Pāvils Brūvers. Kas ir jau bijis, tas atkal būs… ^{Apriņķis.lv}

Šīs traģēdiju pilnās dienas mēs pieminam, lai nekad neaizmirstu, kas noticis, un lai iestātos par to, lai nekad un nekur kaut kas tāds vairs neatkārtotos. Tomēr, lai arī cik tas būtu bēdīgi un satraucoši, tas atkal notiek tepat netālu no mums Ukrainā, un atkal ir daudz tādu, kas šo nežēlīgo iznīcināšanu atbalsta un apsveic. Toreiz par tūkstošiem ļaužu iznīcināšanu bija atbildīgi Staļins un Hitlers, šodien – šo abu tirānu sekotājs un paraugskolnieks Putins. Diemžēl piepildās gudrā Salamana vārdi: “Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks.”

Daudzi šodien jautā – kā gan tas iespējams? Kāpēc notiek tik nežēlīga mierīgo iedzīvotāju iznīcināšana Ukrainā, kur pēc okupantu padzīšanas no ieņemtajām pilsētām un ciemiem aizvien atrodamas līķu kaudzes? Vai tiešām Putins nesaprot, ka ar šādām metodēm mūsu dienās nav iespējams gūt panākumus? Vai viņš tiešām nesaprot, ka ar šādu rīcību viņš noskaņo pret sevi un savu valsti visu pasauli un galu galā viņš rok pats sev kapu?

Saskaņā ar NATO militāro ekspertu vērtējumiem Krievijas karš pret Ukrainu ir nolemts neveiksmei. Šis karš atklājis Krievijas militāro nespēju, un tas ir tikai laika jautājums, kad Krievijas karavīriem ar kaunu Ukrainu būs jāatstāj. Neskatoties uz to, Putins, kas uzņēmies šā noziedzīgā kara virspavēlnieka lomu, līdzīgi kā 2. pasaules kara noslēgumā Hitlers, joprojām dod pavēles par karadarbības turpināšanu, pat pastiprināšanu, un viņš joprojām lolo plānus par Lielkrievijas atjaunošanu un pat atsevišķu NATO valstu ieņemšanu.

Arī Hitlers līdz pat beidzamajām mūža dienām esot cerējis uz brīnumu. Okultajos seansos, kuros Hitleru ievadījis viņa garīgais skolotājs okultists un antisemīts Dītrihs Ekharts, viņš bija guvis pārliecību, ka viņš ir ģermāņu dievu sūtīts mesija glābt Vāciju. Pat tad, kad Berlīnei jau tuvojās krievu karaspēks un sakāve bija nenovēršama, Hitlers, cerot uz šo pareģojumu brīnumainu piepildīšanos, pavēlējis karu turpināt, tā upurējot vēl daudz cilvēku dzīvību.

Izskatās, ka šodien līdzīgi, okultu atklāsmju vadīts, rīkojas Putins. Kā izriet no Kremlim tuvu stāvošu ļaužu ziņojumiem, arī Putins esot pārliecināts par savu īpašo izredzētību, un viņš vairāk ņemot vērā padomus no zīlniekiem un burvjiem nekā no kompetentiem analītiķiem. Tas atsauc atmiņā anekdoti par kovboju, kuram iekšējā balss liek jāt tālu prērijā un tur rakt bedri. Kad bedre izrakta jau tik dziļa, ka pats racējs no tās vairs nevar izkļūt, tad iekšējā balss saka: “Nu gan tu esi ķezā.”

Tā ir izgājis Hitleram, un tāds noslēgums sagaidāms arī Putinam. Atšķirība gan ir tajā, ka Putinam ir pieejams tas “brīnumierocis”, uz kuru cerēja Hitlers, – atombumba. Ko “iekšējā balss” teiks Putinam, kad viņš atradīsies bedres dziļumā, to varam vienīgi minēt un lūgt Dievu, lai Viņš savalda šos dēmoniskos spēkus.

Iespējams, ka Putina līdzgaitnieka un garīgā līdera patriarha Kirila nesenais kritiens, iesvētot jaunuzcelto baznīcu Novorosijskā, ir zīme no debesīm, ka šai apsēstībai tiks darīts gals. Ortodoksālajā baznīcā, kas ir pilna simboliku, šāds Maskavas un visas Krievzemes patriarha kritiens ar varas zizli rokās tiek uztverts kā zīme beigu nenovēršamībai.

Lai Dievs dod, ka tā patiesi būtu zīme no debesīm, kas drīz piepildās!