Menu
 

Māris Zanders. Kulturālās oļiņietes Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Māris Zanders. Kulturālās oļiņietes Foto no arhīva

"Mērnieku laiku" varone Oļiņiete pašmāju teicienu klasikā palikusi ar "lai iemu kurp iedama, lai daru ko darīdama, bet Dieva vārdu man vajaga mutē". Klausoties vairākas kultūras jomai veltītas priekšvēlēšanu diskusijas, apbrīnojamā neatlaidība, ar kādu kandidāti deklarēja, ka par t.s. mūsdienīgās mākslas atbalstīšanu vēl varētu pastrīdēties, bet "mūsu kultūras mantojums" gan atbalstāms vienmēr un visur, atzīšos, sāka kaitināt.

Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jēdziena piesaukšanas biežums nespēja noslēpt to, ka daudziem no piesaucējiem ir visai neskaidrs priekšstats par tā saturu. Tika minēti Dziesmu svētki (labi), tautasdziesmas (labi) un… nu, "mūsu kultūras mantojums". (Neizteikšos par grupas "Jumprava" pieminēšanu – visu cieņu konkrētajiem mūziķiem, bet vai tad viņi jau ir pieminami kā "mantojums"?) Daži Saeimas deputāta krēsla tīkotāji pieminēja Latvijas kultūras kanonu, bet neesmu pārliecināts, cik labi viņi atceras šīs interneta vietnes saturu.

Šā teksta piktais tonis saistīts ar to, ka patiesībā žonglēšanai ar jēdzienu "kultūras mantojums" ir visnotaļ praktiskas izpausmes un konsekvences. Vai "kultūras mantojumā" ietilpst un tātad ir iespēju robežās atbalstāma, piemēram, Andrieva Niedras izpēte un darbu publicēšana (kanonā nav)? Un kā ar baltvāciešiem, piemēram, Veco Stenderu, kurš bieži tiek minēts kā viens no latviešu laicīgās rakstniecības dibinātājiem? Vai "kreisā" Jāņa Sudrabkalna un Valda Grēviņa dzeja iekļaujas "kultūras mantojumā"? Jā? Kāpēc? Nē? Kāpēc? Vai sakrālā arhitektūra ir "kultūras mantojums»" (kanonā neparādās, ja vien ar to nesaprotam "Vecrīgas siluetu")? Vai filozofi un teologi iekļaujas "kultūras mantojumā"? Jautājums izklausās stulbs, bet – tieši tāpēc, ka jēdziens tiek lietots bez sarunām par tā saturu, skarbā realitāte ir tāda, ka jau piesaukto filozofu un teologu pētīšana un publikai priekšā celšana mūsdienās ir tikai atsevišķu entuziastu ziņā. Un tā var turpināt ilgi.

Mani kā par tēmu patiesi ieinteresētam cilvēkam ir pilnīgi vienalga, cik reižu kandidāti izrunā vārdu savienojumu "kultūras mantojums". Es vēlos dzirdēt diskusijas par to, ko valsts ierobežotu finansiālo iespēju apstākļos mēs cenšamies atbalstīt un ko, runāsim tieši, atstājam privātās iniciatīvas ziņā. Ja šādu diskusiju nav, mēs tiešām regulāri esam situācijā, kad nauda tiek koncentrēta atsevišķās aktivitātēs, savukārt daudzām citām tā tiek atteikta vai piešķirta minimāli, lai gan visos gadījumos runa ir par kultūras mantojumu. Citiem vārdiem sakot, jēdziena, kā agrāk teica, nelietīga valkāšana ir piesegs pašu lēmumu pieņēmēju nekompetencei, sak, "nezinu tādu!", un slēptām korporatīvām interesēm naudas dalīšanā. Kultūras mantojums nav daži uzvārdi, lai cik izcili tie būtu, vai epizodes, uz kuru atzīmēšanas, svinēšanas utt. fona amatpersonām ērti pīāroties. Ja politiskā elite (vai tajā iekļūt gribošie) patiešām apjēgtu, ko nozīmē kultūras mantojums, viņi arī zinātu, cik daudzveidīga ir bijusi Latvijas kultūra. Turklāt – mantojums nozīmē arī mazāk veiksmīgus meklējumus, sarežģītas attiecības starp pašiem kultūras cilvēkiem, starp viņiem un politisko varu, starp viņiem un radītā patērētāju utt. Tas viss veido mantojumu, un šāda izpratne par kultūras vēsturi Latvijā dotu papildu fokusu šodienas situācijas vērtēšanā.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.