Menu
 

Ieva Struka. Bohēmas valdzinājums Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka, speciāli "Kodolam"
Ieva Struka. Bohēmas valdzinājums Foto no arhīva

Ir sākusies kārtējā rudens sezona Latvijas mākslas institūcijās, dažās – jau simtā, "ārkārtējā", bet savai notikumu izlasei es izvēlos darbus, kas runā par mākslu un to pavadošo bohēmas valdzinājumu. Tā nav tikai uzdzīve, un tās nav tikai intelektuālas sarunas, tā ir arī savas vides radīšana, norobežojoties no ikdienas dzīves, bet kā visas noslēgtas pasaules tā ietver sevī gan radošo, gan postošo.

Anšlavs Eglītis. "Homo novus"; režisore Anna Viduleja. Filma pirmizrādi piedzīvo raksta tapšanas brīdī, tomēr romāns ir labi pazīstams, un aktieri, kas piedalās filmā, arī, tāpēc ar pilnu pārliecību varu teikt, ka garlaicīgi nebūs un ka filmas saturs ir ne mazāk spēcīgs kā vēstures sāpīgajām un sarežģītajām lappusēm veltītie simtgades darbi. Galu galā – latviešu humora izjūta ir salīdzinoši pavēsa un īpaša, bet pavisam bez tās mēs neesam, ko apliecina arī Anšlava Eglīša zobgalīgā proza, un bez smiekliem izdzīvot cauri sarežģītiem laikiem nav iespējams. Romāns sākas ģeniāli – Rīgas stacijā vienlaikus pienāk vilciens Vecgulbene–Rīga un Parīze–Berlīne–Rīga (šis vien jau ir pārdomu vērts fakts). No pirmā izkāpj jaunais censonis mākslas jomā Juris Upenājs, no otrā – pārtikušu vecāku atvase Eižens Žibeika. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaule, bohēma, labākās aprindas. Un tas viss – ar smaidu.

Uldis Pūcītis. "Dienasgrāmatas". Es neesmu pārliecināta, vai tikko izdoto grāmatu es varu aicināt pirkt, jo savam saturam tā ir nesamērīgi dārga – acīmredzot tāpēc, ka autorizdevums un cerības uz peļņu, tomēr izlasīt to noteikti ir vērts. Īpaši filmas "Homo novus" kontekstā. Uldis Pūcītis arī reiz ieradās Rīgā kā jaunais censonis, kas studē pedagoģiju un sapņo par teātri, ambīcijas, kritiska attieksme pret visu, kas redzams mākslā, un pārliecība, ka viņš varētu labāk, ja tikai viņam dotu iespējas. Itin drīz viņam iespējas tiek dotas, brīžiem viņš tās izmanto un kļūst ne tikai par vienu no labākajiem latviešu aktieriem, brīžiem viņš tās neizmanto, jo... nodzer. Tipisks Blaumaņa Edgars. Protams, man žēl par visām tām lomu analīzei veltītajām lappusēm, ko dienasgrāmatu izdevēja Māra Vilde izmetusi kā nevajadzīgas, bet arī bez visa tā dienasgrāmatā rodams gan apstiprinājums dažādām teātra vēstures peripetijām, gan ieskats tajā, ka nav nekas vienkāršāk, kā savu dzīvi izkaisīt vējā. Un vēl – viela pārdomām, vai dienasgrāmatas vajag vai nevajag saglabāt...

Rihards Vāgners. "Klīstošais holandietis"; režisors Viesturs Kairišs. Jā, ar šo operu sākās Latvijas Nacionālās operas darbība, un, kā atgādina muzikologs Mikus Čeže, tā spēlēta 1918. gada 19. novembrī, pirms uvertīras pa trīs lāgi nodziedot "Dievs, svētī Latviju!", tāpēc vien tieši šīs operas jauniestudējums ir lieliska izvēle, kā uzsākt mūsu Baltā nama sezonu. Bet pats darbs par lāstu, kas liek "Klīstošajam holandietim" ik pēc septiņiem gadiem atgriezties krastā, slēpj sevī daudz dziļāku jēgu nekā šai rakstā piesauktais bohēmas vilinājums. Iestudējuma radošā komanda uzsver septiņu gadu ciklu kā pasaules radīšanas analogu septiņās dienās. Tomēr klīstošā holandieša un klīstošā Vāgnera tēlā ir kas kopīgs – biogrāfiskais fakts par to, kā Vāgners ierodas Rīgā, lai strādātu par kapelmeistaru, un, parādu mākts un mīlas dēkās iegrimis, aizbēg no tās pār jūru tumšā naktī, lai taptu par dižo komponistu Vāgneru, ir reāls, bet bohēmas gara piepildīts. Tāpēc gluži iederīgs manā trīs notikumu izlasē.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.