Inga Bite: Tavas tiesības brīvi vicināt dūres beidzas tur, kur sākas otra cilvēka deguns ^{Apriņķis.lv}

– Tuvojas laiks, kad beigsies iespēja parakstīties par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Vai jūs esat parakstījusies?

– Jā. Parakstu vākšana turpināsies vēl tikai divus mēnešus, līdz 29. jūlijam, tāpēc laika tiešām atlicis maz. Tomēr pietiekami daudz, lai bezcerībā nenolaistu rokas. Vēl ir laiks gan katram pašam parakstīties, gan informēt citus par šādu iespēju. Es pati un mana ģimene – vīrs, mamma –, arī citi tuvinieki, darba kolēģi, esam parakstījušies par dabīgas ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Arī savai draudzei, kurai esmu piederīga, esmu nodevusi informāciju. Ar draudzes jauniešiem esam nodrošinājuši gan informatīvo bukletu pieejamību, gan palīdzību tiem, kam ir sarežģīti saprast, kā elektroniski parakstīties vietnē www.latvija.lv/pv, gan informāciju par parakstīšanās vietām pašvaldībās, kas pieejama vietnē www.cvk.lv/pv/apliecinataji.

– Kāpēc tas vispār ir kļuvis aktuāli?

– Kustība, kas apšauba ģimenes kā vīrieša un sievietes savienības ekskluzīvo raksturu (pazīstama arī kā LGBTQ+ kustība), eksistē tikai kopš 19. gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Tomēr šajā pusotrā gadsimtā tā ir spējusi pārņemt teju visu pasauli, priekšplānā izvirzot prasību pēc savu individuālo vēlmju publiskas atzīšanas. Sākotnēji to bija iespējams saprast, jo daudzviet homoseksualitāte bija krimināli sodāma un šādu sodu tiešām varētu uzskatīt par diskriminējošu. Tomēr laika gaitā prasība netikt diskriminētiem ir pārtapusi par prasību pēc tā, lai valsts šādas savienības oficiāli atzītu, atbalstītu un veicinātu. Veidi, kādā šīs priekšrocības tiek panāktas, dažādās valstīs ir atšķirīgi. Tomēr reti kur tas ir noticis ar referenduma palīdzību.

– Kas kultivē manipulācijas un interpretācijas ar laulības likumu?

– Visbiežāk šo tiesību “flagmaņa” lomu uzņemas tiesas, kurās tautas neievēlēts, skaitliski neliels tiesnešu pulciņš faktiski izlemj jautājumus, kas būtu jāizlemj pašai sabiedrībai jeb tautai. Tā tas notika arī Latvijā, kad četri Satversmes tiesas tiesneši 2020. gada 12. novembrī izlēma, ka pabalsts, kas likumā paredzēts bērna tēvam, ir jāizmaksā arī bērna mammas draudzenei. Te jāprecizē, ka Satversmes tiesas sastāvā tajā brīdī bija seši tiesneši, no kuriem divi vēlāk publicēja savas personiskās domas. Tātad šo fundamentālo lēmumu patiesībā pieņēma tikai četri cilvēki.

– Bet tiesneši nav tautas vēlēti pārstāvji!

– Nav gan. Tieši tādēļ tiesnešu un tiesu varu ierobežo tautas vara. Tā savukārt izpaužas gan tiešā veidā kā referendums, gan pastarpinātā veidā caur tautas vēlētiem pārstāvjiem parlamentā. Tāpēc tiesnešu lemtais nav nelabojams. Gan tauta referendumā, gan Saeima, pieņemot likumu, ir tiesīga koriģēt nepareizu tiesas praksi. Tomēr tam ir viens priekšnoteikums. Cilvēkiem ir jāmet pie malas bezcerības un nolemtības sajūta, jāpieceļas no saviem dīvāniem un jādodas parakstīties par grozījumiem Satversmē. Ja palaidīsim šo iespēju garām, cīņa būs zaudēta nevis tādēļ, ka bijām vājāki, bet tādēļ, ka vairākums, nedodoties parakstīties, izlēma necīnīties.

– Kā viendzimuma laulības var kaitēt sabiedrībai?

– Lai to labāk saprastu, vispirms jāsaprot, kādēļ vispār valstij būtu jāaizsargā ģimene. Kādēļ katrs nevar dzīvot tā, kā to vēlas, netraucējot valsti un rēķinoties, ka valsts netraucēs viņu? Senākos laikos ģimene bija fiziska nepieciešamība. Pensiju un sociālās apdrošināšanas sistēma, kas ļautu cilvēkam izdzīvot bez ģimenes atbalsta, sāka veidoties tikai 17.–18. gadsimtā. Līdz tam cilvēks bija fiziski atkarīgs no savas dzimtas, saviem bērniem. Ja nebija bērnu, nebija, kam cilvēku vecumdienās uzturēt, un viņš nokļuva nabagmājā, kur, spriežot pēc atsauksmēm literatūrā, nokļūt neviens negribēja. Attiecīgi – jo vairāk bērnu un jo labākas attiecības ar viņiem, jo drošāk par savām vecumdienām cilvēks varēja justies.

Palielinoties iespējai cilvēkam pašam uzturēt sevi arī darba nespējas gadījumā, samazinājās fiziskā nepieciešamība dzīvot ģimenē, tādēļ radās dažādas alternatīvas un interpretācijas par divu cilvēku savienību, kuru jēga vairs nebija bērnu radīšana un audzināšana, bet personīgas baudas un apmierinājuma gūšana. Ne velti ir teiciens “apetīte rodas ēdot”. Apetītes apmierināšanai tiek meklēti arvien jauni un jauni veidi.

– Pat iejaucoties likumdošanā…

– Tieši tā. Te atkal jānošķir divas situācijas. Pirmā – kad ar likumu kaut kas ir aizliegts vai cilvēks par kaut ko tiek sodīts. Attiecībā pret pieaugušu cilvēku seksuālajām izvēlēm šāds regulējums vēsturiski ir bijis, taču šobrīd vairs nav. Tādēļ šo noliekam malā. Otra situācija ir tad, kad likums konkrētu rīcību īpaši atbalsta, piešķirot pabalstus, nodokļu atvieglojumus vai citā veidā aizsargājot. Šīs priekšrocības apmaksā katrs, kurš maksā valstij nodokļus, kaut vai tikai nopērkot veikalā maizi. Tieši šīs otrā veida priekšrocības šobrīd sev pieprasa LGBTQ+ grupas pārstāvji. Un tieši šāda veida priekšrocību – iespēju mātes draudzenei saņemt bērna tēvam paredzēto pabalstu – piešķīra Satversmes tiesa ar iepriekš pieminēto spriedumu.

Te jāpaskaidro, ka valstiskā aizsardzība ģimenei nav veidota ar mērķi valsts līmenī atbalstīt cilvēku individuālās izvēles. Ģimenes valstiskās aizsardzības mērķis ir nodrošināt valsts pastāvēšanu “cauri gadsimtiem”, kā tas formulēts Satversmes ievadā.

– Te var atrast līdzības ar dažādām politiskajām pārliecībām. Mūsu valstī dzīvo arī prokremlisti, bet tāpēc taču negrozīsim Satversmi pēc viņu iegribām.

– Protams, nē! Juristiem ir teiciens: “Tavas tiesības brīvi vicināt dūres beidzas tur, kur sākas otra cilvēka deguns.” Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums ir nepareizs. Jo tā ir bērna tiesību pilnīga ignorēšana. Katram bērnam ir tiesības uz mammu un tēti, un šajā vietā pieaugušo tiesības izvēlēties beidzas. Ir nepieņemami un pat noziedzīgi atbalstīt tādas pieaugušo izvēles, kas apzināti atņem bērnam vienu no vecākiem. Ne velti Latvijas likumi paredz saskarsmes tiesību regulējumu, un to iespējams panākt arī caur tiesu. Katram bērnam ir tiesības uz mammu un tēti, un katram bērnam ir mamma un tētis neatkarīgi no tā, kādās attiecībās dzīvo viņa vecāki.

– Šobrīd Saeimā tiek izskatīts arī Civilās savienības likums, kurā pēc būtības ir nokopētas Civillikuma normas, kas regulē laulību, un tās attiecinātas uz jebkuriem diviem cilvēkiem. Nepārprotami nostiprinot Satversmē ģimenes jēdzienu, arī šis likums zaudētu aktualitāti, jo kļūtu neatbilstošs Satversmei.

– Manuprāt, šis ir vēsturisks brīdis, kad Latvijai jāizšķiras – doties vērtību graušanas vai vērtību nostiprināšanas virzienā. Sekas vērtību graušanas virzienam ir labi redzamas un ved uz tautas dabisku izmiršanu, vietā nākot cilvēkiem no citām sabiedrībām, kurās ģimenes vērtības vēl ir dzīvas.

Tomēr man kā latvietei ir svarīgi, lai cauri gadsimtiem spētu pastāvēt ne tikai Latvija kā juridisks valstisks veidojums, bet arī latvieši kā tauta, kas runā latviešu valodā, dzied latviešu dziesmas un apdzīvo Latvijas zemi. Ja paliksim sēdēt dīvānā un gaidīsim, lai mūsu vietā rīkojas citi, sagaidīsim rīcību, kas mums liks sāpīgi vilties. Tādēļ aicinu katru piecelties no dīvāna, apsēsties pie datora vai doties uz vietējo pašvaldību, lai parakstītos par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē.

– Kāda ir jūsu attieksme par pēdējā laika tendencēm mākslas telpā? Par budžeta līdzekļiem tapušais murālis uz skolas fasādes Rīgā, Latvijas paviljons ar “dižlustru” pasaules mākslas biennālē un nupat par valsts naudu izdotā pornogrāfiskā grāmata “SP”… Turklāt viss skaļi celts uz pjedestāla, dodot mājienus, ka sabiedrība nesaprot mākslu un cilvēki ir kompleksu pilni demokrātijas pretinieki.

– Neesmu mākslas pazinēja, tādēļ mans viedoklis ir vienkārša mākslas baudītāja viedoklis. Diemžēl arvien biežāk ikdienā sastopos ar mākslu, kuras mērķis ir nevis iepriecināt un izraisīt apbrīnu, bet šokēt un izraisīt riebumu, – ar mākslu, kuru vienkāršs garāmgājējs, neiedziļinoties mākslinieka filozofiskajā koncepcijā, nemaz nevar saprast. Pieķeru sevi pie domas, ka uz jaunu izrādi vai izstādi dodos nevis cerību spārnota, bet baiļu pilna. Vai man atkal būs jāklausās lamuvārdi? Jāvēro kaili ķermeņi un sekss uz skatuves? Vai iznākšu no šīs izrādes vai izstādes pacilāta un iedvesmota vai šokēta un ar vieglu nelabuma sajūtu pakrūtē? Diemžēl iepriekš to nevar zināt…

Taču šis jautājums labi sasaucas ar iepriekšējo par to, vai valstij ir jāatbalsta visas iegribas. Manuprāt, līdzīgi ir ar mākslas finansēšanu no valsts budžeta. Individuālā līmenī katrs var darīt, ko vēlas, tomēr valsts atbalstītai mākslai nepieciešams konkrēts mērķis – māksla, kas nes labumu sabiedrībai kopumā, nevis tikai tās autoram.

Runājot par murāļiem, ar sirdssāpēm joprojām domāju par jūsu pieminēto lielākajai sabiedrības daļai nesaprotamo zīmējumu uz skolas fasādes Rīgas centrā, ko finansējusi pašvaldība, iepretim idejai, kas par privātiem līdzekļiem īstenota Čiekurkalna 1. līnijā un kur attēlots Latvijas un Ukrainas sabiedrības savstarpējā atbalsta spēks. Esmu pārliecināta, ka bija jābūt otrādi. Mākslu, kas paredzēta destruktīviem vēstījumiem vai mākslinieku provocējošai pašizpausmei, vajadzētu realizēt, izmantojot privātas iniciatīvas.

– Varbūt tām arī jāeksponējas privātā telpā? Pretējā gadījumā publiskajā telpā parādīsies arvien vairāk mēģinājumu, kā teicāt, šokēt un bruģēt ceļu uz vēl citām izmaiņām likumdošanā. Jo vēl jau visi izņēmumi nav runājuši – ir dažādi veidi, kā cilvēki gūst baudu.

– Tieši tā! Mums jārēķinās, ka māksla publiskajā telpā veido daļu no valsts identitātes. To redz bērni, pieaugušie un seniori, izglītoti un neizglītoti, mākslas pazinēji un cilvēki, kam māksla nešķiet interesanta. To redz tūristi un pilsētas viesi. Pilsētvidē izvietotajiem mākslas darbiem jābūt saprotamiem visiem, nemeklējot papildu skaidrojumus.

– Tādā gadījumā atgriežamies pie cenzūras?

– Te atkal jānošķir divas lietas. Viena lieta ir aizliegums radīt noteikta veida mākslu vai izrādīt to tikai privātā telpā. Cik zinu, šādu aizliegumu Latvijā nav. Pavisam cita lieta ir valsts atbalsts destruktīvai, pašmērķīgai mākslai, atļaujot tās izvietošanu pilsētvidē, finansējot tās radīšanu grāmatas formātā vai izstādīšanu starptautiskā izstādē.

– Kas, jūsuprāt, ir kontrolēta, kas – nekontrolēta migrācija? Ko neierobežotas empātijas var nodarīt mazai valstij un nācijai?

– Uzņemt citu cilvēku savā valstī, manuprāt, ir tas pats, kas uzņemt cilvēku savās mājās. Mēs varam būt pretimnākoši, empātiski un palīdzoši tikai tik ilgi, kamēr mums pašiem ir jumts virs galvas un maize, ko ēst. Vienmēr vēroju cilvēkus, kas skaļi iestājas par visu bēgļu uzņemšanu. Vai viņi uzņemtu šos bēgļus savās mājās? Vai parūpētos par tiem uz savas ģimenes rēķina? Jo arī valsts ir mūsu mājas un valsts budžets ir mūsu kopējais budžets. Ja gribam lielāku daļu no tā veltīt bēgļu atbalstam, tas nozīmē, ka katram no mums būs vēl vairāk jāmaksā nodokļos un mazāk paliks mums pašiem. Uzņemot savās mājās visus, kam trūkst pajumtes, agri vai vēlu paši paliksim bez mājām. Ar valsti ir tāpat – tā var un tai vajag palīdzēt atsevišķiem cilvēkiem, tomēr nav ne pamatoti, ne pareizi pieprasīt, lai tā palīdz visiem.

Un šeit es redzu ļoti lielu atšķirību starp bēgļiem no Ukrainas, ko latvieši tiešām labprātīgi atbalsta, personiski uzņem savās mājās, ziedo mantas, dod darbu, un bēgļiem, kas pie Latvijas robežām bijuši iepriekš. Kaut kā neatceros, ka pie Baltkrievijas robežas būtu stāvējusi auto kolonna ar Latvijas iedzīvotājiem, kas laipni šos bēgļus vēlētos uzņemt savās mājās. Tas arī ir kritērijs. Ja esam gatavi individuālā līmenī atbalstīt un palīdzēt, tad arī valsts tajā var iesaistīties. Jo valsts nauda nav abstrakts lielums, ko var staipīt visos iespējamos virzienos. Tā diemžēl nav bezgalīga.