Pāvils Brūvers. Ar pašapziņu, bez naida un dusmām ^{Apriņķis.lv}

Karš Ukrainā daudziem ir uzplēsis brūces, ko atstāja Krievijas iebrukums Latvijā 1940. gadā. Redzot okupantu nežēlīgo rīcību Ukrainā, no jauna atgriežas sāpes par nevainīgu cilvēku nogalināšanu, spīdzināšanu, izvešanu uz Sibīriju…

Ar nedalītām simpātijām tautieši, kurus sastapu ārpus Latvijas, atbalsta ukraiņu tautas cīņu pret agresoru, veltot vislielāko nosodījumu Putina režīmam un viņa karavīru briesmu darbiem Ukrainas okupētajos apgabalos. Runājot par šī kara iznākumu, mūsu ļaudīs valda ticība Ukrainas uzvarai.

Tikmēr vācu draugu attieksmē manīju mazāku pārliecību par ukraiņu spējām uzvarēt šajā karā. Par Krieviju viņi runā ar zināmu respektu. Lai arī viņi tāpat kā mēs nosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā, viņu uztverē Krievija aizvien ir bijusi respektējama pasaules lielvara, kurai ir savas intereses un kura spējusi tās arī aizstāvēt, bet kas gan ir Ukraina! Lai arī tas netiek skaļi izteikts, viņuprāt, Ukraina joprojām ir kā dažādu problēmu nomocīta postpadomju jaunattīstības valsts, kas nevar līdzināties Krievijai.

Šī attieksme pret Ukrainu kā īlens no maisa reizēm izlien dažādu Vācijas sabiedrības pārstāvju debatēs televīzijas raidījumos. Gadās, ka ievērojamas personas aicina veicināt mieru Ukrainā ar bruņojuma piegāžu pārtraukšanu Ukrainas armijai, jo ieroči taču neveicinot mieru, bet gan karu. Viens otrs debatētājs aiziet pat tiktāl, ka Ukrainu padara zināmā mērā līdzatbildīgu par lielo postu un daudzo cilvēku ciešanām, ko nesis Krievijas iebrukums šai valstī.

Šādā noskaņā acīmredzot radies arī Francijas prezidenta Makrona grūti saprotamais aicinājums Ukrainas prezidentam Zelenskim ļaut Putinam ar kādu panākumu kaujas laukā “saglabāt seju”. Vērojot šādu attieksmi, dažkārt patiesi pārņem izmisums un pat dusmas: kā gan izglītoti, gudri ļaudis var būt tik nesaprātīgi?! Dažos gadījumos varētu būt, ka piepildās tas, no kā brīdina gudrais Salamans: “Patiešām, netaisna peļņa padara arī gudru par nelgu, un uzpirkšanas dāvanas samaitā sirdi.” Tomēr pārsvarā, šķiet, ka tās ir bailes no iespējamā kodolkara, ar kuru Putins draudējis, ja Rietumi pārāk iejauksies Ukrainas notikumos.

Otrs temats, kas šobrīd īpaši nodarbina mūsu tautiešus Vācijā, ir t.s. Uzvaras pieminekļa nojaukšana Rīgā. Šajā jautājumā nav tādas vienprātības, kā par karu Ukrainā.  Līdzīgi kā sabiedrībā Latvijā, arī ārpus Latvijas daļa priecājas, ka beidzot šis Krievijas okupācijas simbols tiks aizvākts, kamēr citi to uzskata par pārāk radikālu soli – tas aizvainošot daudzus mūsu līdzpilsoņus un izraisīšot dziļāku šķelšanos sabiedrībā.

Tā vien izskatās, ka mūsu sabiedrība, kas daudzus gadus piedzīvojusi apspiestību, sirgst ar t.s. Stokholmas sindromu, t.i., kad upuris sāk ticēt tām pašām vērtībām, kurām agresors, un sāk pat to aizstāvēt. Domāju, ka mēs esam kļuvuši pārāk iecietīgi pret tiem, kas mūs ienīst un dara mums pāri. Kristīgajā ticībā mēs tiekam aicināti mīlēt savu ienaidnieku, tomēr tas nenozīmē, ka mums būtu jānodarbojas ar viņa ļauno darbu slavēšanu.

Vai tiešām mēs varētu iedomāties, ka Izraēlā varētu pastāvēt piemineklis hitleriskās Vācijas karavīriem? Protams, nē! Kāpēc tad lai Latvijā atrastos pieminekļi, kas slavē okupantus, kuri veikuši smagus noziegumus pret mūsu tautu?

Lai Dievs palīdz mums visiem – gan tiem, kas dzīvo Latvijā, gan ārpus Latvijas – būt ar lielāku pašapziņu un visos mūsu tautai nozīmīgajos jautājumos būt vienotiem! Šajā ziņā mums labs paraugs ir ukraiņu tauta, kas ir vienota cīņā par tiesībām brīvi dzīvot savā zemē saskaņā ar savām vērtībām un savu dzīves ziņu.

Kaut arī mēs spētu nepadoties dažādām svešām ideoloģijām, bet gan vienoti aizstāvēt savas tiesības būt brīviem un dzīvot saskaņā ar patiesām eiropeiskām vērtībām, kuru pamatā ir romiešu tiesības, grieķu kultūra un kristīgā ticība, un darīt to bez naida un dusmām, kā uz to aicina gudrais Salamans: “Neļauj sevi pārmērīgi ātri pārņemt dusmām, jo dusmas mājo nelgas azotē.”