Enriko Podnieks: Būvniecība, tāpat kā muzicēšana, arī ir liela radoša izpausme ^{Apriņķis.lv}

“2015.gadā dibinājām fondu “1836”, kura mērķis bija izveidot 1836 kilometrus garu tūrisma ceļu pa Latvijas robežu. Kāpēc 1836? Tāpēc, ka tas ir Latvijas robežas garums,” – tā Enriko Podnieks, fonda “1836” vadītājs.

“Projekts ir dāvana Latvijai simtgadē, 1836 kilometrus garo Latvijas robežu atdzīvinot tūrisma ceļā. Projektu sākām īstenot 2014. gadā, un, sākot ar 2016. gada 14. maiju, projekta ideja tika ieskandināta visos Latvijas pierobežas novados. Mums ir upju ielejas, gliemežvāku pludmales, priežu meži un zelta vārpu lauki. Mums ir dižozoli, senlejas, teikām apvīti pakalni un alas. Un mums ir ceļā satikto cilvēku smaidi un dzīvesstāsti. Mēs esam tik ļoti bagāti – pašas skaistākās un vērtīgākās lietas mums jau ir iedotas, atliek vien pavērties apkārt, to ieraudzīt, sajust un novērtēt.”

– Ideja, kuras nosaukums ir “1836”, tika plānota Latvijas simtgadei, bet, kā izskatās, lepni gaidīs arī mūsu valsts simt piecdesmito un divsimto gadskārtu.

– Jautājumā ietvertā doma, ka valsts un simtgade turpinās un turpinās arī mūsu projekts “1836”, ir patīkama un silda sirdi. Jā, projekts “1836” ir dāvana Latvijas simtgadē. Skaitlis 1836 ir Latvijas apkārtmērs kilometros, mērot to pa robežu. Šāda ideja pie manis un maniem draugiem atlidoja 2015. gadā: apkārt Latvijai nepieciešams ceļš tūristiem! Divarpus gadu laikā kopā ar draugiem un citiem entuziastiem apkārt Latvijai apgājām paši, izpētot ne tikai skaisto jūras krastu, bet arī priecājoties par skaisto Latgali, košo, labības laukiem klāto Leišmalīti. Tas bija gluži kā mājasdarbs – mērot ceļu pašiem un ierakt pirmos robežstabus. Pamatideja bija tūristu ceļš. Piemēram, skaistā dienā kādu cilvēku Latvijā urda jautājums: “Ko šodien darīt?” – “Varētu iet apkārt Latvijai.” – “Lieliski!”

Šādam nolūkam ir karte, ir ceļa stabi, ir plāns. No vienas puses raugoties, ceļš ir gatavs, no citas – tā gluži nav. Strādājam pie mobilās aplikācijas, jo, dzīvojot digitālajā laikmetā, gribas zināt, kurp eju, kur nakšņošu, kur pusdienošu, ko redzēšu. Pienāks brīdis, kad tālrunī ceļš būs redzams. Skatoties nosacīti tuvā nākotnē, risināms ir jautājums par infrastruktūru. Ceļā jau ir viesnīcas un viesu mājas, ir kāds siena šķūnis, kur var pārnakšņot, bet...

Ja par paraugu ņemam Santjago ceļu, kas, manuprāt, ir šāda veida ceļa etalons, tur naktsmītnes ir ik pēc divdesmit vai divdesmit pieciem kilometriem. Noejot dienā noteiktu ceļa posmu, skaidri zinot, kas ir jāapskata un kas ir iecerēts, var plānot naktsguļu; ejot, piemēram, piecas stundas, tu zini, ka tur vai tur būs duša un gulta.

Pie šī jautājuma patlaban strādājam, ceram, ka mūs reiz pamanīs valsts institūcijas, saprotot, ka šis nav tikai entuziastu projekts, bet iespēja tūristam no jebkuras pasaules malas parādīt, kas ir Latvija, cik mūsu zeme ir skaista un ka mēs priecājamies to rādīt citiem, – divarpus mēnešus ejot kājām, mūsu zemi var apskatīt un iepazīt.

– Kur būtu labākais šī ceļa sākums?

– Doma bija vienkārša – ikviens sāk un noslēdz ceļu tur, kur dzīvo. Piemēram, ja esam rīdzinieki, sākam Rīgā. Virzienu, protams, katrs var izvēlēties pats. Mēs iesakām soļot pa saulei – pulksteņa rādītāja virzienā. Pats dzīvoju Bauskas novadā un, kad ceļš būs gatavs, sākšu no turienes. Latvija ir izcila ar savu dabu.

– Cik cilvēku piedalījās izpētes gājienā?

– Draugu grupiņā gājām sestdienās, svētdienās; dalībnieku skaits variēja no desmit līdz diviem simtiem. Vidēji rēķinot, ap simtu vienā gājienā. Starp citu, kad ejam gar jūru, šis posms ir vienīgā vieta, kur ceļš ved maksimāli tuvu robežai. Citur izmantojam tuvākos pierobežas ceļus, lai nav jācērt stigas...

– Pierobeža ir ar savu stāstu. Kas pieredzēts šai ceļā?

– Pie robežas dzīvo spēcīgi cilvēki. Viņiem ir savs redzējums, savs skats, savs viedoklis par lietām. Viņus satikt ir prieks. Piebildīšu: ja sastapsi pierobežniekus, viņi tevi laipni pacienās ar medu, pienu, āboliem... Dzīvot pie robežas to arī nozīmē – pie robežas. Tu esi drosmīgs, ja tur dzīvo.

Redzam, ka daudzas mājas ir pamestas, to iedzīvotāji ir devušies prom labākas dzīves meklējumos. Kontrasti ir jūtami un redzami. Runājot par pēdējā laikā izskanējušajiem aicinājumiem atgriezties, jāsaka – pateicoties kovidam, cilvēki ir sapratuši, ka dzīvot prom no pilsētas ir labāk un harmoniskāk. Mums Latvijā ir tā iespēja gan doties prom, gan atrast, kurp. Nav pārapdzīvotības.

– Igaunijas pierobežas meži, Abrenes puses purvi… Vai ceļš tur spēji līkumo? Purvi, brikšņi, ūdeņi kaut kā jāapiet…

– Protams, upes un ezerus apejam, tiem pāri neceļamies, plostu nebūvējam. Latvijas robežas ziemeļu un austrumu puse patiesi saistās ar purvainām un mežainām vietām. Mežā pārsvarā redz egles un priedes. Latgalei raksturīgi smilšaini un kalnaini ceļi.

Ceļš apkārt Latvijai ir nosacīti dalīts četros posmos: Ziemeļmeitas ceļš – gar Igaunijas robežu; Piejūras ceļš – gar jūru; Māras ceļš – Latgale; Leišmalīte – Latvijas un Lietuvas robeža.

– Kurš gadalaiks ir piemērotākais?

– Esam gājuši arī rudeņos un ziemās, bet tad ir ļoti svarīgi laikus saprast un aprēķināt, kur pārnakšņot. Astoņdesmit procentus ceļa mērojām vasarā, kad lielākajai daļai ir atvaļinājums, dabā daudz ziedu un saules...

– Dzīvnieki, ko sastapāt?

– Daudz gan nesastapām. Domāju, ja kopā iet paprāvs bariņš ļaužu, kas nebūt nav ļoti klusi gājēji, katrs sevi cienošs meža dzīvnieks pamuks nostāk. Dzīvnieku ziņā mani pārsteidza Ventspils novads – laikam plašo mežu dēļ dzīvnieku tur ir ļoti daudz. Piebildīšu: daudz mežu un lauku iemītnieku manījām turpceļā.

– Otra lieta, ar ko nodarbojies, ir šūnu māja, kas uzreiz liek domāt par tautasdziesmu un zināšanām par bitēm.

– Gājums no “1836” līdz šūnu mājai ir likumsakarīgs. Kad esi apgājis apkārt Latvijai, sajūtas un apziņa mainās. Atgriezties pilsētas dzīvē negribējās. Domas grozījās ap jautājumu, kurā Latvijas pusē nogruntēties, kur veidot ģimeni, kur mums gribētos dzīvot. Mana dzimtā puse ir Bauska, ģimenes ligzdu izvēlējos veidot Bruknas pusē –25 kilometrus no Bauskas. Ja ir doma par ģimeni, vajag māju. Idejas bija dažādas, skatījos, pētīju, domāju, ko un kā būvēt, kur es vēlētos dzīvot. Sapratu, ka izmaksas būs lielas, kredītus ņemt, lai dzīvotu pie dabas, negribējās.

Ideja, kā tas mēdz būt, gaisā virmoja, ņēmu un to uzskicēju: kā būtu dzīvot sešstūru ēkā ar taisnu jumtu? Pēc Latvijas apgaitas Bruknas pusē uzcēlām pirmo trīsdesmit sešus kvadrātmetrus lielo sešstūru mājiņu, kur sākām dzīvot. Kad būvdarbus pabeidzām un ciemos uzaicinājām draugus, viņi teica: “Jums ir ļoti interesants mājas koncepts – plašiem logiem, kompakts, ļoti gaišs. Piedāvājiet šo ideju vēl kādam!” Šobrīd mūsu saruna rit paraugnamiņā, kur aicinām potenciālos klientus, kurus interesē šāda veida mājas. Tās arī ražojam.

– Vai pašam ir kāda pieredze arhitektūras un celtniecības jautājumos?

– Nekāda. Apaļa nulle zināšanās gan par plānošanu, gan celtniecību. Līdz tam, šķiet, nebiju redzējis ne špakteli, ne kādus citus instrumentus. Piebildīšu: pirmā doma, jau ceļot savu māju, bija visu veikt pašam, bet... tad gan nez vai mēs šeit sarunātos. Izveidojās laba sadarbība ar kādu rūpnīcu, kas saražoja ēkas rāmi, apdari veicām mēs paši. Tā sacīt, kopā ar draugu un dzīvesbiedri māju pabeidzām.

Skaidrs, ka šūnu māju var paplašināt, un mēs esam pirmie, kas vienai mājiņai ir pievienojuši otru. Ģimene ir dubultojusies, tādēļ ir nepieciešamas plašākas telpas.

Pati svarīgākā ir mājas forma. Visam, kas sastopams dabā, ir kāda nozīme un jēga, un, ja viena no senākajām civilizācijām – bites – sešstūru formu ir atzinušas par labu, tur ir jēga. Sešstūru mājā, neskatoties uz it kā tikai trīsdesmit sešiem kvadrātmetriem, kas skaitļos izskatās maz, dzīvot ir ļoti patīkami, mājā jūtams plašums. Telpas stūru simt divdesmit grādu leņķi rada atvērtības sajūtu.

– Plakanais jumts un sniegs… Vai un kā tas tiek risināts?

– Jumtam ir divu grādu slīpums – mazākais būvniecībā pieļaujamais. Sniega un lietus ūdens no tā notek bez problēmām, jumtu klāj divkārtīgs ruberoīds. Pa ēkas jumtu ir paredzēts staigāt – ja vēlies, paņem atpūtas krēslu vai zvilni un dodies augšā, jo jumtam noteikta slodze ir paredzēta. Ja esi mājās, ar sniegu bagātā ziemā, protams, vari uzkāpt un jumtu notīrīt. Bruknā gan sniegu no jumta nopūš vējš – šī ir pietiekami vējaina vieta.

– Cik ātri top sešstūru miteklis?

– No brīža “es gribu” līdz mājas atslēgai ir divi posmi. Viens – dokumentu sakārtošana. Ja, piemēram, namiņš ir iecerēts bez lielās terases, nepieciešams tikai paskaidrojuma raksts un dokumentu kārtošana ir vienkāršāka. Ja ir vēlēšanās pēc lielākas mājas, nepieciešams jau būvprojekts. Māja top aptuveni divus mēnešus, pa to laiku var nodarboties ar dokumentiem.

Mājas apdari varam veikt mēs ar saviem meistariem, un tas aizņems divus mēnešus. Bet zinu, ka ļoti daudzi iespaidojas no manas ģimenes stāsta, proti, ka daudz var paveikt pats. Jāpiebilst, ka šo stāstu es ļoti, ļoti reklamēju. Ja jauna ģimene vēlas māju un ir gatava pielikt rokas un darbu, tas ir lieliski, tas ir lētāk, un tā rodas pieredze! Jā, bieži iedvesmojam cilvēkus darboties pašiem, proti, saražojam karkasu un gatavu jumtu un iedodam instrukciju, kas darāms tālāk. Iemācām, ko nozīmē būvēt māju. Mācīties vēlas daudzi, un, no vienas puses, tas ir pat labāk, ja mūsu meistari netiek iesaistīti.

– Cik ilgs ir šūnu mājas projekts?

– 2018. gadā vēl būvējām paši savu māju, tad sākām ar to nodarboties – būs trīs pilni gadi, rit ceturtais. It kā pats sākums, bet, redzot, ka “šūnas” patīk un patīk tieši latviešiem... Piebildīšu, lielākoties esam guļbūves tipa ēku piekritēji. Labi, ka ir cilvēki, kas sajūt nestandarta formu un redz tajā svaigumu un interesantumu.

– Kas ir vairāk ieinteresēti – pilsētnieki vai laucinieki?

– Gan, gan... Interesējas diezgan daudz ārzemnieku, kas dzīvo Latvijā vai še ieprecējušies. Mājas parasti top lauku teritorijā. Vēl piedāvājam pirtis un tā sauktās lighthouse.

– Vai sešstūru pirtis?

– Nē, bet var arī tā. Iespējamas dažādas kombinācijas.

– Lighthouse – bāka, gaismas māja...

– Vārdam ir vairākas nozīmes, un, manuprāt, ir jauki, ja katrs saskata savējo. Lighthouse ir ideja, projekts, kas radās vai izrietēja no šūnu mājas. Man diezgan daudzi ir teikuši: “Tu taisi mājas… Uztaisi normālu māju!” – “Kas ir normāla māja?” – “Ar divslīpu jumtu!” Labi! Uzklausīju, taču ilgu laiku tālāk šo domu neattīstīju, jo nepavisam nevēlējos un nevēlos konkurēt ar klasisko māju ražotājiem. Un viendien, aizbraucot pie sadarbības partneriem, kas ražo līmētās brusas, iegāju ražotnē un sapratu, ko esmu meklējis! Esam vienojušies, ka viņi ražos tā sauktās ribas, un atkal piedāvājam divus virzienus: mazās ribas un lielās ribas – cilvēks pats nosaka un izvēlas mājas garumu. Ir iespēja arī izvēlēties, vai apdari veic īpašnieks pats vai mēs. Drīzumā plānojam Lighthouse projektu piedāvāt plašākai publikai. Šis ir jau labi zināmais šķūņveida ēku jeb barnhouse virziens, kas cilvēkiem šķiet patīkams, jo ir plašums un daudz gaismas. Griesti augsti – korē 5,8 metri.

– Aktuāls jautājums – apkure.

– Bruknā izmantojam “Jøtul” krāsniņu. Tā ir ļoti laba, jo elektrības pārrāvuma gadījumā joprojām ir siltums, lēta apkure un iespēja pagatavot ēdienu. Kā zināms, pašlaik ar gāzi un elektrību mēdz notikt fantastiskas lietas; ja ir savs mežs un zāģis, ir labi. Krāsniņa vienu mājiņu piesilda bez problēmām. Citā mājiņā izmantojam gaiss-gaiss tipa siltumsūkni, kas ziemā dod siltumu, vasarā – vēsumu. Apkures veidiem, ko izmantot, nav ierobežojumu.

– Tavs vaļasprieks ir muzicēšana...

– Par dziesmu “Ir tādi cilvēki”… Nekad iepriekš neko nebiju sacerējis, spēlēju ģitāru savam priekam. Kas notika? Reiz sacīju: ja radīsies savi vārdi vai mūzika, labprāt dotu to citiem. Pateicu, un tapa mūzika ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Kādās svinībās meitene noskaitīja Ziedoņa dzejoli, palūdzu, lai atsūta man, jo vārdi iepatikās. Apsēdos, padomāju, melodija atnāca. Ejot apkārt Latvijai, gadījās uzspēlēt – reizi, divas –, līdz draugi teica: “Varbūt ir vērts ierakstīt?” Tā arī notika! Dziedāšana ir tikai savam priekam. Dziesmu svētkos allaž esmu bijis skatītāju pusē, ar to man pietiek. Skudriņas skrien pār kauliem – tas ir kaut kas!

Būvniecība, tāpat kā muzicēšana, arī ir liela radoša izpausme; tas ir tas pats stāsts – nekā jau nebija... Jaunrade manā dzīvē ir ļoti klātesoša, gadās – lāpsta mājas pamatiem vēl nav iedurta zemē, bet prātā ir skaidrs, kas šeit taps un uz ko ejam. Tehnoloģijas un prasme iztēloties rada labu rezultātu.

– Top māja ar stāstu.

– Tiekoties ar cilvēkiem un runājot par māju, es pats saprotu un skaidroju viņiem, kā tas sākās – no ģimenes, idejas, vietas – un kā attīstījās. Man ir divi dzīves mērķi: jaunrade un prieks. Ja kādā lietā vai nodarbē tos saskatu, ķeros klāt un daru; ja to nav – lai paliek citiem. Dzīve ir pārāk īsa, lai darītu to, kas nepatīk. Protams, ir jādara arī lietas, kas nepatīk, bet...

– Vai pieminētais mežs, malka un zāģis saistās ar senču īpašumiem?

– Nē, dzimtas sakņu man Bruknā nav un meža īpašuma man arī nav. Dzīvesvietai līdzās ir Bruknas muiža un baznīca, ceļi turp aizveduši. Ir lietas, ko mēs plānojam, ir lietas, kuras kāds palīdz saplānot. Cilvēks visharmoniskāk jūtoties piecdesmit kilometru rādiusā no vietas, kur dzimis. Es mītu divdesmit piecu kilometru attālumā no dzimtās Bauskas.

Kā minēju, Brukna atrodas vējainā un atvērtā vietā, kas man ļoti patīk, man tiktos arī dzīve pie jūras. Sieva ir māksliniece, viņai tuvāks ir mežs – sak, ja būtu neliels mežs, kur taptu mājiņa... Domāju, laikam ritot, mēs pie šāda jautājuma reiz nonāksim.