Mārcis Bendiks: No ZZS atvadoties ^{Apriņķis.lv}

Latvijas Zemnieku savienība 1998. gadā notikušajās 7. Saeimas vēlēšanās sakasīja vien 2,5% balsu un parlamentā neiekļuva. Organizācija no varas partijas pārvērtās par ārpusparlamentāru vecūkšņu klubiņu ar mazām cerībām atgriezties nacionāla mēroga politikā. Bet tai saglabājās dažas vērtības – pušķaina vēsture ar leģendāru sasaisti ar pirmskara diženo Latviešu Zemnieku savienību un plašs nodaļu tīkls –, kas to padarīja par potenciāli interesantu objektu polittehnoloģiskām manipulācijām.

Tā nu uz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2002. gadā tapa politiskā ģimenīte ZZS, kuru saorganizēja kā aprēķina laulību starp Latvijas Zemnieku savienību un Latvijas Zaļo partiju, klāt pieķerot Vili Krištopanu, Ingrīdu Ūdri un citus “brīvos elektronus”, izšķīlušos citu partiju pussabrukšanas procesā. Uz nākamajām vēlēšanām ZZS oficiāli pievienojās arī “Latvijai un Ventspilij” ar tās mūžības apdvesto vadoni Aivaru Lembergu priekšgalā un 2004. gadā dibinātā “Liepājas partija”.

“Vai var būt laimīga aprēķina laulība?” – tā sovjetlaiku anekdotē reiz tika jautāts “Armēņu radio”. Un atbilde ir vienkārša: var būt laimīga, ja aprēķins ir pareizs. Zaļo un Zemnieku savienība, lai arī ietvēra sevī gan “zaļos”, kam būtu jācīnās par bitēm un kukaiņiem, ierobežojot visādu ķīmiju, gan “zemniekus”, kam būtu jāaizstāv iespējas celt druvu ražīgumu caur ķīmijas lietošanu, izrādījās itin veiksmīga. ZZS ir bijusi pārstāvēta visās valdībās kopš tās dibināšanas 2002. gadā līdz pat Kariņa valdības izveidošanai pēc 13. Saeimas vēlēšanām, ieskaitot divus premjerus – Induli Emsi kā “zaļo” un Māri Kučinski kā “liepājnieku”.

Paveroties atpakaļ, jāsecina, ka ZZS ir bijis viens skaidrs mērķis, proti, piedalīties politiskās varas dalīšanā. Un tikai. Nekādas nolasāmas ideoloģijas šais vairāk nekā 16 gadu aktivitātēs nav bijis, ja par tādu neuzskata nekontrolētu subsīdiju dalīšanu par sausumu, slapjumu un imperiālistisko ielenkumu. Ideoloģiski bezsaturīgai partijai nonākot opozīcijā, bet tās organizētājiem – dažādās grūtības, sekas ir neizbēgamas. Konkrētās konstrukcijas gals bija tikai laika jautājums.

“Zaļie” un “liepājnieki” atstājuši veco kompāniju un metas jaunā grupveida laulībā, atstājot iepriekšējai ģimenītei “zaļumu” tās nosaukumā. Lai arī ZZS demiurga Lemberga sociālpolitiskais toksiskums pieaudzis, bet saimnieciskais pienesums acīmredzot samazinājies, formāli organizācija turpinās pastāvēt kaut vai tādēļ vien, ka tai joprojām pienākas 13. Saeimas gaismas spēku saorganizētais leknais budžeta finansējums.

Uzšķiru ZZS mājaslapu un lasu: “Arī pēc Zaļās partijas aiziešanas ZZS veidojošās partijās kopā darbosies vairāk nekā 2000 biedru, kas jau šobrīd aktīvi strādā pie Saeimas vēlēšanu programmas un sarakstu veidošanas.”

Un: “Pēdējā laikā gan bija izveidojusies tāda situācija, ka LZS bija “zaļāk domājoša” par LZP. LZS ir daudz zemkopju, kuriem zaļās idejas jāievieš dzīvē kopā ar sabiedrības noskaņojumu un Eiropas Savienības prasībām. Bieži vien bija tā, ka LZS pozīcija bija zaļāka nekā LZP.”

Un vēl: “.. tāds arguments viņiem ir. Aivars Lembergs it kā nepietiekami iestājoties pret karu Ukrainā. Esmu paskatījies visas intervijas un rakstus, un nav vispār nekādu šaubu, ka Aivars Lembergs atbalsta Ukrainu.”

Tulkosim latviski: ZZS ir lepna partiju apvienība (LZS plus “ventspilnieki”), nosaukumā paliek “zaļums”, lai arī bez “zaļajiem”, LZS ir īstenāki “zaļie” par aizgājušajiem, un Lembergam nav itin nekādas vainas. Ja pie tā arī paliks Latviešu Zemnieku savienības pašpasludinātie mantinieki, tad nākamos budžeta finansējumus viņiem neredzēt. Drīzāk uz vienu vēlēšanu ciklu jaunā liepājcentriskā politgrupenseksa ballīte rādās labāk aprēķināta. Un pareizs aprēķins ir laimīgas dzīves pamatā, vai ne?