Jānis Dimants: Zināmais, nezināmais, un vai nav par daudz atklātības ^{Apriņķis.lv}

Var jau pajokot, ka, gluži kā dažkārt dabā, mūslaikos brīnumi var uzrasties arī medijos, turklāt medijos par medijiem. Tomēr šoreiz jokus pie malas. Steidzu lasītājiem sniegt savus prātojumus, kas kripatu pa kripatai krājušies, gluži vai augas diennaktis izlaižot cauri visu, kas san ausīs, mirgo acīs elektriskajā sniegumā vai izlasot drukājumā. Tādējādi jūtos pietiekami zinošs par visu aktuālo, atliek vien salikt pa plauktiņiem vai vienkārši prātā paturēt.

Un re – kādas nedienas pārlaiž allaž sparīgais anglis ar izspūrušo baltu matu ērkuli. Boriss Džonsons ar lielu troksni tiek padzīts no Lielbritānijas premjera amata, par ko priekā berzē rokas Vladimirs Putins un dziļi skumst Volodimirs Zelenskis, jo Džonsons bija īstens ukraiņu lietas aizstāvis un krievu uzbrucēju nīdējs. Bet tikām mūsu pašu bijusī ministre Linda Mūrniece trauksmainajā laikā tikusi pie kārtējā vīra, šoreiz nu tik riktīga, ka… Dzirdēju kādu kundzīti gan lielā grūtsirdībā sakām: nu ir, kam arī tagadējos laikos veicas… Tad kālab lai Lindas kundzes veiksmes paliktu neievērotas no pašieceltā eksperta puses? Turklāt viņa bijusi ne tikai politiķe, bet savulaik arī žurnāliste, nākusi no amata māsu un brāļu cilts.

Bet kā tad paliek – celt vai pelt medijus?

Lai zinām, ka iepriekš aprādītais Televīzijas un Radio slavinājums nācis no sabiedrisko mediju uzraugošās SEPLP un gan jau ar paša priekšnieka Jāņa Siksnas akceptu, bet ar neganto kritiku nodārdinājis publicists, plaši pazīstams arī kā polittehnologs, sabiedrisko attiecību eksperts Mārcis Bendiks un, jā, – nu arī viena laikraksta slejās līdzās esošs kolēģis. Atzīšos, ka par daudz ko viņa žurnālista sniegumā esmu vai jūsmojis, sak, ka to var tikai Bendiks un tas tik ir Bendiks! Protams, ne mazums par ko būtu kritizējami arī sabiedriskie mediji, bet, ka tie “gājuši degradācijas ceļu”…

Pateikts bez konkretizācijas, un būtu pat ļoti interesanti, ja kolēģis atklātu, kas darās un kā tā degradācija noris Zaķusalas un Doma laukuma visai sabiedrībai tik nozīmīgajos namos, no kuriem dienu un nakti kā dzīvā elpa nāk izplatījumā notiekošais valstī, Eiropā, visā pasaulē. Atšķirībā no ierēdņa Siksnas stilā pasniegtā slavinājuma teikšu cilvēciskā valodā: nu gluži kā dopingu radioklausītājiem katrai dienai iedod trīs stundu garā programma “Labrīt!”. Tāda tēmu amplitūda, tāda dinamika un arī profesionālisms. Esmu ielāgojis, ka gandrīz katru darbdienas rītu, tātad jau nakti modusies un ierindā, ir nepagurstošā producente Aiga Pelane.

Un kāda gan degradācija, ja “Panorāmā” vai ik vakaru notiek divas trīs dzīvās pieslēgšanās no notikumu vietām gan pašmājās, gan visur citur pasaulē. Ilze Nagla vai katrā izlaidumā spīguļo ar jaunumiem no Eiropas Savienības citadeles Briselē, Gints Amoliņš – no viskarstākajiem frontes punktiem Ukrainā, Ina Strazdiņa starptautisko aktualitāti vēsta, atrodoties viņpus Atlantijas okeāna. LTV ekrānā – civilizācija, 21. gadsimta varēšana. Raidījumu “Pasaules panorāma”, izrādās, skatās, klausās un cieņpilnu atzinību kādā intervijā izteicis visiem pazīstamais mūziķis un slavenais kordiriģents Jānis Erenštreits, šovasar svinot nozīmīgo 80 gadu jubileju. Pašam kā augstas raudzes devums ikreiz liekas radio raidījums “Divas puslodes”, bet viens no nesenākajiem ar Uģi Lībieti pie vadības mikrofona jau licies tuvu ideālam. Starptautiskajā jomā mēs tiekam aplaimoti pat ar pārpilnu devu.

Ar Krievijas iebrukuma pirmsākumiem ātri un gana kvalitatīvi, ar visai bagātu saturu, avotu daudzveidību nacionālie mediji izdarīja mentālu pārorientēšanos, un kara tematika ieņēma tai pienākošos vietu. Bet nu jau kādu laiku iestājies tāds kā atslābums, reizumis liekas – arī apjukums. Tad tikpat kā sērijveidā divu dienu garumā ikgadējā Cēsu sarunfestivālā “Lampa” nāca pārspriedumi, kas mums sanāk un kas ne visai sanāk ar ārkārtējā un baisā Ukrainas kara atspoguļojumu medijos. Vairāk vai mazāk kaismīgi gan savstarpēji debatēja paši žurnālisti, vien pa kādam ekspertam no malas, bet diemžēl tikpat kā nedzirdēja kaut jelkādu vērtējumu iz tautas.

Lai arī bez publikas dzīvās balss, Cēsīs vairākkārt izskanēja, vai būtu pieņemami intervēt un uzklausīt nīstā Putina skaidrojumus. Radiokomentētāju dūzis Aidis Tomsons skaidri un gaiši bilda: lai Putins iet dillēs, melos taču kā vienmēr, acīs skatīdamies. Un retoriski – vai Krievijas prezidents būtu dēvējams kā diktators; Latvija taču oficiāli nav atzinusi viņu kā neleģitīmi tikušu pie prezidenta krēsla.

Tomēr Cēsu sarunfestivālā no žurnālistu izklāstījumiem vai lielāko saausināšanos tika raisījusi Tomsona atzīšanās, ka viņš kara laikā kā situācijas atspoguļotājs kļuvis nevis objektīvāks, bet subjektīvāks; tak jau gribēdams būt iespējami lielāks patriots un ukraiņu aizstāvis. Lielā patiesība ir tā, ka šajā ziņā grēko ne jau tikai populārais radioziņnesis. Arī pats, kaut esmu gana augstās domās par notikumu atspoguļojumu Ukrainā, dažkārt norūcu, ka ne visu esmu ieguvis, ko gribējies zināt; lai arī kāds, aizkadrā palicis Krievijas puses viedoklis. Lai tiktu pie gribētā, nācies iedarbināt gan meklējumu ceļus, gan neceļus.

Atzinumi ar un bez pamatojuma

Tikām jau arī nāca vēstījums, ko varētu dēvēt par super. Ne tik bieži dzirdētais un redzētais, bet, no visa jaušams, jaudīgais politologs Mārtiņš Hiršs un ne mazāk jaudīgais intervētājs Pauls Raudseps izgaismo kopainu visā skaudrumā: jā, krievi ir cietuši zaudējumus, bet arī ukraiņi cieš jo smagi. Jā, Krievijai ar ekonomiku ir slikti, iekšzemes kopprodukts samazinājies par 10 procentiem, bet ir aplēses, ka Ukrainai šogad IKP samazināsies par trešdaļu vai pat par 45 procentiem. Un tas var raisīt katastrofālas sekas, liek šaubīties, vai Ukraina kā valsts šādu konfliktu var izturēt ilgāk par Krieviju? (izdevums “Ir” 09.–15.06.2022.).

Analītika gaužām skarba, bet ko darīsi, ja tāda ir realitāte? Mēs nudien vairāk tikām lutināti ar ukraiņu veiksmes stāstiem – kā krievu tanki tiek sagrauti, kā droni sabombardē iebrucēju spēkus. Taču nav viss tik veiksmīgi Ukrainas pusē. Ir karš, ir haoss, tiek bombardētas apgādes līnijas, paši karotāji izsaka kritiku par valsts iestāžu neizdarībām. Mārtiņš Hiršs, specializējies drošības politikā, iezīmē iespējamos scenārijus tālākām norisēm, pieļauj varbūtību, ka, ja kaujas laukā neviena no pusēm netiek un netiek uz priekšu, abām tad vienādi rodas motivācija slēgt vismaz pamieru vai arī ko vairāk.

Tiesa, vienvakar “Panorāmā” Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks Mihailo Podoļaks, kurš faktiski ik dienu informē pasaules sabiedrību par aktuālo frontē, atzinis, ka Ukraina līdz šim nekādas stratēģiskas kļūdas nav pieļāvusi, reizēm gadoties vien pa kādai taktikas kļūdai. Un vēl jācitē Podoļaks: ja mēs visi kopā iespringsim, tad mēs šo karu pabeigsim ar Ukrainas nosacījumiem. Un Krievijas Federācija tās esošajā katastrofālajā veidā beigs pastāvēt…

Pateikts skaļi, ar lielummānijas piegaršu, taču neiesim apstrīdēt ukraiņu varas pārstāvi, kaut arī sacītais ir krasi atšķirīgs no iepriekš aprādītajiem mūsmāju eksperta visai pamatotajiem atzinumiem. Lasītājus vedinu vienkārši pieņemt zināšanai dažādos viedokļus, lai tad ar vēl papildu ieinteresētību sekotu līdzi reāli notiekošajam. Šausmu, zvērību, nodarīto zaudējumu apmēri joprojām apjaušami tikai aptuveni. Joprojām miljoniem spiesti pamest savas mājas, simtiem tūkstošiem cilvēku nav pieejams ūdens, elektrība, vairāki  miljoni ukraiņu nezina, ko ēdīs rīt. Zināmais un nezināmais – viens par otru baisāki.

Mums atkal kā dzīvu realitāti nupat pasnieguši Ukrainas kara drosmīgie frontinieki žurnālists Gints Amoliņš un operators Ingus Graudiņš, Latvijas TV 1. kanālā gluži karstu palaižot dokumentālo stāstu “Dzīvības apskāviens”. Tas tapis zem Krievijas artilērijas apšaudēm, nerimstošas Doņeckas frontes dunā. Vai gan citādi kā tikai par sabiedriskā medija izcilību dēvējams kārtējais kara laika devums.

Tomēr šā raksta sākumrindiņās lasāms kas pilnīgi pretējs. Nu tiešām iet mūsu žurnālistu lauciņā daudz kas ņigu ņagu. Kā jebkuru pretrunu ieinteresēts izsekotājs atklāšu lasītājiem, ka šobrīd par visasāko konflikta raisītāju nākas piesaukt viņu, kuru allaž ar cieņpilnu attieksmi esmu dēvējis par patlaban valstī vienīgo aktīvo medijkritiķi. Jā, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes docētāja un vadošā pētniece, citkārt apjūsmotā Anda Rožukalne, tagad ir arī sabiedrisko mediju ombuds; nosaukumā kaut kas biedējošs, vai ne? Kad žurnālistikas jomu smalki pārzinošo kundzi pirmoreiz uzdzirdu arī īstas ierēdnes lomā radio “Krustpunktā”, sākumā samulsu, ka, raugi, nu viņai jāizlavierē ar izteikumiem, ilgi esot pārlikusi, vai var atļauties teikt patiesību, vēl un vēl tādā garā.

Neizturējis ņēmu un savos piefiksējumos iešņāpu jautājumu ar izsaukuma zīmi galā: Andas kundze, vai tad nav jāstāsta kaila un skarba patiesība, nevis saudzīgas puspatiesības! Nu gluži mistiskā kārtā uztvērusi nievas, ombuda titula nesēja tālāk rāva vaļā: atļaujoties kritizēt sabiedriskos medijus, Bendiks, Liepnieks un Lapsa darbojas kā Kremļa aģenti, izplata melus, publiski diskreditē. Manipulatori! Ir jādod pretspars… Smagā apsūdzība notiek dzīvajā ēterā.

Un ko par manipulatoriem dēvētie? Mārcis Bendiks: mēs viņai atbildēsim. Ne uzreiz, bet atbildēsim nopietni. Jurģis Liepnieks, gan nedaudz citā sakarībā, savā stilā paudis, ka klauni un āksti valsti vadīt nevar. Tikmēr Lato Lapsa savā portālā it kā tikai uz brīdi darījis zināmu, ka viņa apartamentos notikusi kārtējā oblava, izokšķerēts dators, konfiscēti kaut kādi teksti. Pavīd informācija, ka Lato Vidzemes priekšpilsētas tiesā turpina aizstāvēties prokuratūras celtajā apsūdzībā par kādas skandalozas grāmatas izdošanu. Tā neviļus raisās secinājums: ja esi ko laidis atklātībā par daudz, turklāt ar žurnālistiskiem un literāriem trikiem, – var sanākt visādi.

Pagaidām daudz kas vēl miglā tīts. Toties pilnīgi skaidrs ir tas, ka rakstošo un raidošo vidē briest visādas šmuceklības. Karš, viena par otru trakākas krīzes – neba mums visiem tik liktenīgajā laikā nāktos savstarpēji plosīties…