiks mums ir dots, lai atgrieztos pie cilvēcības. Tiesa, tas bija decembrī, kad aktualitāte bija vīruss, nevis karš. Kā jums šķiet?

– Jā. (Nopūšas.) Kad Dievs nopostīja Sodomu un Gomoru [pilsētas, kas minētas Bībelē; iedzīvotāju izlaidības, izvirtības un grēku dēļ Dievs uz tām sūtīja uguni no debesīm, pārvēršot tās pelnos, – aut.], arī tur gāja bojā cilvēki, bet, Dievaprāt, viņi bija pelnījuši šādu sodu, jo bija izdarījuši daudz ļauna, nekrietna, pretdabiska. Šādi tas dzīvē noticis jau vairākkārt, bet mēs nez kāpēc negribam šajās zīmēs vai aicinājumos ieklausīties. Es neesmu luterānis, taču šim mācītājam piekrītu. Baidos ieslīgt teoloģiskā diskusijā, taču, ja kāds zina, kas un kāpēc notiek un kā tas beigsies, tad tas ir Dievs. Viņu ignorēt un neieklausīties, ko viņš mums caur zīmēm, praviešiem vai kā citādi ir darījis zināmu, – tā ir vismuļķīgākā augstprātība, kāda vien var būt. Un tas ir neatkarīgi no konfesijas, cilvēks vispār var nepiederēt nevienai konfesijai.

– Ja grib dzīvot krietni un godīgi, desmit baušļi jebkurā gadījumā ir jāievēro.

– Visus likumus, kodeksus, administratīvos noteikumus var reducēt uz desmit baušļiem. Pietiktu cilvēkiem ievērot desmit baušļus un godprātīgi ar tiem samērot savu rīcību, lai pasaulē būtu daudz labāk. Mēs radām likumus, attīstot tos no desmit baušļiem, lai šos baušļus apietu. Tur ir tas paradokss!

– Mēdz teikt, ka sarežģītās situācijās vai krīzes brīžos var redzēt cilvēka patieso dabu. Jūs jau pieminējāt naidu un agresiju, bet vai šī situācija parādījusi arī mūsu labās puses?

– Domāju, ka jā. Ir pamats cilvēciskai pretimnākšanai, cilvēcībai, izpalīdzībai, viesmīlībai, dāsnumam. Tās ir īpašības, kas arī atraisās šādā laikā, taču tās diez vai būs auglīgas, ja balstīsies naidā. Visas manis nosauktās īpašības ir dzīvotspējīgas un dod labumu, ja tās ir nesavtīgas un bieži vien pat anonīmas. Es pat teiktu – galvenokārt anonīmas. Savu naidu gan mēs publiskojam. Tur kaut kas neiet kopā.

– Varonību, tāpat kā citus terminus, mēs mēdzam izmantot diezgan bieži. Vai Ukrainas notikumu kontekstā varonības jēdziens nav mainījis savu būtību?

– Mēs daudzus vārdus un daudzus jēdzienus devalvējam un nobružājam, nolietojam tā, ka par tiem negribas ne domāt, ne lietot. Visdažādākajās jomās. Mainoties dzīvei, mainās šo vārdu jēga. Tāpēc jau mēs neatteiksimies no jēdzieniem “varonība”, “varoņdarbs” vai “varonis”. Svarīgi ir tas, ar ko mēs šos vārdus piepildām. Kādā intonācijā, meldijā un kontekstā mēs tos izrunājam. Protams, varonības jēdziens mainās. Bet tas ir nepārtraukts process, nav tā, ka vakar tas nozīmēja vienu, šodien jau pavisam kaut ko citu.

– Šogad atzīmējot dzimšanas dienu, jūs teicāt, lai cilvēki visas dāvanas, kas paredzētas jums, ziedo dievnamam.

– Man jau nekā īpaši netrūkst. Lai cilvēkiem atvieglotu to sajūtu, ka kaut kas drusku ir jāuzdāvina, teicu, ka darīsim tā. Tikai kopš 24. februāra tas viss ir ieguvis citu jēgu. Ja man dzimšanas diena būtu tagad, rīkotos citādāk. Pirms diviem gadiem, kad man bija apaļa jubileja, lūdzu saviem draugiem palīdzēt man uzdāvināt dāvanu manai skolai simtgadē. Visi atsaucās, un mēs kopīgiem spēkiem skolai uzdāvinājām labas klavieres – nevis izklimperētas dežūrklavierītes, bet kārtīgu mūzikas instrumentu. Skola ir ar mūzikas novirzienu, tur bērniem vajag labus instrumentus. Tagad arī mana bijusī kolēģe no Radio laikiem lūdz viņai nedāvināt priekšmetus vai lietas, bet dāvanai atvēlēto summu ieskaitīt kopīgā lietā. Tā ir laba sajūta. Tagad gan ziedošanas, gan atbalsta lūgšanas darbība ir ieguvusi pilnīgi citu jēgu.

– Ja dzimšanas diena būtu tagad, kā jūs rīkotos?

– Es pat nezinu, ko iesāktu. Droši vien nemaz nesvinētu. Šobrīd neko negribas svinēt. Īsti negribas teātrī spēlēt nevienu komēdiju, lai gan tās ir pat vajadzīgas. Tagad būtu vajadzīgas nevis lugas par karu un Ukrainu, bet gan laba līmeņa cilvēciskas komēdijas, lai būtu līdzsvarojums problēmu, sāpju, neziņas un traģēdiju pilnajā ikdienā. Bet negribas. Grūti. Tā sāpe un traģēdija diendienā ir gaisā, mēs tos cilvēkus satiekam, pat nezinot, ka viņi ir no Ukrainas. Viņu mums te ir daudz. 

– Jūs pats esat uzņēmis bēgļu ģimeni no Ukrainas.

– Jā, tā ir. Mēs ar ģimeni esam vienojušies, ka dosim pajumti vismaz uz laiku, kamēr viņi paši nostāsies uz savām kājām. Viņas – māte ar divām meitām – šeit ieradās ar divām mugursomām, mērojošas diezgan briesmīgu ceļu. Ja jūs redzat, kāds ir šo bēgļu sastāvs, tad tur deviņdesmit pieci procenti ir sievietes un bērni. Tur nav strādāt un karot spējīgu senegāliešu. Izņēmums ir daudzbērnu ģimeņu tēvi vai cilvēki ar veselības problēmām. Ir apdomāti izņēmuma gadījumi, bet neredzu, ka te staigātu jauni, būdīgi džeki un pieprasītu pabalstus.

– Vēl viens izņēmums ir vīrieši pēc sešdesmit gadu vecuma, bet arī tas ir ļoti mazs procents.

– Man pašam ir sešdesmit divi gadi. Biju nolēmis iestāties Zemessardzē. Ko tik cilvēks tādā vecumā neizdomā! (Smaida.) Piezvanīju draugam, kurš jau ilgus gadus ir zemessargs, un vaicāju, kur man iet, pie kā vērsties un ar ko sākt. Viņš jautāja, cik man gadu, un, kad pateicu, ka sešdesmit divi, atbildēja: “Tad sēdi mājās. Tevi neviens vairs neņems. Ja tu būtu bijis zemessargs jau piecpadsmit gadus un tagad vēlētos līgumu pagarināt, tad tu to varētu darīt.” Tādā vecumā nesagatavots cilvēks neizturēs fizisko slodzi. Visam savs laiks. Katram ir sava vieta, kur no viņa ir vislielākā jēga. Ja būs nepieciešams kāds atbalsts, tad es rēķinos, ka būšu gatavs to sniegt. Šobrīd es savu atbalstu sniedzu tā, ka dodu pajumti sievietei ar diviem bērniem no Zaporižjas. Tur patlaban notiek karadarbība. Katru dienu to dzirdu telefonā. Var skatīties Maskavas centrālo televīziju vai mūsu “Panorāmu”, kas ir tas pats, tikai no pretējās puses, bet var arī skatīties tiešraidē. Man karš katru dienu ir telefonā. Informācija ir saņemama no daudziem avotiem, bieži vien tā ir atšķirīga un pretrunīga, bet tad var mēģināt saprast, kas notiek. 

– Vai jūsu uzņemtā ģimene runā par dzimtenē notiekošo?

– Pats necenšos izprašņāt un taujāt, taču, ja viņi stāsta, tad uzklausu. Viņiem jau arī vajag ar kādu parunāties un izkratīt sirdi. Tie ir vienkārši cilvēki, kurus pirms tam nepazinu. Uz Latviju viņus atveda latviešu puiši, taču izrādījās, ka ģimenei nav kur palikt. Teicu, lai ved šurp. Varēju jau aizvest uz pašvaldības policiju, bet kā es justos, ja identiskā situācijā mani aizvestu uz policiju? Tas ir tikai piemērs. Šī ģimene ieradās bez dokumentiem, tikai ar bērnu dzimšanas apliecībām un mammas ID karti, kas Latvijā nav derīga, bet Rīgā bija lielas rindas, tāpēc, protams, zvanīju gan Ādažu pašvaldības policijai, gan sociālajam dienestam, lai noskaidrotu, ko darīt. Varu tikai pateikt paldies pašvaldības policijas priekšnieka vietniekam Gintam Dzirkalim un sociālā dienesta vadītāja vietniecei Daigai Landsmanei par atsaucību. Tā bija ļoti cilvēcīga un konkrēta pretimnākšana, ieinteresētība sniegt atbalstu. Uzreiz bija skaidrs, kā rīkoties.

– Poligona tuvums var atturēt cilvēkus doties uz Ādažu novadu. Vai jūs šeit arī dzirdat bruņoto spēku mācības?

– Var dzirdēt, kad helikopteri pāri lido. Redziet, ir cilvēki, kas uzskata, ka svētku sajūtu rada ķīniešu petaržu šaušana. Pirms pāris dienām kāds netālu kaut ko svinēja un blieza gaisā petardes. Tad gan bērni sāka raudāt, pieskrēja pie mammas un palīda zem segas. Man nācās nomierināt, ka tās ir tikai petardes. Meitenēm uz jebkuru blīkšķi vai sirēnu ir pilnīgi cita reakcija. Viņas izbrauca no Zaporižjas, kad tur jau bija sākušies pirmie sprādzieni. Trīs diennaktis brauca līdz Polijas robežai – bez ūdens, bez gaismas, bez iespējām aiziet uz tualeti. Vienā kupejā sešpadsmit cilvēki, viens turpat vemj, viens čurā tev uz galvas… Gaisa, gaismas, ūdens nav. Man šķiet, ka mums Ādažu armijas daļā karcerī ir labāki apstākļi.

– Ko jums pašam nozīmē Ukraina?

– Mana māte [aktrise Vera Singajevska-Āboliņa, – aut.] ir dzimusi Ukrainā, Sinarnas pagastā netālu no Vinnicas. Viņa ir pa pusei ukrainiete; mans vectēvs bija ukrainis, kam senčos bija arī poļi. Mans vectēvs nomira 1943. gadā, es viņu nekad neesmu saticis. Tas, ko es šobrīd daru, man ir iekšējs pienākums pret vectēvu. Tā vismaz es to uztveru. Taču tas nav noteicošais. Es to darītu arī tad, ja man būtu cita izcelsme. Vienreiz esmu bijis Kijivā un divreiz caurbraucot arī Ļvivā. Vairāk gan ne. Mammas dzimtenē pie Vinnicas arī neesmu bijis. Visu laiku ir “gan jau, gan jau”. Kā tagad, sava mūža nogalē, teikusi Alise Freindliha [slavena krievu aktrise, – aut.]: “Es visu mūžu esmu domājusi, ka viss vēl ir priekšā, ka viss būs vēlāk, gan jau, gan jau… Un tagad es saprotu, ka šis “gan jau” nekad nepienāk.”

– Noslēdzot sarunu uz pozitīvas nots, gribētos pavaicāt, kas jūs iepriecina šajā sarežģītajā laikā?

–  (Apdomājas.) Putni. Putnu dziesmas no rītiem. Es viņus visu ziemu baroju. Man te ir zīlītes, zilzīlītes, cekulzīlītes, dzilnīši, žubītes, sīļi, melnais mežastrazds, parādījušies sarkankrūtīši, meža baloži un, protams, arī vārnas, žagatas. Vasarā te dzīvo arī pupuķi. Ir vēl putni, kurus es neredzu vai pēc balss nepazīstu, bet man ir lejupielādēta aplikācija, kas palīdz tos atpazīt. Agrs rīts un putni – tas ir tas, kas man sagādā labsajūtu un prieku. Jūra man ir tepat blakus, vairākas reizes gadā mēdzu līdz tai aiziet – agrā pavasarī, rudenī un ziemā.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.