Menu
 

Rihards Kols: Atbrīvošanās: nostaļģija, vēlmju piepildījums un pārceļošana

  • Autors:  Rihards Kols, 13.Saeimas deputāts (NA), Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs
Foto - Saeimas administrācija Foto - Saeimas administrācija

Pēdējās nedēļas bijušas diezgan izgaismojošas. Kā tāds ļoti paredzams un pat gaidīts zibens spēriens, kas nesaudzīgi baltā gaismā parāda to, kas esam, kur esam un kā dzīvojam. Un, kā jau vienmēr tādās reizēs — ir labās ziņas un ne tik labās ziņas.

Nosacīti labā ziņa? Tā paralēlā kopiena, tā bezmaz paralēlā dimensijā eksistējošā Latvijas iedzīvotāju daļa ir stipri skaitliski mazāka nekā biju domājis. Joprojām pārāk liela gan, jo spēj ar tālu sniedzošiem “taustekļiem”, lai spētu “saindēt” arī citus. Mēs varam gari un plaši debatēt par integrācijas politikas (ne)izdošanos, par jēdzienu “asimilācija” un “integrācija” niansētajām atšķirībām, par pilsonības jautājumu, faktisko divvalodību izglītības sistēmā un ikkatru lēmumu, ko esam (ne-)pieņēmuši kopš 1991. gada. Katrs no jautājumiem ir ļoti nopietnas sarunas vērts. Bet šoreiz ne par tiem, jo konteksts ir cits — esam konstatējuši realitāti, kā rīkosimies, kā dzīvosim tālāk?

Ja varētu raksturot mūsu mentalitāti, es teiktu, ka mēs esam miermīlīgi, šī vārda vislabākajā nozīmē.

Jā, iespējams, tas kādreiz uzliek pārāk lielas “bremzes” mūsu spējai rīkoties, un reizēm tas ir licis “mīļā miera labad” pieciest to, pret ko iecietības nebūtu jābūt.

Ir saujiņa cilvēku, kas joprojām mīt Latvijā, un viņiem šī eksistence Latvijā sagādā lauž kaulus un rada nepanesamas sāpes.

Tik smagi viņiem ir dzīvot neatkarīgajā Latvijā, ka pat gaiss Rīgā viņiem ir pārāk fašistisks.

Tie ir padomju nostaļģijā nogrimušie, “man visu iedeva, visur aizsūtīja, nebija raižu” dehumanizētās mašinērijas piekritēji — tie, kuri iestrēga padomju laikā, tie Putina atbalstītāji, kuri ciena autoritārismu un “stingru roku”, ar agresīvu imperiālismu un šovinismu mēģinot kompensēt savus milzīgos mazvērtības kompleksus. Iestrēga citā dimensijā. Apzināti vai neapzināti — tas paliek uz katra paša sirdsapziņas

“Čemodan, vokzal, Rossija” — tā ir folklora.

Bet šiem cilvēkiem — un tas tiešām ir mazākums, kas jau vien par kaut ko liecina — man nav cita padoma kā vien doties turp, kur viss ir tā, kā viņi vēlas. Kur nav jāsadzīvo ar Latviju, ar tās vērtībām, kas acīmredzami viņiem rada fiziskas spazmas. Ir visas iespējas dzīvot un justies labāk!

Dzīvojiet, kur jums labāk, neturpiniet šeit ciest!

Un — Dies’ pasarg’, nemēģiniet atvilkt te pie mums savu vēlmju piepildījumu!

Mums to nevajag. Turklāt Krievija jau gaida!

Krievija gadiem ilgi ir izteikusi aizkustinošas rūpes par saviem tautiešiem “tuvajās ārzemēs”, t.i., bijušajās Padomju Savienības prettiesiski okupētajās teritorijās. Pat tiktāl, ka esot gatava aizstāvēt viņu labsajūtu ar militāru spēku, ja kāds to apdraudētu. Bet ne par to šoreiz.

Kopš 1995. gada spēkā ir Latvijas Republikas Valdības un Krievijas Federācijas Valdības vienošanās par pārceļošanas procesu regulēšanu un pārceļotajā tiesību aizsardzību. Īsumā: šī vienošanās regulē personu brīvprātīgu izvēli pamest savu pastāvīgās mītnes valsti un pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvesvietu otras valsts teritorijā. Vienošanās paredz pārceļotājiem vairākas tiesības, tajā skaitā tiesības izvest no izbraukšanas valsts visu pieteikto kustamo vai nekustamo īpašumu, atstāt kustamo un nekustamo īpašumu valstī, no kuras persona izbrauc u.tml. Ir paredzēti arī abu valstu pienākumi attiecībā uz pārceļošanas procesu.

Tieši šobrīd, kad Latvijā iepriekš aprakstīto personāžu saujiņa katrā čiekurā redz fašistu (bet spogulī kaut kā tomēr neatpazīst), šo iespēju vajadzētu izmantot, atgādinot par šādu iespēju tiem, kas varētu vēlēties to izmantot — varbūt pat nepieciešama informatīva kampaņa! Galu galā, vienošanās jau ir tik sena, ka ļoti daudzi visticamāk par to nav informēti. Un piedāvājums ir pavisam vienkāršs un bijis pieejams jau kopš 1995. gada.

Bez izraidīšanām, bez konfliktiem, bez aizvainojuma pat — viens-divi un visi laimīgi.

Pirms paspējat izdomāt, ka šeit salasāms kas aizvainojošs, kas sensacionāls — nu nav, nav. Domāju, ka mums visiem par labu nāktu nedaudz tiešāka runa — pārmaiņas pēc neapieties vienam ar otru kā ar jēlu olu.

Par programmu. Krievijā to saucot arī par tautiešu uzņemšanu.

Tas, protams, skan labi, bet gadu gaitā stipri efektīvāka izskatās bijusi tautiešu aizmukšanas programma, jo Krieviju atstāj pat Putina atbalstītāji.

Mēs jau zinām, ka uz Krieviju braukt dzīvot nevēlas pat tie, kas par savu dzīvesziņu uzskata Latvijas nogānīšanu, piekopjot šo tradīciju ilgi un klaji. Viņi demonstratīvi un skaļi mēģina vairākumam sejā “iebāzt” savu sāpju radīto riebumu un nicinājumu pret visu, kas te noticis un notiek pēc neatkarības atgūšanas. Neieredz pašu neatkarību un tos spītīgos latviešus, kas uzdrīkstas būt kā dadzis viņiem acī. Protams, ka ērti ir baudīt visas demokrātijas priekšrocības, nolamājot to, nevis doties turp, kur par šādu brīvību var sanākt sēdēt nebrīvē. Uz diviem krēsliem nosēdēt ir grūti, un reizēm izdarīt izvēli ir vienīgā izvēle.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.