Komentārs. Humānisms, nāvessods un vēlēšanas Apriņķis.lv
- Autors: Liene Ozola
Foto: pixabay.com
Iepriekšējā nedēļā publicists Mārcis Bendiks "Rīgas Apriņķa Avīzes" komentāru slejā ironiskā veidā aprakstīja dažādu partiju programmās atrastos "kuriozus". Iesākumā autors iesaka lasīt pa diagonāli visas tās rindkopas, kurās partijas runā par "attīstīšanu, veicināšanu un nodrošināšanu", tad ātri varēšot atrast ko "garšīgu", piemēram, idejas par ātru tiesu bez pārsūdzības iespējām vai nāvessoda atjaunošanu.
Pieņemu, ka, runājot par kaut ko garšīgu, M. Bendiks domājis neparastus un neiespējamus priekšlikumus partiju programmās. Un šādu priekšlikumu klāstā tiek ierindota arī ideja par nāvessoda atjaunošanu. Abstrahējoties no konkrētā politiskā spēka, kas to piedāvā (starp citu, speciāli nepārbaudīju, kuras partijas programmā tas ir iekļauts), vēlos atgādināt dažus faktus un argumentus par labu nāvessoda esamībai.
Vēsturiskais posms, kad dzīvojam atcelta nāvessoda apstākļos, ir ārkārtīgi īss, salīdzinot ar laiku, kad kristīgās tautas un valstis dzīvoja situācijā, kad par dzīvības atņemšanu vai tai pielīdzināmiem smagiem noziegumiem draudēja nāvessods. Latvijā nāvessods tika atcelts 1999. gada 15. aprīlī, kad Latvijas Republikas Saeima, 64 deputātiem balsojot par, piecpadsmit pret un pieciem atturoties, pieņēma likumu, ar kuru Latvijā tika ratificēts 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokols. Šā protokola 1. pants paredz: "Nāvessods tiks atcelts. Nevienam cilvēkam šādu sodu nedrīkst piespriest vai izpildīt." Savukārt kopš 1996. gada septembra Latvijā tika noteikts nāvessoda moratorijs – nevienam nāvessods netika piespriests un izpildīts saskaņā ar Apžēlošanas likumu. Pilnībā no Latvijas jurisdikcijas nāvessods tika svītrots tikai 2011. gada 1. decembrī, Saeimai balsojot par izmaiņām Krimināllikuma 118. pantā, kas vēl paredzēja nāvessoda piemērošanu kara laikā, proti, piespriest nāvessodu personām, kuras izdarījušas slepkavību vainu sevišķi pastiprinošos apstākļos. Tātad tikai nedaudz vairāk par 20 gadiem nāvessods mūsu valstī netiek izpildīts, apgalvojot, ka dzīvojam humānākā laikā, tāpēc tiesu sistēmā nāvessods tiek aizstāts ar mūža ieslodzījumu. Bet vai esam kļuvuši cilvēciskāki, cilvēcīgāki? Pret ko?
Ja cilvēka dzīvība būtu augstā vērtē, tad būtu smagi jāsoda tās atņemšana, izkropļošana vai iznīcināšana. Ja būtu cilvēcīgi, tad upura slepkavam būtu jāmaksā ar savu dzīvību. Tā būtu augsta un taisnīga cena par cilvēka dzīvību. Tā būtu augsta cilvēka dzīvības vērtības atzīšana.
Vai humānisms izpaužas attieksmē pret to cilvēku tuviniekiem, radiniekiem, kuri spiesti dzīvot tālāk pēc mīļa cilvēka zaudējuma vai sakropļojuma? Vai, atceļot nāvessodu, varam runāt par sabiedrības iešanu cilvēcības virzienā? Vai par sabiedrības kļūšanu humānākai liecina jaunlaiku noziedznieku pastrādātie noziegumi? Tie kļuvuši mazāk cietsirdīgi vai – tieši pretēji – nežēlīgāki, ciniskāki?
Protams, tam nevar būt faktoloģisku apstiprinājuma, un tomēr. Vai soda bargums nav tas, kas attur un var atturēt kādu no nozieguma izdarīšanas? Šī sakarība mums katram ir zināma jau kopš bērnības – nedari sliktu, jo tiksi sodīts. Un kādreiz tas nostrādā.
Pirms ideju par nāvessoda atjaunošanu pieskaitām pie pilnīgiem kurioziem, tomēr būtu vērts sabiedriskajā diskusijā atgriezties pie izvērtējuma, kādas sekas nāvessoda atcelšana mūsu valstī ir radījusi.