Dr.Manuels Fernandezs: Tikumība vispirms ir prasme darīt labu citiem ^{Apriņķis.lv}

– Jūs esat ieradies Latvijā no Spānijas. Kāpēc izvēlējāties braukt uz Latviju? Cik gadus jau esat šeit?

– Jā, esmu no skaistā Astūrijas reģiona Spānijas ziemeļos. Divdesmit gadu vecumā aizbraucu uz Parīzi, kur nodzīvoju piecus gadus un apguvu flautas spēli, pēc tam desmit gadus strādāju Strasbūrā par orķestra mūziķi un pedagogu. Tur brīvprātīgi darbojos arī jauniešu personības izaugsmes un kristīgās izglītošanas jomā katoļu baznīcas organizācijā “Opus Dei” – vadīju studentu viesnīcu un jauniešu centru. 2004. gadā “Opus Dei” bīskaps man piedāvāja pievienoties komandai, kas plānoja uzsākt līdzīgu darbu ar jauniešiem Latvijā, un es piekritu. Apguvu latviešu valodu un sākumā strādāju par mūzikas un spāņu valodas skolotāju, pēc tam Latvijas Universitātē… Jau pēc mēneša būšu “pilngadīgs” Latvijā – esmu šeit jau astoņpadsmit gadus!

– Jūs bieži publiski runājat par morāles un tikumības tēmām. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Un ko tieši šajā virzienā darāt?

– Morāle un tikumība ir svarīgas vispirmām kārtām tāpēc, ka šajā jautājumā uz spēles ir likta cilvēka laime. Cilvēkam ir sirdsapziņa, iekšējais kompass, kas mudina darīt labu un izvairīties no ļauna. To, kādā nožēlojamā situācijā nonāk cilvēks, kas izvēlas ignorēt savas sirdsapziņas balsi, izcili ir attēlojis Dostojevskis ar Raskoļņikova tēlu romānā “Noziegums un sods”. Otrkārt, morāle ir pamats dzīvei sabiedrībā. Jau pirms gadsimta ASV prezidents Teodors Rūzvelts apgalvoja, ka audzināt cilvēka prātu, neaudzinot cilvēka sirdi, ir audzināt draudu sabiedrībai. Kompetences, caurviju prasmes (problēmu risināšana, sadarbība u.c.) ir svarīgas, bet tās piemīt arī profesionālam narkodīlerim vai diktatoram. Laimīgai dzīvei sabiedrībā tikumība ir fundamentāla.

2017. gadā sāku pētīt tikumiskās audzināšanas izpratni Latvijā. Atklāju, ka aptuveni 85 procenti no 2250 respondentiem to pareizi attiecina uz labām personiskajām īpašībām, kaut arī dažos medijos tika (un tiek) piedāvāta ierobežota tās izpratne – kā seksualitātes ierobežošana. Atklāju arī, ka skolotājiem trūkst metodisko materiālu. Tādēļ kopā ar lielisku Latvijas Universitātes komandu un Latvijas Zinātnes padomes atbalstu izveidojām zinātniski pamatotu tikumiskās audzināšanas programmu “e-TAP” līdz 9. klasei, kas brīvi pieejama platformā www.arete.lu.lv.

Šobrīd kopā ar 375 brīvprātīgajiem skolotājiem pētām programmas piemērotību un efektivitāti un veidojam materiālus vidusskolai. Šā gada maijā saņēmām aptuveni 1900 skolēnu un 125 skolotāju anketas par skolēnu attieksmi pret savu morālo ieradumu attīstīšanu. Tas ir fantastiski! Tas prasa daudz darba no skolotājiem un pētniekiem, bet mēs visi to darām ar prieku, jo apzināmies, cik svarīgi ir aktualizēt morālās izaugsmes jautājumu sabiedrībā un jo īpaši skolēnu vidū.

– Kā jūs vienkāršiem vārdiem raksturotu, kas ir tikumība un kāpēc ir svarīgi attīstīt tikumiskās vērtības skolēnos?

– Ir atšķirība starp vērtībām un tikumiem. Vērtības ir priekšstati, ideāli, kas orientē cilvēka rīcību. Morālās jeb tikumiskās vērtības attiecas uz izpratni par ētiski pieņemamo vai noraidāmo. Savukārt tikumi ir ieradumi, kas atbilst morālajām vērtībām un palīdz tās īstenot dzīvē. Atgriežoties pie jautājuma, tikumība vispirms ir prasme darīt labu citiem, tas ir, būt laipniem, izpalīdzīgiem, godīgiem, centīgiem… Un to darīt brīvi, apzināti, stabili, turklāt ar prieku, viegli un arī tad, kas tas prasa piepūli.

Piemēram, māksliniekiem ir mākslinieciski “ieradumi”, kas viņiem dod iespēju, teiksim, spēlēt flautu brīvi, ar labām emocijām, precīzi un skaisti. Līdzīgi arī tikumi ir morāli “ieradumi”, kas dod iespēju labi rīkoties attiecībās ar citiem brīvi, ar prieku, adekvāti… Ja regulāri cenšamies, teiksim, savaldīties, pamazām paši kļūstam dabiski savaldīgi. Bet tas ir koks ar diviem galiem – varam arī iegūt netikumus, no kuriem nav viegli tikt vaļā. Tāpēc ir svarīgi censties jau kopš bērnības iegūt tikumus, lai laimīgi dzīvotu visu mūžu atbilstoši labajām vērtībām.

– Kopš 2015. gada tikumības tēma Latvijā ir izraisījusi ļoti skaļas un asas diskusijas, jo Izglītības likumā tika ierakstīts pants par tikumisko audzināšanu. Līdz tam likās pašsaprotami, ka skolēniem ir svarīgi attīstīt tikumus, vērtības, bet bija un joprojām ir sabiedrības daļa, kam tas izsauc negatīvas emocijas. Kāpēc tikumības jēdziena iekļaušana Izglītības likumā izsauc šādas diskusijas?

– Ja lietišķi izlasa Izglītības likuma 10. pantu, neredzu pamatu uztraukumam. Kāpēc notiek asas diskusijas? Esmu pamanījis, ka jēdzienus “ģimene” un “laulība” daži asociē ar dzimumizglītošanas ierobežošanu un bērnu, kas nedzīvo pilnās ģimenēs, abižošanu, savukārt vārdus “aizsargāt izglītojamo” – ar cenzūru un neuzticību skolotājiem. Varbūt tās maldīgās asociācijas sakņojas karstajās politiskajās cīņās, kas notika 2015. gadā? Katrā ziņā, ja nav vienotas izpratnes par vārdiem, tad dialogs nav iespējams, sākas emocionālas diskusijas.

No otras puses, Latvijas sabiedrībā notiek asa cīņa par vērtībām, īpaši ģimenes un seksualitātes izpratnes jomā. Liberālajās aprindās ir tendence skatīties uz seksualitāti hedonisma (baudas) un īslaicīgu attiecību kontekstā, nevis ģimenes pratības perspektīvā. Savukārt laulības svarīgums kā institūts, kas aizsargā vīrieša un sievietes ekskluzīvas (bez citiem partneriem) un mūžilgas mīlestības attiecības viņu pašu un savu bērnu labā, arī tiek apšaubīts. Liberāli aktīvisti asi vērsās pret tikumības pantu Izglītības likumā, jo izvēlējās to kā kara lauku savu viedokļu bīdīšanai sabiedrībā. Pagaidām šī stratēģija nav īpaši veiksmīga, bet cīņa turpinās – tagad ar priekšlikumiem veselības mācības un dzimumizglītības jomā…

– Bieži dzirdam, ka tikumiskā audzināšana ir ģimenes lieta, ka ar audzināšanu jānodarbojas ģimenei, nevis skolai. Bet skolas vide ir tā, kur bērns pavada daudz laika, tur viņš apgūst ne tikai matemātiku, vēsturi un tā tālāk, tur attīstās un veidojas arī viņa vērtību sistēma. Cik daudz skolai būtu jāuzņemas jaunās personības audzināšanas loma, un kā to sabalansēt ar audzināšanu ģimenē?

– Katrs jaunietis pirmkārt pats ir atbildīgs par savu tikumisko izaugsmi, vecāku atbildība ir sekundāra, bet skolotājiem ir svarīga atbalsta sniedzēja loma. Tikumu apgūšanā brīvībai ir centrālā nozīme, jo cilvēku nevar dresēt kā dzīvnieku. Ģimenei ir jāpalīdz bērnam veidot izpratni par labo un ļauno, sekot sirdsapziņai, savaldīt emocijas, iesaistīties tikumu iegūšanā un priecāties par labo un skumt par ļauno.

Vecāku un skolas sadarbībā katrā vecumposmā ir savas prioritātes. Pamatskolas sākumā vecākiem ir jārunā atklāti ar klases audzinātāju par vērtībām un tikumiem, un skolai ir jāatbalsta vecāki. Pusaudžu vecumā jaunieši kritiski skatās uz ģimenē dzirdēto, meklē citas vērtību sistēmas. Te, skolā, skolas vidē, var piedāvāt savas vērtības savstarpējās attiecībās un arī izskaidrot bērniem “tikumu valodu”. Vecākiem ir jāstiprina draudzība ar bērniem, darot lietas kopā, nestrīdoties par sīkumiem un izskaidrojot nevis kas jādara, bet kāpēc jādara. Vidusskolas gados jauniešiem ir jāpiedāvā interesantas, mierīgas diskusijas par eksistenciālām tēmām – brīvību, nāvi, labumu un ļaunumu, dzīves jēgu –, lai viņi varētu pārskatīt savu tikko izveidoto vērtību sistēmu, dzirdot citus viedokļus.  

– Tikumiskās audzināšanas vadlīnijās ir iekļautas arī tādas vērtības kā laulība un ģimene, turklāt arī Izglītības likumā ir izcelta šo jēdzienu dabiskā izpratne. Vai, jūsuprāt, tas var traucēt izglītot skolēnus par seksualitātes jautājumiem?

– Nē, tas netraucē. Bet daudz bērnu mūsdienās nedzīvo pilnās ģimenēs. Kā runāt par ģimeni un laulību, neaizskarot viņus? Savā programmā vispirms atklājam, ka Satversmē valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni; tad stāstām, ka mīlestība un savstarpējas rūpes raksturo attiecības ģimenē; tad – par parasto ģimenes veidošanas ceļu: romantiskas attiecības, kas ved pie lēmuma pastāvīgi (mūžīgi) un ekskluzīvi (bez citiem partneriem) dzīvot kopā, veidot ģimeni, šo lēmumu publiska atzīšana laulībā un bērnu radīšana šajā kontekstā, uzsverot to, ka mīlestība un rūpes ir būtiskākais; tad – par iespējamām izmaiņām ģimenes sastāvā: ģimene var augt, samazināties un arī šķirties. Programmā uzsveram, ka jebkurā situācijā mīlestība un rūpes padara ģimeni par vērtīgu pieredzi. Šī pieeja bērniem ir viegli saprotama un cieņpilna pret visām situācijām.

Tas arī ir fakts, ka skolotāji parasti izvairās runāt par seksualitāti klasē. Un tas ir tikai normāli: tēma ir svarīga, emocionāli piesātināta, morāli jūtīga, un arī bērni fizioloģiskās attīstības ziņā atšķiras, īpaši starp vienas klases zēniem un meitenēm… Nav viegli runāt par to klases priekšā atbilstoši katra bērna vajadzībām. Un trūkst kvalitatīvu, uz morālajām vērtībām balstītu informatīvo materiālu, ko varētu izmantot skolās. Bet tas nenozīmē, ka par to nav jārunā vispār.

– Kādi būtu jūsu priekšlikumi bērnu dzimumaudzināšanai jeb izglītošanai par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem?

– Informācija par šiem jautājumiem jāsniedz atbilstoši bērna vecumam un vajadzībām, ko vislabāk pārzina mīloši vecāki un arī klases audzinātājs, nevis cilvēki no malas. Ir svarīgi, ka pirmās ziņas par jaunās dzīvības rašanās procesu nāk no vecākiem: tētim – runājot ar puiku, mammai – ar meiteni. Bez steigas, atklājot jaunās dzīvības rašanās brīnuma skaistumu mīlestības ietvaros. Šis arī būtu pareizākais konteksts, lai minētu, ka ir cilvēki, kas izmanto pretapaugļošanās līdzekļus, bet ka sekss nav domāts tikai baudai. Par to ģimenē jārunā jau ar astoņus, desmit gadus veciem bērniem, pat agrāk, negaidot pubertāti un apsteidzot brīdi, kad par seksu viņi uzzinās internetā vai no skolasbiedra… Ja bērnam rodas jautājums, uzreiz jāaprunājas, nevis atlikt.

Jauniešu informēšanai tiek izmantota arī “risku mazināšanas pieeja”, kad skolēniem sniedz tehnisku informāciju par prezervatīviem, pat izdala tos, ar domu samazināt agrīnas grūtniecības un infekcijas. Uzskatu, ka šāda pieeja ir ļoti nepiemērota, jo netieši mudina uz priekšlaicīgu dzimumdzīvi. Seksualitāte tiek banalizēta, daži bērni sāk par to interesēties un domā, ka, ja ir droši, tad ir labi. Turklāt ir citas problēmas, kas saistītas ar priekšlaicīgu dzimumdzīvi. Psiholoģiskie pētījumi rāda, ka tā pakļauj jauniešus nopietniem mentālās un emocionālās veselības riskiem: pārmetumi, vainas apziņa, izjūta, ka esi izmantots, bailes no saistībām, depresija, kas dažkārt noved pie pašnāvības, nerunājot nemaz par iespējamām pēcaborta emocionālajām sekām. Svarīgi arī tas, ka priekšlaicīgas dzimumattiecības sadragā morālo vērtību sistēma, jo baudas meklēšana ņem virsroku par morālajiem principiem.

Skola ir vieta, kur pacelt skolēnu prātus uz labo, skaisto, patieso, lai domātu par nākotni un liktu stabilus pamatus tam. Skolā jāmudina jaunieši domāt plaši, rūpēties par to, kas notiek valstī un pasaulē kopumā, uzdot sev jautājumu – kā viņi varētu padarīt pasauli par labāku vietu un cīnīties pret netaisnīgumu pasaulē. Un dzimumaudzināšanā ir vajadzīga cita pieeja – kompleksa, tikumos balstīta!

– Latvijā ir ļoti augsts šķirto laulību un ievainoto ģimeņu skaits, ir HIV gadījumi jauniešu vidū, ir agrīnās grūtniecības. Vai skolēnu izglītošana par tikumību un sagatavošana ģimenes dzīvei šo statistiku nākotnē varētu labot?

– Jā. Tikumisks raksturs ir ļoti svarīgs attiecību stiprināšanai ģimenē. Tikums ir līdzeklis, lai adekvāti, stabili, spontāni izpaustu savā uzvedībā mīlestību un rūpes, kas raksturo attiecības ģimenē. Ja ģimenē cenšas praktizēt, piemēram, pacietību, piedošanu, sapratni, laika ziedošanu, vieglāk var tikt pāri attiecību problēmām un neērtībām, kas varētu rasties, dzīvojot kopā. Bez tikumiem sīkumi top par kalniem…

Un, kas attiecas uz HIV un agrīno grūtniecību gadījumu samazināšanu, ir jāsaprot, ka ar jauniešu informēšanu vien nepietiek: jauniešiem ir vajadzīgs tikumisks raksturs, lai attīstītu brīvību un vadītos pēc racionālajiem, labi informētajiem lēmumiem, nevis vienaudžu spiediena vai brīža emocijas. Lai atbildīgi izmantotu savu seksualitāti, vajadzīga cieņa, taisnīgums un godīgums, lai neuzspiestu otram savas vēlmes; mērenība, savaldība un pacietība, lai prātīgi pārvaldītu seksuālos impulsus; drosme, lai pateiktu “nē”, kad tas vajadzīgs. Tāpēc šajā jomā tikumiskā audzināšana ir būtiska. Skolā vajadzīgs tikumos balstīts dzimumizglītošanas modelis, nevis pieeja “kā atbildīgi izsargāties no bezatbildīgas rīcības sekām”.

– Ko jūs novēlētu Latvijas skolotājiem vērtībaudzināšanas ziņā?

– Vispirmām kārtām – mieru. Skolotāji nav atbildīgi par skolēnu lēmumiem. Un ētika nav matemātika. Skolotājiem ir sava svarīga loma, bet tā ir pakārtota gan pašam skolēnam, gan ģimenei. Otrkārt, novēlu skolotājiem vēlmi nemitīgi pilnveidot savu morālo dzīvi – pašattīstības piemērs, ko tikai šādi var sniegt, ir labākais atbalsts skolēnu morālajai izaugsmei. Treškārt, stiprināt sadarbību ar ģimenēm: personīgi parunāties ar vecākiem biežāk, dziļāk. Un beidzot – turpināt profesionāli izglītoties šajā jomā, apgūt jaunus paņēmienus, kā interesanti, atraktīvi un pozitīvi aktualizēt šos jautājumus klasē atbilstoši bērnu vecumam. Katrs skolotājs ir kā dāvana skolēniem, nobriedusi personība, ar kuru viņi pavada daudz laika savā dzīves ceļā.

– Kas ir galvenais uzdevums, lai mūsu bērni izaugtu laimīgi, veiksmīgi un atbildīgi sabiedrības locekļi?

– Mīlēt viņus. Ja bērns jutīsies beznosacīti mīlēts, uzklausīts, pieņemts kā vērtīga dāvana, viņš izaugs laimīgs, apveltīts ar vēlmi dot tālāk to mīlestību, ko pats ir saņēmis. No tās vēlmes nāks arī motivācija dot savu ieguldījumu citu labā, mācīties labāk skolā, rūpēties par citiem, par sabiedrību kopumā. Un otrais uzdevums – uztvert bērnus nopietni, jau no bērnības izturēties pret viņiem ar cieņu, kā pret gudrām, ar morālu apziņu, brīvību un atbildību apveltītām personībām, nevis kā pret dzīvnieciņiem, kas nespēšot savaldīties un kas esot jāmāca aizsargāties no savām neizdarībām. Bērni jau agri saprot daudz vairāk un izvērtē labāk, nekā mēs mēdzam domāt. Jā, mīlestība un cieņa – tas ir īstais ceļš!