Voldemārs Lauciņš: Vasarsvētki – svētki katram ^{Apriņķis.lv}

Kāpēc kristīgas nozīmes svētki arvien ir mūsu sekulārās valsts kalendārā? Vai kristiešu svētki var kaut ko nozīmēt kristīgai baznīcai nepiederošiem cilvēkiem?

Kristīgais vaibsts mūsu vēstures sejā

Cik daudzi šodien pieder kristīgajai baznīcai? Baznīcu atskaitēs ir vieni skaitļi, dažādas socioloģiskās aptaujas uzrāda citus ciparus. Kā tad īsti ir?

Pēdējais vispārējais kristietības popularitātes laiks bija Atmoda un pirmie neatkarības gadi. Tad par kristietību runāja daudz, mācītājus vēlējās redzēt visur, un bija liels entuziasms atjaunot okupācijas laikā izpostītās baznīcas. Šodien, spriežot pēc svētdienas dievkalpojumu apmeklētājiem absolūtā vairumā Latvijas dievnamu, situācija ir mainījusies. Reti kurā baznīcā ir vairāk par vienu dievkalpojumu, un arī tajā pašā vienā nemaz tik daudzās baznīcās nebūs cilvēku pārpildītas. Turklāt kristīgo baznīcu vadītājus nereti kritizē par iejaukšanos valsts dzīvē.

Un tomēr kristietība, kaut arī vairs šķietami ir marigināla, vēl ir ar gana pamanāmu pēdu: mūsu pilsētu centrā parasti ir viens vai vairāki dievnami, diezgan daudzi kaut kādus ģimenes godus, vai tās būtu kristības, laulības vai bēres, saista ar baznīcu un, dziedot valsts himnu, kurā ir pieminēts Dievs, dziedātāji piedalās lūgšanā.

Un te es nemaz nerunāšu par valsts svētkiem, kuru sastāvdaļa ir valsts augstāko amatpersonu vizīte svinīgajā dievkalpojumā, vai augusta svētkus Aglonā. Kalendārā arī ir saskatāmas vairākas ievērojamas kristīgas pēdas. Ir Latvijai specifiskākas – kristīgie svētki seko mums tradicionālajam rietumu baznīcas ritam, nevis austrumu kristietībai; ir arī daudz globālākais – gadu skaitīšana notiek pēc aptuvenā laika, kad piedzimis kristietībā svarīgākais varonis – Jēzus Kristus.

Vasarsvētki ir šī kristīgā, jeb Jēzus Kristus dzīvei un darbībai pakārtotā liturģiskā gada, vieni no svarīgākajiem svētkiem. Tajos svin Bībeles Trīsvienīgā Dieva trešās personas – Svētā Gara – triumfālu ienākšanu pirmdraudzē, Jēzus Kristus sekotāju agrīnajā kopienā.

Tātad, kad mēs nosakām kādu tikšanos, tad gadu atskaites pamatā ir saistīts ar Jēzus Kristus dzimšanu. Un tas tā ir ļoti daudzās valstīs visā pasaulē. Tāpat, kad grāmatvedība ir spiesta no kaut kādiem aprēķiniem izskaitīt Vasarsvētkus kā svētku dienu, tas notiek tāpēc, ka kristīgās baznīcas kalendārā Vasarsvētki ir vieni no vissvarīgākajiem svētkiem. Vai mūsu valsts iedzīvotājiem tas interesē, vai patīk, bet viņu dzīvi arvien vēl ļoti ietekmē kristīgā tradīcija.

Saruna par tradīciju ir atsevišķs temats, jo tradīcijas vieno, tāpēc var saprast iemeslus, kuru dēļ, atjaunojot Latvijas neatkarību pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem, mēs gribējām atjaunot arī mūsu tradicionālo, tas ir – kristietībā balstīto – kalendāru. Tomēr visus tradīcijas nesaista.

Kāpēc sekulārā valstī ir paturēti šādi kristīgās reliģijas relikti? Vai tiem arvien būtu vieta mūsdienu cilvēka dienaskārtībā?

Kāpēc Vasarsvētku kristīgā nozīme šodien ir ar svarīgu vēsti mums katram?

Pirms izsvērt, vairākas lietas par Bībeles Dievu Svēto Garu.

Runājot par Svēto Garu, pirmā lieta, kas prasa ieskicējumu, ir trīsvienība. Proti, kristieši tic Dievam, kas ir viens un vienlaikus trīs personās. Pašā Bībelē termina trīsvienība nav, tas ir senbaznīcā ieviesies, kad kristieši mēģināja aprakstīt Bībelē atrodamo paradoksu – Dievs ir viens (un tā ir monoteisma, kuras daļa ir kristietība, neatņemama apliecība), un vienlaikus – trīs.

Ir tapuši neskaitāmi teoloģiski un filozofiski pētījumi, kā tas var būt iespējams, jo katrs, kas kaut nedaudz ir mācījies skolā matemātiku, zinās, ka viens nav trīs un trīs nav viens. Manuprāt, šis paradokss pieder pie nedaudzajiem ar Dieva būtību saistītajiem, cilvēkam neizskaidrojamajiem un vien ticībā pieņemamajiem (vai noraidāmajiem) jautājumiem.

Laikam vieglāk ir runāt par to, ko tad Svētais Gars dara, kāds ir viņa nopelns. Bībele labprāt un daudz apraksta Dievu, ne vienmēr līdz galam saprotami, bet divas lietas no Svētā Gara apraksta vēlos izcelt – viņš nes patiesību un vieno ticīgos. Gana interesantas lietas mūsdienu pasaulē, kur kā reizi trūkst patiesības un skaidrības, un arī spējas vienoties.

Bībelē aprakstītā Svētā Gara izliešana – pirmie Vasarsvētki – ir ļoti iezīmīgi ar to, ka pirmdraudze tika stiprināta patiesībā, un arī šajā patiesībā vienojās.

Vai Vasarsvētkiem ir kāda nozīme šodien?

Kāpēc arvien vēl ir tik daudzas kristietības pēdas mūsu ikdienā?

Pirmā atbilde laikam būs cilvēciskais slinkums. Ir tik pierasti, ka nedēļā ir tieši septiņas dienas, un, ka divas no tām ir brīvdienas. Vai tad ir kāds ļaunums, ka tas nāk no reliģijas, kura daudziem vairs nav svarīga, vai ir svarīga tikai atsevišķos dzīves brīžos?

Otrā atbilde varētu būt tāda, ka mums ir paveicies. Paveicies tāpēc, ka kristietībā ir tik daudz tāda, kas īstenībā arvien ir noderīgs. Nav pat jārunā par baušļiem – nemelo, nezodz, nenodari pāri, kas ir mūsu tiesību sistēmas pamatos, bet pavisam vienkāršas lietas. Tas pats kalendārs. Ir bijušas dekādes (desmit dienas), ir bijuši gari vienlaidus darba posmi, kas mijušies ar vairāku dienu vai pat nedēļu gariem svētku laikiem. Un tomēr septiņu dienu cikls kaut kā ir radis pielietojumu ne tikai kristīgās tradīcijas zemēs.

Vēl var kāds nodomāt – nu par skādi taču nebūs, un tīri māņticīgi kristīties vai iesvētīs laulību, gluži tāpat kā piedauzīt pie koka, lai kaut kas ļauns nenotiek, vai pārspļaut pār plecu.

Iemesli var būt dažādi. Man pašam liekas, ka kristīgajā ticībā tik tiešām ir gana daudz noderīga, arī mums šodien un šeit. Kāpēc? Tāpēc, ka tieši ar kristietību bruņoti, mūsu senči ir spējuši sasniegt tik daudz, atstājuši mums tik bagātu mantojumu. Tas nenozīmē, ka kristīgajā vēsturē viss būtu balts un pūkains, bet gan to, ka, pareizi dzīvojot savu dzīvi pēc kristīgiem principiem, labums ir ne tikai kristiešiem, bet arī sabiedrībai daudz plašāk.

Te nu vietā ir atcerēties Vasarsvētku svinētā Svētā Gara darbus – patiesības un tajā balstītās vienotības dāvanas. Vai tad tās ir kādreiz par daudz esošas lietas? Mūsdienu informācijas pārbagātībā, kad pat šķietami uzticami informācijas avoti mēdz kļūdīties, kur nu vēl melu un propagandas kanālu vēstis, skaidri zināma patiesība ir tik liela vērtība. Pārsteidzoši ir arī tas, ka Svētais Gars ne vien dod patiesību, bet arī šajā patiesībā esošos vieno. Un arī šī manta mums šodien gana noderētu.

Tik daudz par Vasarsvētkiem, par kristīgiem svētkiem, kas arvien ir mūsu kalendārā, un vismaz divās lietās var mūsdienām dot svarīgu vēstījumu – par patiesību un vienprātību patiesībā. Tad arī būs lielāks prieks par vasaras sākumu.