Edīte Strazdiņa: Lai kaut ko sasniegtu, svarīgi ir dzīvot pēc Bībeles standartiem ^{Apriņķis.lv}

– Kas ir lauksaimniecības standartu speciālists?

– Standartu speciālists ir cilvēks, kurš izstrādā standartus, ko pēc tam ievieš "GLOBALG.A.P". Tā ir laba lauksaimniecības prakse, un mans darbs ir šos standartus izstrādāt un apmācīt konsultantus. Un, protams, rūpēties par sertifikāciju, ko tālāk izpilda sertifikācijas iestādes. Mums ir augu, akvakultūras (zivis, moluski, viss, kas dzīvo ūdeni) un lopkopības standarti. Aicinām cilvēkus izvērtēt, ko viņi dara, kā dara, lai nonāktu pie labās prakses. Tie, kas sertificējas pēc "GLOBALG.A.P" standarta, piemēram, miglot drīkst tikai tādā veidā, lai nekādi neapdraudētu cilvēku veselību. Protams, kritērijus izvirza arī lielveikalu tīkli. Uzņēmuma vadībā 50 procenti ir tirgotāji, 50 procenti – ražotāji. Ir šis līdzsvars, lai varētu sabalansēt patērētāju prasības un audzētāju iespējas.

– Pastāstiet mazliet par sevi.

– Esmu četru bērnu mamma, zemniece pēc būtības, šobrīd gan man tomāti, gurķi un ziedi vairāk ir hobija līmenī, bet pamatdarbs ir Vācijā bāzētajā uzņēmumā. Nevarētu teikt, ka bieži braucu uz Vāciju, vairāk uz Centrālāziju. Manā pārziņā ir Baltijas valstis un visas krieviski runājošās valstis. Arī Ukraina. Ir arī standarti, ar kuriem strādāju visā pasaulē.

– Valda stereotips, ka visa pārtika – tā ir ķīmija. Vai ir vēl iespēja veikalos iegādāties veselīgu pārtiku?

– Esmu pateicīga Dievam, ka dzīvoju Latvijā. Mums ir viena no vistīrākajām pārtikām visādos veidos – gan tas, ko izaudzējam, gan zemes un augsnes tīrība, gan augu aizsardzības līdzekļu lietošanas ziņā. Tās ir arī mūsu zināšanas, ko ēdam, un, protams, ka tas, kas ir mūsu veikalos, ir pamatīgi testēts un pārbaudīts. Arī jaunajiem tīkliem, kas ienāk, piemēram, «Lidl», ir jābūt testētiem, ar ļoti stingrām prasībām, lai šī pārtika būtu patiesi kvalitatīva. Sertifikācija ir laba lieta, kas apmāca zemniekus un ļauj saskatīt risku. Man ir ļoti laba sadarbība ar veikalu kvalitātes speciālistiem, lai viņi varētu vērtēt piegādātājus.

– Kā ir ar āboliem, vai tie visi ir migloti? Vai pirms ēšanas nevajag nomazgāt ar ziepēm?

– Ābolus ar ziepēm nevajag mazgāt, jo tas miglojums, kas ir, ir pieļaujams. Protams, mūsu Augu aizsardzības dienests pārbauda gan veikalus, gan piegādātājus, un skaidrs, ka Latvijā ir ļoti maz gadījumu, kur ir kaut kas pārkāpts un atrastas kādas atliekvielas. Iespējams, augu aizsardzības līdzeklis ticis lietots divus trīs mēnešus pirms ražas novākšanas, un brīdī, kad ābols nonācis veikalā, tam vairs nebūs šo atliekvielu, bet, ja audzētājam būs gadījusies kļūme un pārbaudot tādas atrastu, tad skaidrs, ka šim audzētājam dzīve, tautas valodā sakot, būs sačakarēta. Atliekvielas ir neatļautā lieta, un, ja ražotājs nezināšanas dēļ būs tās pieļāvis, būs šī ķīmija, tad audzētājs vismaz tajā gadā riskē pazaudēt tirgu.

– Tātad, pērkot veikalā dārzeņus, nav jābaidās, ka tie nav pārbaudīti, ka tur būs ķīmija, vienkārši nomazgā un lieto?

– Jā, papildu pārbaudes tiek veiktas, bet diezgan liels risks ir ar augļiem un dārzeņiem, kas tiek ievesti no trešajām valstīm. Viszņēmīgākās ir vīnogas, salīdzinoši riskants produkts ir arī melone. Mums jāraugās no diviem aspektiem: viens ir ķīmija, bet otrs ar ļoti ātru saslimšanu un rezultātu ir mikrobioloģija. Dažreiz pat uzšķaudot uz produkta nonāk mikrobi. Tas būtu iemesls, kāpēc produkts jānomazgā, jo mēs nezinām, kāds cilvēks ir gājis garām, ābolu aptaustījis, ar nagu pārbaudījis tomāta mīkstumu, varbūt ir kāda slimība, rokas nav nomazgājis. Tā ir viena no veikalu lielākajām problēmām – kad tādi «pārbaudītāji» noiet gar leti garām, tur īsti vairs nav ko tirgot. Latvijas likumdošana nosaka apmācību zemniekam, kas lasa uz lauka ogas. Daudzi aizbrauc uz laukiem un brīnās, kāpēc pie lielajiem ogulāju laukiem ir tualete. Tāda ir prasība, lai cilvēks savas dabiskās vajadzības nenokārtotu aiz ogu krūma, piesārņojot vidi un produktu.

Mums ir viena no vistīrākajām pārtikām visādos veidos – gan tas, ko izaudzējam, gan zemes un augsnes tīrība, gan augu aizsardzības līdzekļu lietošanas ziņā.

– Kas notiek ar rapšu laukiem? Saka, ka nevar lietot medu, kas ievākts rapšu lauku tuvumā.

– Tas ir viens no mītiem. Ziedēšanas laikā rapsi nedrīkst miglot. Ja ir kādas slimības, tad to izdara pirms tam. Zemnieki paši ved savas bites pie rapšu laukiem, un šis medus ir viens no vērtīgākajiem. Bite īstenībā pati atšķir, kas ir labs un kas ir slikts. Ja viņa vāc šo medutiņu, tas nozīmē, ka tur nav nekādu problēmu.

– Daudziem garšo laši, un ir dzirdēts, ka no Norvēģijas atved lašus, kas ir sabaroti ar nezin ko. Kā ir patiesībā?

– Rūpnieciski audzētam lasim nedod neko tādu, ko neēdam paši, – soju, kukurūzu. Zivju barību sagatavo no tiem pašiem graudiem, no kā cep cepumus. Audzētavās laši vienkārši izaug ātrāk nekā laši dabā, jo tiek regulāri pabaroti. Mums ir ļoti daudz sertificētu lašu ražotņu, un arī barība ir jāsertificē. Tas, kas ir iekļauts standartos, ir ar ļoti lielām prasībām gan audzētājiem, gan veikalu tīkliem.

– Tātad laši, kas ir veikalu tīklos, ir pietiekami droši?

– Jā, bet, iespējams, ir kādi mazāki veikali, kas cīnās par lētāko piedāvājumu, taču kvalitāti pārbauda arī šiem veikaliem, un neviens negrib, lai par viņu izplatītos ziņa, ka veikals sadarbojas ar negodprātīgu audzētāju. Arī audzētājs nevēlas strādāt tikai šodienai. Nepieļaujamas vielas konstatē ļoti ātri. Ražotāji un audzētāji nav pašnāvnieki.

– Kā ar vides tīrību?

– Latvijā ir salīdzinoši maz attīstīta rūpniecība, kas var radīt nopietnu piesārņojumu dabā. Mēs ar savu tīro ūdeni, upēm, ezeriem varam būt priecīgi. Ja runājam par eko vai bio precēm, tad meža malā audzēts kartupelis, protams, ir daudz vērtīgāks nekā kartupelis, kas audzēts valstīs, kur ir liela pārapdzīvotība. Arī preparāti, ko drīkst izmantot bioloģiskajā lauksaimniecībā, piemēram, Vācijā ir simtos, Latvijā – labi, ja desmit. Tā ir mazas valsts īpatnība, līdz ar to pārtiku varam dabūt daudz tīrāku.

– Kā ir ar minerālmēsliem?

– Ja augam kā trūkst, tas sāk uzņemt visu, ko var uzņemt, un bieži tās ir arī toksiskās vielas. Ja kāds saka, ka nemēslos, tikai uzlies vircu un viss augs, tad, ja paraugāmies sastāvu, vircā slāpeklis ir 70 procenti, fosfora, kālija un citu vielu nav gandrīz nemaz. Ja audzējam bez pareizās attiecības, tad aug ļoti labi, ir koši zaļš, ziemā neglabājas nemaz, jo ir par daudz slāpekļa, un, aiznesot uz pārbaudi, konstatē, ka nitrātu ir daudz vairāk nekā zemniekam, kurš visu izdara pareizi. Ja saka, ka augsne pati atjaunojas, tās ir pilnīgas muļķības. Tas nozīmē, ka mēs tad nedrīkstam neko novākt. Iestrādājam augsnē, un tur arī paliek, ja izņemam ko ārā, tad jādod arī atpakaļ. Līdz ar to arī slāpeklis, fosfors, kālijs jebkādā veidā arī bioloģiskajā saimniecībā ir jāatdod atpakaļ. Piemēram, ir, kas audzē bioloģiskos kartupeļus, pēc tam aplaistām laukus ar kartupeļu sulu, jo tajā ir fosfors un kālijs, līdz ar to tas ir viņu mēslojums. Jātaisa augsnes analīzes, zemi nedrīkst noplicināt, citādi, kā jau minēju, augs sāk uzsūkt visu, kas tam nav jāuzsūc, un bioloģisko pārtiku iegūstam nekvalitatīvāku, pat sliktāku, ar mazāk vitamīniem, nekā ēdot parasto pārtiku.

– Daudziem ir mazdārziņi. Vienā dobē burkāni, citā zirņi. Ko viņam darīt, lai augsne arī turpmāk būtu auglīga, ko lietot?

– Slāpeklis, fosfors, kālijs – standarta mēslojums. Audzēšanas sākumā vairāk jābūt fosforam un slāpeklim, bet, kad raža gatavojas, vairāk jābūt kālijam. Protams, katram augam ir sava proporcija. Ja burkānam vai kartupelim slāpekli iedod par daudz, tas ziemā neglabāsies, sapūs. Mazdārziņu saimniekiem ieteiktu katru gadu vienā vietā neaudzēt vienus un tos pašus dārzeņus, bet vietas pamainīt. Šur tur iesēt zālāju, lai būtu stiebrzāles, āboliņš, ko nopļaut un iestrādāt augsnē. Tas piesaistīs slāpekli.

– Vai var nopļauto zāli bērt uz tomātu saknēm?

– Tur arī ir nosacījums, vai nav iekšā nezāļu sēklas, vai nav pelējums.

– Kā un vai karš Ukrainā var ietekmēt lauksaimniecību Eiropā un Latvijā?

– Pamatīgi, un jau šobrīd jūtam lopbarības trūkumu – ir traucēta piegāde un apjomi. Ukraina un Krievija faktiski ražoja 25 procentus no pasaules graudu apjoma. Ukrainai aptuveni 50 procenti ražas jau ir zaudēta. Ukraina ražo 15 procentus no pasaules kukurūzas apjoma, kas ir lopbarības ražošanas pamats. Ukrainas graudi nonāk Āfrikā un Āzijā, kur ir bada cietēji un pārtikas pietrūkst. Prognozēts, ka pasaulē būs divreiz vairāk – pāri 200 miljoniem – bada cietēju, kas ļoti ietekmē ekonomisko bēgļu plūsmu. Latvija un visa Eiropa izmantoja Baltkrievijas kāliju un fosforu, Krievijas slāpekli. Tas ir mēslojums, kas pamatā vajadzīgs augiem. Vienu gadu var nelietot, bet, pārejot uz bioloģisko audzēšanu, pārtikas apjoms samazināsies par 50 procentiem. Minerālmēslu trūkums ir iemesls, ka tiek saražots uz pusi mazāk pārtikas.

– Varbūt vajadzēja vairāk apsēt?

–  Eiropā zaļināšana jeb Zaļais kurss ir atcelts un ir atļauts apsēt visas platības, cik ir pieejamas, bet tas nav vienkārši. Ja zemnieks rudenī savus graudus pārdeva par 200 eiro tonnā, tad tagad sēklas cena jau ir trīskāršojusies. Arī minerālmēsli, lai apstrādātu šīs platības, jāpērk par dubultu cenu, ja vispār tos var dabūt.

– Kad varētu būt tas krīzes brīdis, kad redzēsim šīs sekas?

– Ziemāji, kas ir iesēti pagājušā gada rudenī, ir samēsloti, aug, ja nebūs kāda krīze, ražai vajadzētu būt normālai. Līdz nākamajai sezonai varam izdzīvot. Protams, cenas aug, un maizes cenās tas jau atspoguļojas šobrīd. Bet īsta krīze, ja nekas nemainīsies, varētu būt nākamā gada raža, ja nebeigsies karš. Situācija var būt samērā smaga.

– Ar ko iedzīvotājiem jārēķinās? Ko nozīmē smaga situācija?

– Pārtika, elektroenerģija – viss būs daudz dārgāks.

– Vai mums draud bads?

– Latvijā nē, jo mums ir iespēja izaudzēt, īpaši graudus, un iegūt piena produktus vairāk nekā patērējam. Līdz ar to bads nedraud, bet dažu produktu ierobežojumi izjūtami jau šobrīd. Vietējie dārzeņi, augļi un ogas būs, bet eksotisko augļu apjoms samazināsies.

– Jums ir pieredze dārzeņu audzēšanas uzņēmējdarbībā, ar ko nodarbojāties pirms kāda laika.

– 1. jūnijā pagāja četri gadi, kopš strādāju "GLOBALG.A.P". Pirms tam biju kooperatīva "Mūsmāju dārzeņi" vadītāja, paralēli kā viens no biedriem bija dārzeņu saimniecība "Galiņi", kas šobrīd ir pārdota un vairs nepastāv. Tā bija viena no lielākajām Latvijas dārzeņu saimniecībām, bet lielais bizness nav tik viegls, dažas kļūdas var būt liktenīgas. Biznesu tagad turpina citi, zeme nopirkta, viss tiek apstrādāts, postā nekas nav aizlaists. Bet izmaiņas dzīvē bija lielas. Vienubrīd bija ļoti grūts un sarežģīts posms gan no darba viedokļa, gan citiem aspektiem, bet esmu kristiete un varu teikt, ka Dievs mani sagatavoja šīm grūtībām. Vācijas kompānija man jau pusgadu zvanīja, aicinot strādāt pie viņiem. Konsultācijas sāku paralēli darbam saimniecībā, un pirmie klienti bija Uzbekistānā. Saprotu, ka Dievs vada, noliek tās lietas tavā priekšā, tās vienkārši ir jāpaņem.

– Kas bija tās kļūdas?

– Kļūdu bija daudz, uzņēmējdarbībā bez kļūdām neiztiek. Ja vadības komanda kādā brīdī nevar saprasties, ir skaidrs, ka uzņēmuma nākotne ir apdraudēta. Ieteiktu neveidot uzņēmumus radiniekiem, jo, kopā strādājot, tas traucē. Ir lietas, ko nevar izrunāt, radinieku nevari novērtēt tā, kā vērtē darbinieku. Eiropā viena no lielākajām problēmām ir uzņēmumi, ko vada tēvs un dēls, – katram ir sava domāšana, un vienā brīdī tas noved pie riskanta lēmuma.

Attieksmei pret darbiniekiem un ģimenes locekļiem ir jābūt identiskai. Tā dažreiz ir problēma, ja uzņēmums ir liels. Mazajos ģimenes uzņēmumos tas ir citādi, bet tās ir lietas, par kurām ļoti jādomā. Un vēl – nekad nedrīkst ieķīlāt ģimenes īpašumus un nekad nedrīkst veikt personīgos galvojumus. Tas viss atrodams Bībelē, un Bībeles principi ir paši labākie, uz kuriem balstīties. Par visu mums ir jābūt pateicīgiem, mēs nezinām, kas ir nolikts mūsu priekšā un uz ko mums vēl ir jābūt gataviem.

– Kas deva spēku turpināt iet, lasīt likumus un cīnīties?

– Sēdēju upes malā un lūdzu Dievu. Neteikšu, ka bija viegli. Bija izmisums, asaras. Domas, ka es kaut ko daru nepareizi. Dažreiz bija pat situācijas, kad lūdzu Dievu, lai ņem mani projām no šīs dzīves, bet, kad iemācījos pateikties par jebkuru situāciju, viss ļoti viegli atrisinājās. Grūtākajam posmam, kad sākās saimniecības likvidācija, gāju cauri ar ļoti lielu iekšēju mieru. Man jautāja, kā es varu smaidīt. Sapratu, ka tās ir lietas, kas bija iepriekš sagatavotas. Tagad daudz strādāju ar cilvēkiem biznesā, lai palīdzētu pārvarēt grūtības. Ja es to nebūtu izjutusi pati, nevarētu palīdzēt citiem un liecināt, cik ļoti Dievs var palīdzēt. Un nevarētu stāstīt, ka viss ir atrodams Bībelē.

– Vai esat jutusi, ka, ievērojot garīgos standartus, esat ieguvēja?

– Viens ir kaut vai ierastā aprunāšana aiz muguras. Bībelē ir teikts, lai nedari to, tas var nākt atpakaļ. Tāpat par mīlestību pret ienaidnieku. Jāizvērtē, vai biznesa konkurence ir tas pats, kas ienaidnieks. Sadarbības partneri nenopirka uzņēmumu, bet lielākais konkurents nopirka un ļāva dzīvot mājā, lai gan māja bija ieķīlāta un arī to banka pārdeva. Īstenībā nāca pretim un ļoti palīdzēja. Bieži vien sakām, ka Bībelei ar biznesu nav nekāda sakara, bet Bībele ir vislabākā biznesa grāmata. Man ļoti patīk lielo kompanjonu attieksme: lai būtu labs darbinieks, viņam jābūt līdzsvaram starp darbu un ģimeni. Kad sāku strādāt "GLOBALG.A.P", man pirmo reizi bija atvaļinājums, un es pat nezināju, ko man darīt.

– Jūs bijāt arī Ogres novada domes deputāte. Kāpēc nekandidējāt atkārtoti?

– Ja nav iespējams ar pilnu atdevi strādāt un pilnā apjomā iesaistīties, ja es nevaru līdz galam izdarīt šo darbu, bet tikai aiziet uz domes sēdi, vienkārši pacelt roku un nobalsot, jo kāds ir sagatavojis to dokumentu, man tas neder. Ļoti daudzi īstenībā tā arī dara – neiedziļinoties. Ja rodas kādas problēmas, deputāti ir pazuduši katrs savās lietās un neiesaistās problēmas risināšanā. Varbūt Helmaņa kungs (Ogres novada domes priekšsēdētājs, – red.) par daudz uzņemas uz saviem pleciem, bet tas arī to pierāda, ka politiķi ir gatavi aiziet nobalsot, nevis iesaistīties, gatavi vien izsaukt populistiskus saukļus: jā es piedalos pasākumā, par mani balsojiet! Bet tas darbs, kas ir apakšā un jāizdara, tam jābūt daudz lielākam. Ja tu esi iesaistīts kādā citā uzņēmumā, arī kristīgajā dzīvē, tas nozīmē, ka tevis kādā brīdī pietrūkst. Man nepatīk darbi, kas ir izdarīti pa pusei, kur es nevaru ar pilnu apjomu strādāt un ar pilnu atdevi iesaistīties.

– Ko jūs gribētu novēlēt sev un citiem?

– Visiem atrast savu pareizo vietu, mīlestību un saprast, kas ir galvenais balanss dzīvē – Dievs, ģimene, darbs. Tad pārējās lietas. Ja tas viss tiek salikts pa plauktiņiem tāpat kā kvalitātes jautājumi, ja tas tiek sakārtots, kļūstam iekšēji piepildīti un laimīgi.