Menu
 

Laimonis Zaķis: Nevar paļauties uz pūli Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto – no privātā arhīva Foto – no privātā arhīva

Jau divdesmit gadus ceriņu ziedēšanas laikā Pētera Upīša Dārzkopības muzejs Dobelē aicina īrisu un gladiolu selekcionāru kandavnieku Laimoni Zaķi veidot zemo īrisu izstādi. Šogad izstādē iekštelpās, kas tapusi sadarbībā ar “Rīgas Jūgendstila centru”, Laimonis Zaķis piedalās ar paša veidotiem video, kā arī ar savu šķirņu ziedu fotogrāfijām, kas izkārtotas atsevišķā stendā. Izstāde būs apskatāma līdz 10. oktobrim. Ar selekcionāru sarunājāmies Muzeju naktī Durbes pilī, kur viņš bija iejuties dzejnieka lomā pirms simt gadiem.

– Šķiet, jūsu dārzā visu laiku kaut kas zied – tagad narcises… Kas priecēs pēc tam?

– Pavasarī, lai stimulētu padarīt visus smagos dārza darbus, zied narcises. Nākamie būs īrisi – pirmie jau sāk ziedēt. Maija vidū uzzied zemie īrisi, tad būs vidējie un tikai pēc tam – no jūnija sākuma līdz Jāņiem – augstie. Pat nevaru pateikt, kura kultūra man svarīgāka – apstādījumu puķe īriss vai griežamais zieds gladiola. Ar abām esmu ļoti daudz strādājis selekcijā: izaudzējis no sēklām, atlasījis, veidojis... Ar vārdiem palaidis pasaulē esmu aptuveni 150 īrisu šķirņu un pāri par 200 gladiolu, jo tās sāku selekcionēt pirmās.

Līdz 80. gadu vidum Latvijā bija tikai pagājušā gadsimta sākuma vai, labākajā gadījumā, vidus šķirnes – tās, ko mēs nesmuki apsaukājam par žogmalniekiem, – īrisi ar tām nokarenajām ziedlapām. Kad 80. gadu otrajā pusē ienāca modernās amerikāņu šķirnes, mēs, vairāki gladiolu audzētāji, “saslimām” ar īrisiem. Pirmo lielo izstādi Pēterbaznīcā sarīkoja leģendārais Aldonis Vēriņš [bijušais Latvijas Universitātes Botāniskā dārza direktors; miris 2020. gadā, – aut.). Visiem bija “ah!” un “oh!”, un gar zemi! Pēc tam notika pirmā stādu izsole, ko vadīja Leons Krivāns ar savu lielisko humoru. Stādi tur tika nosolīti pat pāri par 100 rubļiem gabalā.

Vēlāk sākās īrisu bums – tantuki rāva laukā savus žogmalniekus un stiepa uz tirgu, jo visiem pēkšņi vajadzēja īrisus. Tikai 90. gados, kad vairs nebija dzelzs priekškara un stādus varēja atvest no ārzemēm, varēja sākt runāt par kolekciju, bet atklājās viena problēma: ārzemēs īrisu selekcija notiek daudz siltākās zemēs – Kalifornijas štatā, Oregonā ASV, arī Austrālijā, kur netālu no Melburnas dzīvoja pasaules pirmā trijnieka selekcionārs Berijs Blaits (Barry Blyth), diemžēl aizgāja pensijā un likvidēja savu dārzu. Eiropā īrisiem pietiekami silts klimats ir Francijā un Itālijā. Tas arī faktiski viss. Arī čehi un poļi drusku knibinās, bet Eiropā lielākais selekcijas apjoms vai tikai nav man?

– Oho, iespaidīgi! Bet tas prasa pamatīgu darbu.

– Vairāk darba prasa gladiolas. Tās man patīk jau no bērnības – mammai vienmēr dobītē pie mājas auga gladiolas. Kolīdz tiku pie sava zemes gabaliņa, sāku audzēt pats, un radās interese, kas tad mūsdienās ir pieejams. Aldonis Vēriņš, kas tai laikā bija žurnāla “Dārzs un Drava” redaktors, bija cilvēks, kurš Latvijā plaši ieviesa gladiolas, – viens no retajiem, kas krievu laikos dabūja stādus pāri robežai. No viņa ļoti grūti bija kaut ko dabūt, kuram katram viņš neuzticējās. Bet Vēriņš rīkoja lekcijas, es tās apmeklēju, un viņš acīmredzot juta, ka interese man ir, tāpēc tiku atzīts par cienīgu saņemt viņa ilustrēto katalogu. Starp citu, to viņš pavairoja fotogrāfiju veidā, par ko viņu meta ārā no dārzkopības biedrības un bija darīšana ar čeku, jo nekāda privāta izdevējdarbība un pārdošana nedrīkstēja notikt.

Pamazām man savācās diezgan liela gladiolu kolekcija, bet, tā kā gladiolu stādāmais materiāls bija ļoti dārgs un šausmīgs deficīts, man sanāca dusmas, un es teicu: “Taisīšu pats!” Tā es sāku nodarboties ar selekciju.

– Lai to darītu, jābūt zināšanām. Kur to mācījies?

– Šajā jomā pilnīgā pašmācībā. Vecamtēvam bija “Dārzs un Drava” no pirmā numura – visu kaudzi ņēmu cauri un izlasīju visu, kas tur bija par gladiolām –, braukāju uz Vēriņa lekcijām, un tā tās zināšanas sakrājās. Pirmās šķirnes man parādījās 90. gadu pašā sākumā. Tas bija kooperatīvu laiks, PSRS vēl nebija sabrukusi. Uzradās viens pazīstams kosmonautu dakteris Vladislavs, kam tēvs dzīvoja Rīgā. Dakteris bija izdomājis, ka taisīs kooperatīvu, kas izplatīs vietējās selekcijas šķirnes – pirks no selekcionāriem stādus kopā ar izplatīšanas tiesībām un uzņemsies izplatītāja lomu. Toreiz aizbraucu uz izstādi Maskavā ar plecu somiņu, atbraucu ar naudu, ar ko gadu varēju izdzīvot.

– Jā, tādas leģendas no puķiniekiem ir dzirdētas. Un kā ir tagad?

– Kaut kā izdzīvojam. Protams, nevaru prasīt kā amerikāņi 60 vai 65 dolārus par īrisa stādu, Latvijā tad uz mani rādītu šādi [pagriež pirkstu pie deniņiem]. Cenšamies cenu noturēt ne zemāku par 5 eiro. Ja ir super jaunums vai super izcils, tad var 10 eiro prasīt, bet ne jau nu 60!

– Vai atceries savu pirmo ziedu?

– Pirmā bija sīkziedu gladiola ‘Pepija’ – ļoti īpatnējs krāsu salikums. To no manis nopirka maskavieši. Vēl paspēju aizbraukt uz, šķiet, pēdējo izstādi, kas notika cirkū, kura direktors bija Jurijs Ņikuļins. Man bija milzīgs prieks, kad redzēju, ka Ņikuļinam pateicībā par atbalstu pasniedz milzīgu klēpi ar manām ‘Pepijām’. Bet viena no pirmajām rozā īrisu šķirnēm bija ‘Vīzija’ – ļoti izturīga un audzelīga. Pašam tās vairs nav, jo visu laiku nāk klāt kaut kas jauns, bet platības nav neierobežotas.

– Tas nozīmē, ka ir noturīgās šķirnes, kas kļūst par klasiku, un ir īstermiņa mode?

– Jā, tā ir. Īrisi ir kultūra, kas ļoti strauji progresē. Tas, ko tagad feisbukā viens otrs liek kā brīnumu, sen jau ir novecojis, es to pat neturētu kolekcijā. Mode mainās, un ziedi kļūst arvien formīgāki – nav vairs to nokareno apakšējo ziedlapu. Tagad tās vairs nav šauras, bet faktiski saskaras kopā. Ziedu augša veido kupolu. Modē ir kruzuļojums un tādas krāsu nianses, kas 90. gados knapi parādījās, – zonāli plankumi un salikumi, ko iepriekš pat iedomāties nevarēja. Katru gadu nāk klāt kaut kas jauns un arī cenas ceļas. Lai kaut ko pasūtītu, jāizturas ļoti kritiski. Varbūt kādas piecas izvēlos paņemt no visiem katalogiem, ko pa ziemu izpētu. Parasti gribu to, ko var izmantot tālāk selekcijā, ar niansīti, kādas man vēl nav, bet gribētu iegūt.

– Kas ir selekcionāra griesti, lielais sapnis? Gladiolu pušķis Ņikuļinam – tas ir skaisti, bet kas vēl?

– Radīt kaut ko tādu, ko visi gribētu. Savulaik mēs, aiz dzelzs priekškara dzīvojošie, drebošām rokām gribējām iegūt kaut vienu sīpoliņu no amerikāņu selekcijas, jo 70.–80. gados viņi bija līderi selekcijā. Tagad nāk jaunā paaudze, un skaidri var redzēt, ka vairs nav tas – no korifeju līmeņa viņi ir atgriezušies iesācēju līmenī. Maz ir palikuši selekcionāri, kuru šķirnes gribu iegūt. Bet gandarījums man ir par to, ka savulaik meklējām šķirnes no Amerikas, bet tagad viņi uzplijas mums. Arī no čehiem agrāk pirkām, tagad viņi pasūta manas gladiolas. Šogad viens selekcionārs pasūtīja tādu kvantumu, ka kaste, ko vedu uz pastu, bija knapi paceļama.

– Kā par tevi uzzina?

– Latvijas Gladiolu un īrisu biedrības izstādēs un atvērto durvju dienās, ko rīkoju pats savā dārzā. Pēdējos divus gadus pandēmijas dēļ ar izstādēm bija švaki, bet man tas izrādījās pļaujas laiks, jo vasarā ārā drīkstēja pulcēties. Uzņēmu apmeklētājus no rīta līdz vakaram, jo īrisi ir kultūra, kam jau ziedēšanas laikā var dabūt stādu. Brīžiem pat neēdis: ieskrienu mājā padzerties un atkal uz lauka. Man ir laba sadarbība ar Tukuma un Kandavas tūrisma informācijas centriem, vienmēr iedodu atvērto durvju dienu grafiku, viņi mani labi pareklamē. Feisbuka ierakstiem arī ir liels spēks. Brauc pat speciāli no Igaunijas un Lietuvas.

– Stratēģiski esat ļoti labā vietā – Ventspils šosejas malā pie tā sauktā Kandavas krusta pretī degvielas uzpildes stacijai. Vai vieta izraudzīta apzināti?

– Iespējams, jā. Līdz tam dzīvoju Vānes pagastā, bet tēva celtā māja vairs nebija remontējama. Kad mēs ar Ingu [Laimoņa Zaķa sieva, rakstniece Ingrīda Zaķe, – aut.] 2005. gadā meklējām, kur palikt, bijām Florencē, kur ir Eiropā skaistākais īrisu dārzs, kas rīko arī nopietnus konkursus. Selekcionāri iesūta šķirnes, un komisija, kas katru reizi mainās, trīs gadus tos vērtē, tāpēc šim vērtējumam ir liela nozīme. Tas dārzs – bijušais olīvu dārzs – atrodas upes krastā. Trīs dienas tur rāpoju starp īrisiem, priecādamies un dusmodamies uz itāļiem, ka nav ordunga.

– Kas tas tāds?

– Tādas kā etiķetes… pat nosaukumi uz daudzām bija izdzisuši. Vārdu sakot – nav tā, kā vajadzētu būt. Tad nolēmu, ka es arī gribu sev tādu dārzu, kur var pieņemt apmeklētājus, izrādīt šķirnes. Mājas meklēšanas periodā nobraucām gar pašreizējo dzīvesvietu, un es teicu: “Te būtu ļoti labs īrisu dārzs.” Un tas piepildījās, jo pēc īsa brīža bija sludinājums, ka pārdod pusi mājas. 2006. gadā sākām saimniekot. Uzplēsām pirmo mazo gabaliņu, jo tur viss bija aizaudzis – zāle līdz krūtīm, nolūzušas ābeles. Katru gadu iekopām vēl pa kādam gabaliņam, un tagad vairs nav, kur plašāk izvērsties. Ar zemi vienmēr ir problēma; īriss trīs četrus gadus vai pat ilgāk var augt vienā vietā, bet gladiolām regulāri vajadzētu mainīt zemi, bet man nav kur. Nākas stādīt pa visiem kaktiem.

– Vai ir iespējams visām šķirnēm atcerēties vārdus?

– Kādreiz visām zināju gan vārdu, gan autoru, gan to, kurā gadā palaista tautās. Tagad reizēm gadās melnais caurums: skatos virsū, zinu, ka es viņu zinu, bet... kā sauc?

– Kā top ziedu nosaukumi?

– Tas ir pats sarežģītākais. Esmu pat rīkojis konkursus. Lielākā daļa variantu neder, jo man ir savs stils, nevaru ielikt jebko. Pat ar Ingu reizēm strīdamies: viņa piedāvā šo un to, bet tas nav tas!

– Kas tad ir TAS? Nosauc kādu strēķīti savu šķirņu!

– Šodien sāka plaukt īriss ‘Sidrabrasa’ – balts, ar viegli zilganu tonējumu ap bārdiņu. ‘Piena Ceļš’ ir ļoti sena šķirne, man bija beigusies, entuziasti atgrieza atpakaļ.

– Un gladiola ‘Jūras valsis’ pēc sievas romāna nosaukuma...

– Jā, zilā šķirne, tāda kruzuļota – tad lai iet Ingai par godu! Gladiolām lieku sievišķīgus vārdus, jo gladiola pēc būtības ir dāma, bet īriss ir kārtīgs puika – tiem meklēju vīrišķīgus vārdus.

– Bet ja nu tajā pašā laikā cits selekcionārs izaudzē pilnīgi citādāku ziedu un dod tam tādu pašu nosaukumu?

– Tā ir gadījies. Aiznesu uz izstādi ‘Sārtās buras’, bet vāzē jau stāv kolēģa ‘Sārtās buras’, man jāmaina nosaukums. Tā noticis arī ar ‘Zaļo salu’, ‘Zaļo jumpravu’, ‘Balto rītu’, ‘Sniega dziesmu’. Lai nebūtu tādu situāciju, daži uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmie Latvijas selekcionāri nolēmām, ka vajag savu reģistru. Tagad ir. Katru gadu sūtām jaunumus ar bildēm un aprakstiem un varam pārbaudīt, vai tāds zieds jau nav reģistrēts. Šogad man būs problēmas, jo ļoti daudziem īrisiem vajadzēs vārdu.

– Vairāk selekcionāru ir vīrieši vai sievietes?

– Vīrieši, un tā ir visā pasaulē. Manuprāt, sievietēm vairāk attīstīta praktiskā domāšana – kā tikt galā ar visiem ikdienas sīkumiem –, bet vīrietis tendēts uz stratēģisko. Jo, ja es kaut ko krustoju, man ir jāiztēlojas, kas tur būs pēc septiņiem vai desmit gadiem, kad uzziedēs. Un ne vienmēr sanāk tā, kā esmu iztēlojies, bet var sanākt pat vēl labāk. Lielākā problēma ir atlasīt to, kas ir mūsdienīgs, kas pašam patīk, kas ir pasaules līmenis. No simtiem hibrīdu atlasu labi ja desmit – tad jau tas ir labs rezultāts. Pārējos – ķerrā iekšā un prom!

– Nav sāpe?

– [Noliedzoši purina galvu.]

– Vai nevar atstāt ceļmalā, kā daudzi liek ābolus? Lai cilvēki ņem!

– Nē, selekcijas brāķus nedrīkst izplatīt. Ja neesmu atzīmējis kā labu, kā mūsdienīgu, tāds ir jālikvidē!

– Viens gladiolu selekcionārs kādā senā intervijā man sacīja, ka ziedu priekšā metas ceļos, ko sieviešu priekšā nekad nav darījis.

– [Smejas.] Gluži tā neteiksim, bet... ziediem droši vien pielūgsmes tiek vairāk.

– Kāda vispār ir ziedu nozīme kultūrtelpā?

– [Selekcionāra balss tonis no racionāla burtiski pārvēršas maigā.] Vai latvietis vispār var iztikt bez ziediem?

– Holande taču skaitās ziedu zeme!

– Nu, Holande ir... [Ilga pauze.] Holandi jau sāku uztvert kā lamu vārdu, ņemot vērā to masu produkciju, ko viņi gāž te iekšā. Gladiolas viņi sūta tādas, kādas mēs jau 70. gados ar slaidu vēzienu metām laukā no kolekcijām. Arī gladiolu tripsis – bīstamākais kaitēklis – tiek ievazāts no Holandes. Īrisa stāds – sakaltis saknes gabaliņš, kas divus gadus jāatdzīvina. Mūsu liliju audzētāji stāsta, ka var gadīties – kastē trešā daļa ir pilnīgi cita šķirne. Arī grieztie ziedi – tīrās šausmas! Gladiolu ziedus tur nogriež zaļus, un tie nobeidzas neatvērušies. Lilijas lielveikalos ir vai nu sakaltušas, vai, šķiet, tūlīt iztecēs no celofāna. Tur nav nekādas kārtības, tikai masu produkcija un bizness.

– Kas tev ir svarīgi ārpus puķkopības?

– Ar vienu kolēģi runājām: ja būtu gadus divdesmit jaunāki, spertos uz Ukrainu karot. Visu laiku sekoju līdzi tam, kā viņiem klājas. Skatos analītiķus arī “YouTube” – tā man ir ikdienas daļa, pašlaik aktuālākā.

– Un no Latvijas aktualitātēm?

– Neatzīstu viendzimuma laulības. Skaļi nebrēcu, bet mans organisms to domu neņem pretī.

– Tad jāparakstās par Satversmes 110. panta grozījumiem. Jo, ja daudzi, kas skaļi nebrēc, to neizdarīs, tad mūs piespiedīs “ņemt pretī”. Vai latviešiem varētu uzticēt vēlēt valsts prezidentu?

– Drīzāk nē. Jo nevar paļauties uz pūli. Pūlis var ievēlēt kādu, kurš izteiksmīgi pazīmēsies, pabļaustīsies, un tādam pūlis aizskries pakaļ. Sekas nav paredzamas.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.