Andis Kudors: Konservatīvie var būt vislabākie Putina oponenti ^{Apriņķis.lv}

– Domāju, nešaubīšos, ja teikšu, ka lielā daļā pasaules cilvēki ik dienas domā un analizē situāciju Ukrainā, tāpēc jautājumā necentīšos jūs ievirzīt kādā noteiktā gultnē, sašaurinot atbildes iespējas. Ko jūs domājat par karu Ukrainā? 

– No starptautisko tiesību perspektīvas karš Ukrainā ir melnbalts fenomens: Krievija netaisni uzbrūk, un Ukraina taisnīgi aizstāvas. ANO sistēmas ievaros cilvēce ir vienojusies par to, kas ir taisnīgs un kas ir netaisnīgs karš. Jus ad bellum ir taisnīgā kara princips, kas nosaka, ka jebkura valsts ir tiesīga lietot militāru spēku, lai nosargātu savu suverenitāti un teritoriālo integritāti. Tas ir tieši tas, ko Ukraina pašlaik īsteno. Ja viss beigsies tā, kā ceram, tad Krievija kā valsts, tās vadoņi un kara noziegumu veicēji tiks tiesāti starptautiskā tiesā. Visefektīvākais risinājums būtu kara tribunāls, līdzīgs Nirnbergas tribunālam, ko varētu rīkot Mariupolē, tātad to varētu saukt par Mariopoles Kara tribunālu, kur uz apsūdzēto sola jāsēž ne tikai Putinam, Šoigu un Gerasimovam, bet arī propagandistiem, kas kūdīja uz netaisnīgu karu pret Ukrainu un apšaubīja ukraiņu tautas tiesības uz pašnoteikšanos. Tie, kam taisnīgums šodien kaut ko tiešām nozīmē, ir nostājušies Ukrainas pusē. Krievija ir pārkāpusi arī citu starptautisko tiesību principu – jus in bello –, kas nosaka, ko karojošās puses drīkst un ko nedrīkst darīt kara laikā.

– Pirms neilga laika, vēl pirms kara, intervijā teicāt, ka tur, kur ir utopiskas idejas, beigās ir asins izliešana. Vai arī šobrīd, vērtējot karu Ukrainā no «kāpēc?» pozīcijas, var teikt, ka tā pamatā ir utopiskas idejas?

– Domāju, ka šoreiz karš ir utopisku ideju izraisīts tikai netieši, jo tas ir skatāms kā neiznīkušās padomju lielinieku domāšanas turpinājums attiecībā uz kaimiņu tautām. Putins zināmā mērā turpina lielinieku uzsākto, lai gan pats ir kritizējis viņus Ukrainas jautājumā. Komunisms ir utopija, kas paredz uzbūvēt Dieva valstību bez paša Dieva. Tas ir utopiski, nereāli un nekad nepiepildīsies. Putina un viņa līdzgaitnieku īstā reliģija ir nauda un vara, pārējais ir vairāk fasāde ar uzrakstu "Krievu pasaule", lai pārliecinātu Aleksandra Dugina ideju atbalstītājus. Es šoreiz atvēzētos plašāk un skatītu karu pret Ukrainu drīzāk kā no Ordas mantotās Maskavijas sadisma turpinājumu, ko, protams, zināmā mērā atražoja arī lielinieki. Tā ir cilvēka dzīvību nicinoša ideoloģija, kas bija redzama gan tatāru hanu, gan Ivana Bargā, gan Pētera Pirmā, gan Ļeņina, Staļina un tagad turpinās arī Putina rīcībā. 1991. gadā Krievija pavirzījās civilizētās pasaules virzienā, bet pie pirmajām grūtībām atkrita atpakaļ. Paskatieties Krievijas Federācijas Valsts Domes balsojumus! Jau deviņdesmitajos gados elektorāts ātri pārslēdzās no demokrātiem uz dažādu toņu sarkani brūnajiem un bezkrāsainajiem ģeržavniekiem, impēristiem. Pat Putinu nevajadzēja. Tendence bija redzama jau pirms viņa, Ņemcovs, Gaidars un Javlinskis ātri tika pastumti malā. Un te nav runa tikai par darbību no "augšas" uz "leju", bet arī par noskaņojumu sabiedrībā. Maskavas un Sanktpēterburgas izglītotajam vidusslānim netīk ko tādu dzirdēt, bet nu tendence ir un paliek tendence. No kurienes Krievijas cietumos tāds sadisms? Kāpēc mūsdienu Krievijas kareivji daudz neatšķiras no tiem sarkanarmiešiem, kas izvaroja sievietes Berlīnē? Tāpēc, ka kultūras kodi, kas tik viegli neizdziest, ir palikuši līdzīgi kā tiem Georgija Žukova drošā nāvē sūtītajiem kareivjiem. Kad valsts piedzīvo lielu sakāvi, šie kodi var mainīties, kā tas notika Japānā un Vācijā.

– Jūs esat kristietis, tāpēc Ukrainas kara vērtējumam varat pievienot vēl vienu – garīgu – dimensiju. Tā ir civilizāciju (Kaina un Ābela, dzīves un nāves) un vērtību pasauļu sadursme?

– Jā, noteikti. Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas galva Onufrijs jau pirmajā lielā kara dienā aicināja Krieviju pārtraukt agresiju un šo karu salīdzināja ar Kaina grēku pret brāli Ābelu, kurš tika nogalināts skaudības dēļ. Tas bija drosmīgs solis, ņemot vērā Onufrija piederību Maskavas patriarhātam. Karš Ukrainā kārtējo reizi rāda, cik ļauns ir ļaunums. Kari ir grēkā kritušās cilvēces neatņemama sastāvdaļa. Cilvēki savā pasaulīgajā gudrībā nav spējuši un nespēs atrast risinājumus miera nodrošināšanai visā pasaulē. Arī fasādes pareizticība nav spējusi pasargāt Krieviju no karošanas ar pareizticīgajiem gruzīniem un ukraiņiem. Maskavas patriarhāta vadība turpina padomju laika lišķības tradīciju, kurā pareizticīgie paļaujas nevis uz Dievu, bet uz draudzību ar laicīgo varu. Rakstos lasām, ka nolādēts ir jebkurš, kurš paļaujas uz cilvēka elkoni, tāpēc tā ir tuvredzīga pieeja. Īslaicīgi Krievu Pareizticīgā baznīca, sekojot Bizantijas tradīcijai, iegūst ērtības un komfortu, ko nodrošina Putina vara, bet ilgtermiņā zaudē savu iekšējo identitāti un paliek garīgi iztukšota. To es neattiecinu uz visiem pareizticīgajiem, jo redzam arī tos, kas ir nostājušies taisnības pusē.

– Kā šajā situācijā identificēties noteiktu vērtību, piemēram, dabiskas ģimenes, aizstāvjiem? Tas gadu gaitā ir bijis un ir tādu valstu līderu kā Ungārijas, arī Krievijas naratīvs, bet šobrīd šīs valstis demonstrē nepieņemamu vardarbību, kā Krievija, vai tās ekonomisku atbalstīšanu, kā Ungārija, vienlaikus vairums Eiropas valstu nav atteikušās no sabiedrību degradējošo LGBT ideoloģijas postulātu pieņemšanas.

– Krievijas elite ir ciniski izmantojusi dabiskās ģimenes aizstāvības ideju savas varas tēla piepucēšanai un noturēšanai. Reālie Putina biedru dzīves stāsti liecina, ka viņi drīzāk ir zapadņiki un hedonisti nekā tradicionālo vērtību aizstāvji. Šādi "palīgi" Eiropas konservatīvajiem sagādā tikai grūtības, jo kreisie un radikālie liberāļi cenšas sasaistīt dabiskās ģimenes jēdzienu ar Putina režīmu, it kā Putins būtu izgudrojis dabisko ģimeni. Putina īstais naidnieks ir nevis liberālisms, bet tiesiskums un likuma vara, ko es atbalstu kā konservatīvs eiropietis. Tiesiskums ir viens no konservatīvisma politiskās ideoloģijas stūrakmeņiem. Par to putinisti klusē, un klusē ar Eiropas kreisie. Savukārt Ungārija kā politiska vienība Ukrainas kara laikā ir stipri izgāzusies. Ja esat par visu labo un taisno, tajā skaitā par dabisku ģimeni, vai tad nav jābūt arī par taisnīgumu starptautiskajās attiecībās? Par taisnīgumu ir jācīnās ne tikai valsts iekšienē, bet arī starptautiskajā arēnā. ANO Drošības padome Krievijas un Ķīnas veto tiesību dēļ nepilda savu funkciju – nodrošināt mieru pasaulē un vajadzības gadījumā nosūtīt «zilās ķiveres», lai apstādinātu vardarbību. Ja tas nestrādā, jo Drošības padomē sēž agresors, tad labas gribas cilvēkiem ir jāveido koalīcijas un jāapstādina genocīds, izvarošanas, ukraiņu slepkavošana un tā tālāk arī bez ANO dalības. Palikt neitrālam šādā situācijā ir ne tikai amorāli, bet tuvredzīgi, jo – ko tu darīsi, ja pats sauksi palīgā, bet palīgu nebūs?

– Atsevišķu LGBT ideologu publiski paustajā jau vairākkārt ir pavīdējis mēģinājums dabiskas ģimenes vērtību aizstāvjus raksturot kā Kremļa propagandas ietekmes aģentus. Vai šādi mēģinājumi, jūsuprāt, pastiprināsies? Un ko darīt, lai atspēkotu šos melus?

– Tieši konservatīvie var būt vislabākie Putina oponenti, jo var pateikt, ka Putins nav ne konservatīvais, ne tradicionālo vērtību reāls atbalstītājs. Krievijas varas elites bērni dzīvo un studē pašu nīstajos Rietumos, turpat, kur viņi pērk nekustamos īpašumus un uzturēšanās atļaujas. Liberāļi aizmirst savas saknes un ignorē plurālismu, nespējot tolerēt atšķirīgu – konservatīvu – skatījumu uz ģimenes jautājumiem. ASV, kur pašlaik atrodos, ir spēcīga «Pro Life» kustība, kas aizstāv gadsimtiem ilgi pastāvējušas vērtības skatījumā uz dzīvības unikalitāti un nepieciešamību ierobežot abortus. Savukārt dati par abortiem, šķirtajām laulībām, alkohola patēriņu, slepkavībām un pašnāvībām, kas izdarītas reibumā, Krievijā ir nesalīdzināmi augstāki nekā daudzās Rietumu valstīs. Un kur te ir Putina un viņa elites "konservatīvisms"? Vai kleptokrātiska režīma izveide ir konservatīvisms? Protams, ka nav. Liberāļi šajā ziņā vai nu nav iedziļinājušies, vai arī mērķtiecīgi vēlas sakompromitēt savus politiskos oponentus Eiropā. Te gan jānodala tā daļa Eiropas konservatīvo, kas nezināšanas vai mantkārības dēļ ir simpatizējuši Putinam. Amerikāņu, latviešu un poļu konservatīvajiem ar tādiem nav pa ceļam.

– Kā šajā sarežģītajā laikā mums nepazaudēt orientieri uz ģimenes vērtību nosargāšanu, iestāties un pastāvēt par bērnu nākotni, lai viņi augtu dabiskā ģimenē, kur bērniņš var būt kopā ar mammu un tēti, kā aizsargāt Latvijas bērnu nākotni, lai bērnu neieliktu kādā pieaugušo savienībā tikai tāpēc, ka viendzimuma pāris tā vēlas?

– Uz kompleksām problēmām ir jāreaģē ar kompleksiem risinājumiem. Konservatīvajiem pilsoņiem ir jāapvienojas nevalstiskajās organizācijās, jāmeklē konservatīvi domājošu uzņēmēju atbalsts. Ir jāpieprasa no Sabiedrības integrācijas fonda atbalsts dabiskās ģimenes aizstāvības projektiem. Ir jāpieprasa Latvijas sabiedriskajam medijam atspoguļot visas sabiedrības viedokļus, kur parādītos arī konservatīvā vairākuma viedoklis tam atbilstošā apjomā. Vēlētājiem, kuriem nav vienaldzīga viņu bērnu nākotne, ir jābalso par tiem politiskajiem spēkiem, kas ir gatavi ne tikai runāt par konservatīvismu, bet arī iestāties pret destrukciju, kas kā liels vilnis veļas pār mūsdienu Latviju.  

– Vai jūs piekrītat domai, ka pēc kara var mainīties Eiropas smaguma centrs un, kā portālā "Pietiek.com" teicis Verners Gabranovs, "Ukrainas asinīs un pilsētu drupās dzimst jauna Eiropa – ar atjaunotu morāli un vērtībām"? 

– Rietumeiropas skatījums uz Krieviju un tās lomu nedrošības vairošanā beidzot ir pietuvojies tam, kāds tas Ukrainā, Gruzijā, Baltijas valstīs un Polijā jau ir sen. Putins ar savu rīcību grauj ne tikai ukraiņu mājas, bet arī pašu Krieviju. Putina valdīšanas laikā Krievija ir stiprinājusi NATO (esam jau aizmirsuši runas par NATO pastāvēšanas idejas krīzi utt.), apvienojusi ukraiņu tautu un pavirzījusi Ukrainu līdz iestājai Eiropas Savienībā tā, kā neviens no līdzšinējiem Ukrainas politiķiem to nav spējis izdarīt. Somija un Zviedrija strauji tuvojas NATO, pateicoties Krievijas agresijai, kas parāda Putina nespēju sasniegt izvirzītos mērķus. Atceros, ka šāda notikumu virzība bija gandrīz neiedomājama, kad par to tika spriests kādā drošības politikas seminārā Stokholmā, kurā piedalījos pirms dažiem gadiem. Polijas un Ukrainas loma Eiropas drošības arhitektūrā noteikti pieaugs, bet neredzu, ka NATO loma īpaši mazināsies. Kamēr NATO ir gatava darbināt 5. pantu, tikmēr tā paliks efektīvākā aizsardzības alianse pasaulē. Tajā, ka Ukrainai netiek sniegta pietiekama palīdzība, ir jāvaino visa cilvēce ar ANO Drošības padomi priekšgalā, nevis NATO, kas nav uzņēmusies karot par visiem. Es gan tomēr vēlētos redzēt vēl lielāku militāro palīdzību Ukrainai arī no NATO dalībvalstīm.

– Jūs jau kādu laiku dzīvojat un strādājat ASV. Kā amerikāņi uztver karu Ukrainā? Kā viņi to vērtē?

– Vairākumam amerikāņu sirds ir pareizajā vietā. Eiropā mēs pārsvarā sastopamies ar makdonaldisko un holivudisko Ameriku, kas ir tikai daļa no ASV. Man patika, kā kādā kanāla «FOX News» diskusijā teica viens no ekspertiem, proti, ka mums var nākties izlemt starp prātu un sirdi Ukrainas jautājumā. Ar prāta risinājumu tika domāta ASV pārāk aktīva neiesaistīšanās, lai neeskalētu karu, savukārt ar sirds risinājumu tika domāta ļoti aktīva iesaiste karā, lai glābtu Ukrainu un ukraiņus. Kamēr pastāvēs putinistu režīms ar vai bez Putina, tikmēr pasaulē miera nebūs, tāpēc tā ir ne tikai sirds, bet arī prāta pieeja. Kremlis izplata destrukciju un ciešanas un neko citu bez retorikas par "Krievu pasauli" kā garīguma citadeli praksē nav pasaulei piedāvājis Putina laikā. Melu režīms jau saknē ir slikts, tas balstās uz meliem, izplata melus, bet no Bībeles mēs zinām, kas ir melu tēvs. Pētu Krievijas varas iniciēto maldināšanu daudzus gadus un jau daudzkārt esmu nopūties par kārtējiem cinisma un melu rekordiem. Tas, ko saražo Putina propagandistu kolektīvs, ir ārpus jebkādiem rāmjiem izejošs.

Amerika ir veidojusies uz protestantisma kultūras bāzes, te daudziem pilsoņiem ir pārliecība, ka par labo ir aktīvi jācīnās, nevajag palikt malā. No tā izriet aptauju rezultāti, kas jau pirms laba laika rādīja, ka lielākā daļa amerikāņu ir par gaisa telpas slēgšanu virs Ukrainas. Gan liberālie, gan konservatīvie mediji ASV nosoda Krievijas agresiju pret Ukrainu, drīzāk jau pats Baidens un viņa administrācija ir piesardzīgāki nekā daudzi citi. Zinot, cik maz uzmanības ikdienā ierindas amerikānis velta ārpolitikai, šoreiz esmu pozitīvi pārsteigts par cilvēku informētību par karu Ukrainā. Uz māju fasādēm un logos daudzviet Vašingtonā ir Ukrainas karogi, kurus te, starp citu, neviens nost nerauj.

– Cik liela nozīme un ietekme uz kara gaitu ir ASV un Krievijas attiecībām un abu valstu līderiem?

– Tā ir liela. Putins ir trijnieku karalis, kuru mēs, daudzi politologi, pirms kara uztvērām pārāk sarežģīti, tāpēc neprognozējām tik lielu karu. Bet vajadzēja skatīties primitīvāk – tad būtu teikuši, ka lielais karš noteikti būs. Džo Baidenu te ASV "FOX News" nesaudzīgi "masē", viņam neiet viegli. Man ne visai patīk viņa skaļie paziņojumi, bet ne tika skaļā rīcība Putina un viņa režīma savaldīšanā. Bet varēja būt daudz sliktāk, tāpēc ir labi, ka Vašingtona mainīja nostāju – no palīdzēšanas aizsargāties un meklēt pamieru uz palīdzību uzvarēt. Šajā ziņā te vēl nav viss beidzies. Ceru uz vēl aktīvāku ASV iesaisti karā pret agresorvalsti Krieviju. Priecājos par Baidena teikto, ka Putinam nav jābūt pie varas vispār.

– Intervijās un viedokļrakstos esat analizējis informatīvo telpu karā laikā. Cik daudz mēs, vienkāršie lasītāji, varam uzticēties informācijai, kuru sniedz karā iesaistītās puses? Vai visa informācija nekļūst par instrumentu noteiktu militāru mērķu īstenošanai, zaudējot objektivitāti?

– Kļūst, bet ne visa. Informācijas karā ir vairāki stratēģiskie mērķi, piemēram, pārliecināt pretinieku padoties, pārliecināt starptautisko sabiedrību, ka jūsu pusei ir taisnība, mazināt pretinieku cīņas sparu, uzlabot savu kareivju cīņas sparu. Vēl, protams, ir nepieciešama taktiska un operatīva līmeņa mērķu sasniegšana ar informācijas un psiholoģisko operāciju palīdzību. Informācijas karā karo abas puses, tāpēc dažas detaļas arī no Ukrainas ziņām atstāju iekavās. Neko nepārmetu ukraiņiem, jo viens no kara mākslas elementiem ir naidnieka maldināšana. Bet te ir liela atšķirība bāzes situācijā, proti, Putina režīms ir melu režīms jau no paša sākuma, savukārt Ukraina ir valsts, kas spējusi sarīkot daudzas godīgas vēlēšanas. Ja ukraiņi kaut ko uz laiku noklusēs vai piepucēs ar mērķi ātrāk sakaut ordas spēkus, neko viņiem nepārmetīšu. Savukārt Krievijas kareivju darbība ir ļaunums uz ļaunuma.

– Kā cilvēkiem neapjukt un saglabāt spēju redzēt patiesību globālās informācijas jūklī?

– Varētu jau runāt par daudzu avotu ikdienas pārbaudi, bet vai visiem ir tik daudz laika, ko tam veltīt? Vajag atrast dažus uzticamus avotus, kur uzzināt aktuālos jaunumus, un papildus tam arī dažus ekspertus, kuru komentārus klausīties vai lasīt. Turklāt, lai zinātu patiesību, nav jāzina visa nepatiesība. Nav vērts visus murgus un troļļu komentārus lasīt un cīnīties ar tiem. Es teiktu, ka vajag arī pasaudzēt sevi un neaizmirst domāt arī par kaut ko citu. Iesaku izlaist kara informāciju un pabūt pie dabas bez televīzijas, radio un gudrajām ierīcēm. Dieva radītā daba nomierina un neaicina uz grēku un citām muļķībām. Vēstulē romiešiem lasām, ka caur radītu dabu varam saskatīt Radītāju, kurš pēc radīšanas darba atpūtās un "redzēja to visu labu esam". Esmu pārliecināts, ka latvieši jau tāpat sevišķi labi māk skatīties dabā arī bez manām pamācībām.

– Vai ir iespējams cilvēkiem saglabāt objektīvu patiesību – tādu, kas ir pāri subjektīviem vērtējumiem, viedokļiem, sajūtām, kas vērstas uz visu iedomāto vēlmju apmierināšanu, kas meklē sev ērtu "patiesību"?

– Ticu, ka pastāv viena, objektīva un noskaidrojama patiesība. Man nav tīkams vērtību relatīvisms un postmodernisms, kur katram ir sava patiesība un taisnība. Ticu, ka patiesība ir transcendentāla – tā ir ārpus materiālās pasaules pastāvoša un reizē mūs ietekmējoša. Ja tic Dievam, tad saprot, ka no šādas pārliecības izriet tas, ko saku. Jēzus teica, ka viņš pats ir patiesība. Iepazīt personīgi Kristu nozīmē uzzināt patiesību.