Voldemārs Lauciņš. Manas Satversmes gadsimts ^{Apriņķis.lv}

Mazliet par vēsturi

Pretēji daudziem citiem es jau okupācijas laikā zināju par Latvijas Republikas Satversmi, jo manu no zemnieku-strādnieku ģimenes, kā tolaik to klasificēja, nākušo vectēvu interesēja grāmatas par vēsturi un ticības lietām, viņš daudz lasīja dzeju. Par aģitāciju pret okupācijas varu viņu tiesāja un sodīja, bet viņa sieva un dēls, mans tētis, netika izsūtīti. Tāpēc grāmatas palika, un man tas pavēra okupācijas laikā citādi ļoti ierobežoti pieejamo pasauli, tajā skaitā iespēju uzzināt par Latvijas Republikas Satversmi un ar to iepazīties. Par okupācijas varas Konstitūciju man bija maza rūpe. Varbūt biju par mazu, varbūt vienkārši tā sanāca. Taču brīvās Latvijas Satversmi biju izlasījis un pat nedaudz apsmadzeņojis.

Pirmajos neatkarības gados man skolas pasākumā 18. novembrī vajadzēja svinīgi lasīt Satversmi. Tā kā biju to jau lasījis vectēva grāmatā, skolas iedotajā izdrukā pamanīju iezagušās kļūdas, un tas kļuva par vienu no pirmajiem manu pētījumu un atklājumu diskusiju priekšmetiem.

Neesmu Satversmes eksperts, tomēr uzskatu, ka vismaz tik daudz par Satversmi būtu jāzina katram latvietim un Latvijas iedzīvotājam, lai nesanāktu kā tiem skaļajiem runātājiem, kuri pēkšņi sāka protestēt pret Satversmi tikai tāpēc, ka, lūk, neesot Satversmes oriģināla. Tādas prasības, ignorējot Satversmes publiskošanā ievēroto mūsu valsts tiesisko kārtību, lai tā iegūtu likuma – pamatlikuma – spēku, rāda, ka cilvēki orientējas pēc citu valstu kārtības vai, vēl ticamāk, seko populārām sazvērestības teorijām vai pat filmām, kurās kaut kāds oriģināls ir ar īpašo spēku. Nu jau šī Satversmes oriģināla prasības ažiotāža ir nedaudz rimusies, bet gan jau kaut kas cits atkal mūs pārsteigs.

Tik daudz par vēsturi. Kaut neesmu jurists, Latvijas Satversme man nav gluži svešs dokuments. Un, kas vēl svarīgāk, mums ir kopējs piedzīvojums, vēsture, kuras dēļ tā man ir ļoti svarīgs dokuments.

Un nu – par tagadni

Nav jau tā, ka Satversmei būtu jāeksistē tikai tajā vienā formā, burtu burtā, kā tā tika uzrakstīta. Ir lietas, kuras var būt pārrunājamas, un varbūt pat tās vajag mainīt. Piemēram, starpkaru laikā Satversmei nepievienoja cilvēktiesību daļu. Un, manuprāt, tā bija precīzi konstatēta nepilnība, kuru jau pēc neatkarības atjaunošanas laboja.

Pastāvīgi cilāts ir jautājums par Valsts prezidentu. Vai pašreizējā kārtība, prezidentu ievēlot Saeimai, ir tas labākais regulējums? Ir dedzīgi prezidenta vispārējās ievēlēšanas aizstāvji. Es pie tiem nepiederu, jo uz viņu pamatoto argumentu, ka Saeima var ievēlēt (un ir ievēlējusi) diskutablu kandidātu, tikpat pamatoti var atbildēt, ka arī vispārējās vēlēšanās var ievēlēt diskutablu kandidātu.

Neesmu tāds optimists, lai pieturētos pie uzskata, ka demokrātiskas vēlēšanas pašas par sevi visas problēmas atrisina. Demokrātija ir lielisks instruments, lai ierobežotu cilvēku pie varas, pasargātu tautu no ilgas un pārlieku lielas varas koncentrācijas vienas personas rokās. Mums ir lielisks piemērs tepat kaimiņos, cik bēdīgi iet valstī, kur gadu desmitiem nemainās vadītājs, – propagandas TV kanāli gan dzied slavas dziesmas, bet nabadzīgo cilvēku skaits valstī pieaug un valsts grimst korupcijā.

Tomēr demokrātija nestrādā, ja vēlētājs neaiziet un pārdomāti nenobalso. Šo visu kopā ņemot, palieku ieskatā, ka arī Saeimas ievēlēts Valsts prezidents var būt labākais kandidāts (un, manuprāt, tā tas ir bijis) un Latvijai nav nepieciešama tieši tāda pati procedūra kā lielajām valstīm, kur prezidentu tomēr vajag vēlēt tiešās vēlēšanās.

Manuprāt, īpaši nozīmīga mūsu šodienai un jau pavisam tuvai nākotnei bija pirms desmitgades ar tautas nobalsošanu panāktā latviešu kā valsts valodas nostiprināšana Satversmē. Mums to vajag, jo par pieklājību uzdotais latviešu kalpiskums kaut kā neļauj pašiem lepni runāt savā valodā, bet kā vēja purināta niedre arvien pielāgojas citām kultūrām. Tā bija ar kārkluvācietību, tā bija ar skangalkrieviskumu, un tā vien liekas, ka būs arī ar angļu valodu, kuru bērni no TV ekrāniem sāk mācīties jau pirms vecāku skopi runātajiem vārdiem dzimtajā valodā. Tāpēc pirms desmit gadiem referendumā Satversmē nostiprinātā valsts valoda bija liels un nozīmīgs solis.

Tik daudz par jau padarīto tagadnē.

Var un vajag nostiprināt

Izrādās, tas nav vienīgais solis Satversmes precizēšanai, kas ir jāsper nākotnes vārdā. Pirms gadsimta nākotnes fantazētāji domāja, ka 21. gadsimtā cilvēki lidos ar privātajiem lidaparātiem un dibinās apmetnes uz Mēness. Tomēr ir sanācis nedaudz citādāk. Šodien daudzi vairs īsti nezina to, ko cilvēks ir zinājis visu savas pastāvēšanas laiku, – to, kas ir vīrietis un sieviete un cik nozīmīga ir laulībā balstīta ģimene. Satversmē nebūtu iespējams ielikt uz cilvēka individuālo sfēru attiecināmo bioloģisko skaidrību par vīrieti un sievieti (te katram pašam kaut nedaudz jādraudzējas ar bioloģiju), bet Satversmē var un vajag nostiprināt sabiedrības pamatu – laulībā balstītu ģimeni.

Var un vajag nostiprināt nevis tāpēc, ka Latvija, kā apgalvo oponenti, no kaut kā baidītos, bet tāpēc, ka mūsu kļūst arvien mazāk, un, ja mēs nestiprināsim savas laulībā balstītās viena vīra un vienas sievas ģimenes, tad pavisam drīz mūsu būs par maz. Otra lieta, kas ir kā blakne dabiskās ģimenes opozīcijā esošajai un šodien tik populārajai “dažādības” sludināšanai, ir fakts, ka pašlaik tik daudzu prātā modernā dažādība, pretēji sludinātajam, ir gaužām neiecietīga pret citādo, dabisko dažādību.

Piemēram, šogad Somijā sākās pirmā prāva pret Somijas parlamenta deputāti, kura internetā bija ielikusi atsauci uz Bībelē pausto par grēku. Vai varējām iedomāties, ka Eiropā, kuras izveides pamatā ir Bībele, tiesās par Bībeles citātu? Nu re, tagad tas ir noticis. Tiesa gan pirmajā instancē deputāti attaisnoja, bet tiesāšanās turpinās, un izšķirošais rezultāts vēl nav zināms. Tāpēc, ja vien gribam būt droši par savu nākotni, par mūsu zemi un vārda brīvību pie mums, tad Satversmē jau tagad vajag nostiprināt izpratni, ka mūsu valsts un tautas pamatā ir viena vīra un vienas sievas laulībā balstīta ģimene. Un šeit ir runa par izdarāmu darbu ļoti tuvā nākotnē.

Tik daudz par Satversmi, manu Satversmi, kas saista mani pie manas valsts. Par to, ka mums ir kopēja vēsture un tagadnē arvien ir nepieciešamība to uzlabot nākotnei. Vēl vairāk – arī par to, ka ir kādas lietas, kuras var izdarīt šeit un tagad, lai runa nav tikai par mani un manu paaudzi, par vēsturi un tagadni, bet par nākamajām paaudzēm.

Nepaliec malā! Paraksties www.tubalso.lv par pašsaprotamo savas valsts nākotnei – par laulībā balstītu ģimeni –, kas skar arī vārda brīvības nepieciešamību!