Jānis Dimants: Jauniņš, kaut melna bārda aug, un citas nianses kļūšanai par politisku ķīlnieku ^{Apriņķis.lv}

Turbulencē ierautie

Prezidenta terminoloģijā runājot, turbulenceri vistiešākajā veidā bijuši arī žurnālisti. Sākot ar 9. un 10. maija izdarībām Pārdaugavā pie bēdīgi slavenā pieminekļa un joprojām pieņemoties gan apjoma, gan skaļuma ziņā. Aizpagājušopirmdien Armands Puče savu “Kārtības rulli” kanālā “TV24” gandrīz pusotras stundas garumā veltīja sarunai ar trīs no Kariņa valdības atlaistajiem, prezentējot viņus kā politiskos ķīlniekus. Nobira pamatīga krusa un arī tīri cilvēciska sevis aizstāvēšana ar bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles tādu kā rezumē: ja dari, tad būs kļūdas, ja nedari, tad nebūs nekā! Taisni vai žēl kļūst Ilzītes, uzzinot, ka 30. maijā Ģenerālprokuratūra nosūtījusi tiesai krimināllietu par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu par Covid-19 sākumlaikā pieļautajām nebūšanām.

Pievēršoties maijā notikušajām valdības nedienām, jāatzīst, ka visvairāk tiek pašam Kariņam. Portāla “NRA.lv” uz asumiem tendētais komentētājs Bens Latkovskis vēstī, ka premjerministrs sarīkojis mazpievilcīgu balagānu un politiskā degradācija pie mums ar joni turpinās, pie viena izsmejot, ko teicis jaunās ģenerācijas politiķis Krišjānis Feldmans. Lai atceramies – ministru nomaiņu viņš tika pielīdzinājis diplomātiskai praksei, kad savstarpēji konfliktējošas valstis simetriski izraida vēstniecību darbiniekus, tādējādi atklādams, ka Latvijas valdošajā koalīcijā politiskās partijas atrodas konfliktējošās attiecībās. Ja Nacionālās apvienības piedraudējumu dēļ jāaiziet Golubevai, tad jāaiziet arī vienam no šantāžas cēlēju nometnes, tā sakot, zobs pret zobu…

Tantei Pabažos, kura visam notiekošajam seko līdzi ar aizrautību, joprojām nepielec, kāpēc par Golubevas kļūdām kopā ar viņu jācieš pilnīgi nesaistītam ekonomikas ministram. Turklāt tik savāds oficiālais iemesls atlaišanai. Lielais medijjokdaris Sandris Vanzovičs izdevumā “Vakara Ziņas” ironizē: nu ko jūs, Kariņam taču bija dzelžains un neapgāžams galdā liekams arguments – Vitenbergs ir jaunākais gan amatā pavadītā laika, gan vecuma ziņā, un tas nekas, ka viņam aug bārda. Varētu vēl piebilst – melnum melna bārda, kādas nav nevienam citam mūsu politiķu aprindās, tikai Kariņš to nespēj novērtēt.    

Toties “Latvijas Avīze” liek saprast, cik tas Kariņš humāns cilvēks, ja no Nacionālās apvienības valdībā esošajiem trīs pārstāvjiem grēkāža lomai izvēlējies Vitenbergu Jāni – viņš tak atgriežas Saeimā, kur ievēlēts no nu jau paputējušās partijas saraksta. Bet zemkopības ministram Kasparam Gerhardam šādas iespējas nebūtu, arī kultūras ministrs Nauris Puntulis nav ievēlēts Saeimā un paliktu aiz borta.

Ja godīgi, skaidrības un patiesības meklējumos arī pašieceltais eksperts reizumis jūtas gluži vai nojūdzies. Tas pastiprināti liek rast savas, atšķirīgas no vispārpieņemtajām versijām. Tad nu dažas no tām lai nāk atklātībā. Un viena saistībā ar turbulenceru lomu laikā, kad dreb Pārdaugavas piemineklis un grīļojas valdība.

Iztēlojamies, kā Kariņš pēc ārkārtīgi nozīmīgās vizītes Kanādā nedēļu sāk savā darba kabinetā. Gan jau tajā pirmdienas rītā vai nu premjers pats, kaut vai tikai ar acīm pārlaižot virsrakstiem, bet varbūt arī preses sekretāra akurāti iezīmētām vietām lappusēs, – vienādi vai otrādi, bet bija informējies par visai draudošo “Golubeva jāizolē no iekšlietām” un lieliem burtiem izcēlumu “Golubeva nes politisko atbildību par anarhiju un Latvijas piesmiešanu 10. maijā”.

Pieļaujams, ka tieši tad premjers satrauktajā prātā izšķīrās, kādu nostāju ieņemt attiecībā uz iekšlietu ministri – būt viņai vai nebūt. Savukārt Marija Golubeva no Krišjāņa Kariņa vaiga nolasījusi, ka, jā, valdības galva viņai vairs neuzticas, jo skatiens bijis pavisam citāds nekā iepriekšējās nedēļas nogalē, kad abi kaut kur saskrējušies pēc Kariņa ielidošanas no Kanādas, un steigšus atklāti bija laidusi ziņu, ka premjers par 9. un 10. maija notikumiem Pārdaugavas parkā nekādus pārmetumus viņai nav izteicis.

Redz, kāds rakstītā vārda spēks!

Tā nu, pieļaujot premjera iespējamo iespaidošanos no preses un tam sekojošās vēstures annālēs paliekošās ziedoņmēneša peripetijas, neviļus nākas kaut vai tikai domās pārlikt, nu ko tie trakie žurnālisti… Šajā gadījumā allaž jestrā Agnese Margēviča ar šaušalīgu pasniegumu laikraksta “Diena” komentāru lappusē. Pats gan iznīcinošo kritiku tīri žurnālistiski necik augstu vis nevērtēju, kaut, diespas, nekāds demisionējušās ministres fans neesmu, par daudz ko drīzāk nopēlējs, taču ne Margēvičas paņēmieniem.

Vai nav savādi, ka sadarbību ar demisionējušo ministri, kas presē līdz ar zemi nolīdzināta, Valsts policija, Robežsardze, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests – faktiski visas Iekšlietu ministrijas padotībā esošās iestādes –vērtē atzinīgi un publiski turpina uzrādīt viņas veikumus, vienlaikus no jaunā ministra pieprasot iesākto darbu pēctecību.

Sanācis tā, ka medijos pārsvarā ar labvēlību uzņemti jaunieceltie ministri. Varbūt vai uzgavilēt nāktos, ka nav ļaunuma bez labuma. Un tiešām – jaunā ekonomikas ministre Ilze Indriksone gluži vai apbur ar savu pārliecību tautsaimniecības jomā: zinoša, gudra kundze ar kurzemnieces šarmu no Talsiem, aktīva tautas deju kolektīva dalībniece.

Gana apjūsmots arī jaunais iekšlietu ministrs Kristaps Eklons. Kādā raidījumā portālā “Delfi.lv” viena žurnāliste par jaunpienācēju valdībā ir izteikusies pat pārākajā pakāpē, par ko, protams, var atļauties arī pasmīnēt. Bet tikmēr žurnālistikas vecmeistars Aivars Ozoliņš izdevumā “Ir” par apšaubāmu 21. gadsimtā dēvē apvienības “Attīstībai/Par” lēmumu iekšlietu ministra amatam virzīt “sistēmas cilvēku”. Ģenerālis Eklons, nav šaubu, ir iekšlietu profesionālis, atzīst Ozoliņš, bet tūdaļ bilst, ka ministrs taču ir politisks amats un likt “spēka ministriju” vadībā ģenerāļus bijusi sen atmesta padomju prakse.

Attiecībā uz praktiķa it kā nepiemērotību nāktos Ozoliņam pamatīgi iebilst, tak zinot, kāds ņuhs viņam politikas apskatnieka gados izstrādājies, kolēģa atzinums jāpieņem vien zināšanai un jāliek aiz auss viņa paustais paredzējums, ka arī pēc valdībā nomainītajiem diviem ministriem miera nebūs līdz pat vēlēšanām.     

Pie viena šeit jāpateic: no maijā lasītajiem vai ēterā saklausītajiem izvirdumiem vairāk esmu šausminājies par nez no kurienes rautiem atzinumiem, ka “Iekšlietu ministrija, Valsts policija un Valsts drošības dienests pašreizējo vadītāju vadībā turpina strauji degradēties, vairojot tiesisko nihilismu un cilvēku nedrošības izjūtu”. To lasām solīdu mediju slejās internetā.

Diemžēl saceltajā kņadā pa vidu pašmāju sniegumam dažkārt pavīdējis kaut kas iz nelabvēļu tik piekoptās tēmas par Latviju kā neizdevušos valsti. Vārda brīvību nu nekādi nedrīkstētu padarīt par visatļautību. Neba ar pārliekas negācijas plūdiem būs kas līdzēts, cik attīstītā, labklājīgā un drošā valstī dzīvosim. Ja tiešām ar mūsu drošībniekiem kaut kas tik nelāgi saveidojies, vistiešākā atbildība būtu prasāma no Levita kunga kā Nacionālās drošības padomes vadītāja. Arī viņa padomnieks drošības jautājumos, savas jomas starptautiska autoritāte Jānis Kažociņš ir atbildīgs. No visa nojaušams, ka viņiem aizskarošas sāpes par ko citu.   

Nule aizvadītais trauksmainais maijs no jauna iedimdinājis vairot atbildību, arī atbildību rakstošajiem, raidošajiem, visiem medijiem. Un interesanti – kad divas reģionālās žurnālistes bija tikušas uz interviju ar pašu Valsts prezidentu un laikrakstā “Bauskas Dzīve” divu lappušu atvērumā izklāstījušas sarunā pausto, ir nācis gaismā tas, kas būtu ielāgojams arī mūsu lasītājiem. Proti, Egils Levits teicis: Mīļie cilvēki, netērējiet savu dārgo laiku apšaubāmai informācijai! Ir svarīgi, ka jūs lasāt, patērējat uzticamu informāciju, kvalitatīvu informāciju, un tas nāks par labu vienmēr – gan individuāli, gan valstī kopumā.

Un vēl kas faktiski nedzirdēts. Valsts prezidents pateicies visiem, kas lasa kvalitatīvus reģionālos laikrakstus, jo tas esot cerību stariņš mūsu informatīvajā telpā. “Lūdzu, tā arī turpiniet!” licis Egils Levits.