Menu
 

Jāzeps Baško: Latvija ir nobriedusi konservatīvisma artikulēšanai Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Foto – no privātā arhīva Foto – no privātā arhīva

Jāzeps Baško vada izdevniecību “Kodoka”. Tā izveidota pirms aptuveni gada, un tās izdotās grāmatas atšķiras ar ļoti īpašu tematiku. Par sevi Jāzeps Baško saka: “Esmu programmētājs ar divdesmit gadu pieredzi un izdevējs iesācējs. Dzimis Rīgā, studējis datorzinātni Ventspilī un evolucionāro skaitļošanu Taivānā, desmit gadus nodzīvojis Londonā. Meklēju sievu.” Piedāvājam “Kodola” lasītājiem sarunu ar Latvijā atgriezušos tautieti.

– Jaunas izdevniecības izveidošana nav ikdienišķs notikums Latvijā. Kā tapa “Kodoka”, un kāpēc tā bija nepieciešama?

– Rodžers Skrūtons savas grāmatas “Kā būt konservatīvam” (izdevniecība “Kodoka”) ievadā raksta, ka viņš pārstāv konservatīvismu, kas māca, ka esam kopīgi mantojuši labas lietas, kuras mums jācenšas saglabāt. Tas šķiet ļoti racionāls arguments, vai tiešām mūsdienu sabiedrībā ir kaut kas, kas šos centienus apdraud?

Ja Latvijā varētu pie kāda aiziet un pateikt, ka es gribu, lai kāds manā vietā nopērk tulkošanas tiesības, iztulko, izrediģē un samaketē grāmatu tieši tā, kā es vēlos, pēc tam nodrukā to un atdod man kā pasūtītājam visus nodrukātos eksemplārus, tad izdevniecība nebūtu tapusi.

Grāmatas izdot esmu vēlējies jau senāk, bet iepriekš tas nebija kļuvis par tik akūtu nepieciešamību, kas turklāt gūtu atsaucību no citiem. Pirms sešiem gadiem gribēju organizēt Ernesta Bekera grāmatas “Nāves noliegšana” tulkojumu, pēcāk pievērsos stoicismam, kuru arī gribējās izplatīt. Vēlme dalīties ar informāciju man ir no bērna kājas. Vienmēr ir patikušas drukātās avīzes, pats esmu tādas taisījis. Pirms divdesmit gadiem mani pirmie mēģinājumi programmēt, kas vēlāk kļuva par manu profesiju, arī bija saistīti tieši ar vēlmi dalīties ar noderīgu, izglītojošu informāciju.

– Kāpēc “Kodoka” pievērsās tieši konservatīvo domātāju darbu tulkošanai un izdošanai?

– Izdevniecības nosaukums ir saīsinājums no trim vārdiem – konservatīvās domas kartotēka. Nevis mēs pievērsāmies konservatīvismam, bet to sludināt bija pati pirmā doma, kuras dēļ vispār izdevās atrast kompanjonus. Grāmatu izdošana šobrīd vienkārši ir galvenais veids, kā es tajā piedalos. Tas nebūtu noticis, ja Latvija nebūtu nobriedusi konservatīvisma artikulēšanai. Vienā ziņā progresīvo ideju uzvaras gājiens beidzot bija sācis maisīties pa kājām gana daudz domājošiem cilvēkiem arī Latvijā. Bet daļēji tā ir vienkārši Rietumu konservatoru retorikas kopēšana. Kas ne vienmēr ir aplami, ja Latvijas progresīvie kopē Rietumu morālā pagrimuma šablonus.

Un vēl daļa patiesības ir tajā, ka ir uzaugusi tāda neizglītota paaudze kā es, kas neko līdz vakardienai nezināja par konservatīvismu un kam tāpēc varbūt šķiet, ka neviens cits te Latvijā arī nezina, tāpēc par to ir jāizdod grāmatas. Kas liecina, ka iepriekšējie konservatīvisma lāpneši nav gana labi strādājuši, ir padevušies vai ir vienkārši tikuši sakauti un izstumti no informatīvās telpas.

– Kā ir ar konservatīvismu politiskajās debatēs?

– Latvijas politiķiem, kas ir konservatīvisma vārdu nesuši vai piesaukuši līdz “Kodokas” iznācienam un kas bija mans pamudinājums rīkoties, konservatīvisms, pirmkārt, ir gatavu uzskatu kopums, kuru viņi īsti nespēj artikulēti aizstāvēt. Viņi jūt, viņi intuitīvi reaģē uz uzbrukumiem, sakot “nē”, taču viņi nemāk spēlēt pēc liberālās demokrātijas noteikumiem, viņi nespēj argumentēt. Konservatīvismā es saredzu empīriski novērojamas patiesības, kaut ko radniecīgu maniem priekšstatiem par kompleksām sistēmām.

Otrkārt, par lietām, kuras nav konservatīvisma gatavo uzskatu kopumā, šie politiķi kļūdaini domā, ka tur var izmantot standarta politiku, proti, kā es gribu, lai lietas ir, vai kā man visskaļāk kāds prasa, lai lietas būtu. Un tā viņi faktiski izgāžas savā vērtību sargāšanā, jo nesaprot, ka paši piedalās labumu graušanā, nesaredzot graujošus procesus, kurus iekustina ar saviem lēmumiem, kas it kā neskar konservatīvisma pareizo atbilžu kopumu.

Konservatīvisms, manā pašreizējā izpratnē, ir domāšanas disciplīna, tā ir noteikta attieksme, savdabīga pieeja labākās politikas izspriešanai. Tas, pie kādiem lēmumiem, pie kādām politikām nonāk ar šo attieksmi, ir atkarīgs no katra individuālajām īpatnībām. Apgalvot, ka kāda uzskati nav konservatīvi, neizzinot, kā līdz tiem ir nonākts, – tā ir apsaukāšanās. Pats sevi šajā netikumā reizēm pieķeru. Daudz svarīgāk par gala uzskatu ir apzināt, kādus labumus, kādas vērtības konservatīvais ar noteiktu politiku sargā un ko upurē. Ja tādas nevar nosaukt, tas nozīmē, ka par jautājumu nav īsti domāts.

Konservatīvais visos lēmumos atzīst neapzināmo seku iespējamību, tiecas noskaidrot apzināmās sekas. Politika ir process, caur kuru sabiedrība vienojas par tās iekšējo organizāciju – kopā dzīvošanas kārtību. Konservatīvais saprot, ka tā ir kompleksa sistēma, kuru nevar “atrisināt” jeb paredzēt ne ar kādu skaitļošanas procesu. Politikas vešana ir šis process, kurā notiek konfliktējošu vēlmju salāgošana, vienošanās jautājumos, kur politiskā kopiena ir piekritusi, ka vispār pastāv iespēja izvēlēties, kā kopienai kolektīvi rīkoties. Ja izvēles nav, tad tā nav politika, tas ir diktāts, administratīvs process, kura realizācijai vajag tikai nozares speciālistus.

Tāpēc mani ļoti baida Saeima, kas būtu pilna ar nozaru speciālistiem, kas nav reizē arī filozofi un valstslietu fanāti. Ja politiķis nespēj filozofēt amatiera līmenī, tad viņš ir nederīgs. 13. Saeimā un pašreizējā valdībā ir ne mazums tehnokrātu sociālistu, kas domā, ka ar mākslīgā intelekta palīdzību vai ar augstās skolās izglītotu menedžeru palīdzību var nonākt pie vispareizākajiem lēmumiem visur, izņemot gaumes jautājumus. Tie ir cilvēki, kuru politiskā uzvedība liecina, ka viņi labprāt dzīvotu pasaulē, kur cilvēkam ir tiesības izvēlēties tikai telefona vāciņa krāsu, nevis to, vai staigāt apkārt ar telefonu vai ne.

– Savulaik Zbigņevs Stankevičs, raksturojot sabiedrībā valdošo noskaņojumu, nosauca to par liberālisma diktatūru. Vai Skrūtona grāmatā nepavīd līdzīga ideja, proti, it kā notiek vārdiska liberāļu tiekšanās pēc brīvības un demokrātijas, pilsoņa tiesībām un privātuma, bet realitātē tās ir lietas, kuru paliek arvien mazāk un mazāk?

– Liberālisma diktatūra, kā es to kariķētu, ir kārtība, saskaņā ar kuru progress ir nedebatējams. Progress, kuru jau kādu laiku mēdz dēvēt arī par 21. gadsimtu, nāk tev virsū, un tev tas ir jāpieņem. Vai arī jāpavirzās tuvāk uz meža pusi.

Liberālisma diktatūra izpaužas LGBT un migrācijas jautājumos un citos, kas vēl nav atnākuši līdz mums, bet kurus daži Latvijas intelektuāļi augstskolās un medijos sludina, jo viņiem ar kaut ko sava akadēmiskā vai publiskā persona ir jāpiepilda.

Runājot par neliberālām norisēm, es nevienu brīdi negribu zīmēt Latvijas konservatīvos, lai kuri tie būtu, kā kaut kādus labos gaismas spēkus. Pēdējo divu gadu notikumi parāda, ka mēs nemaz nepārzinām principus, kas ir parlamentāru, tiesisku demokrātiju pamatā. Pirms mēs sākam kaut ko konkrētu lemt, vajag precizēt, vai mums vispār ir kaut kāda fiksēta politiskā arēna ar zināmiem noteikumiem, pēc kuriem spēlējot tiek meklēti līdzāspastāvēšanas risinājumi.

Demokrātija paredz savā ziņā loteriju, var teikt, ka tajā ir iebūvēts konservatīvisms, jebkādu radikālu pārmaiņu dabiska bremzēšana, jo ne par ko radikālu, proti, kādai sabiedrības daļai graujošu izmaiņu, nevar būt vairākuma atbalsta. Liberālisma diktatūra panāk radikālas izmaiņas, apejot šo politisko procesu. Tā atvasina no dažiem pūkainiem virsprincipiem idejas, kurām pieprasa demokrātiskajam procesam tieši nepakļautas institūcijas, caur kurām var apiet vienoties nespējīgo likumdevēju. Un degradē likumdevēju līdz līmenim, kurā likumdevēja vienīgā funkcija ir apstiprināt nevēlēto institūciju diktētos likumprojektus.

Nav jāmeklē piemēri Rietumos. Mūsu analfabētisms par demokrātiju atklājas pavisam vienkāršās sarunās. Ja mūsu pašu tieslietu ministrs, pēc nosaukuma konservatīvais, atļaujas paziņot, ka deputātiem par kvoruma noraušanu vajadzētu kriminālatbildību… Vai tiesībsargs – viens tipisks liberālisma diktatūras pārņemts iestādījums – atļaujas nosaukt kvoruma noraušanu par antikonstitucionālu…

– Ja runājam par vārdiskajām nozīmēm, lieliska šajā ziņā ir vēl viena “Kodokas” izdotā grāmata – “Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi”. Tās autors Patriks Denīns uzsver, ka liberālisma izcelsme ir saistīta ar vārda brīvība pārdefinēšanu. Kā šis mehānisms darbojas, un kā tas ir iespējams, ka jēdzienu maiņa rada tik būtiskas sekas?

– Liela loma tajā ir cilvēku godprātībai. Morāli pagrimušā sabiedrībā jēdzienu plūšana noteikti notiek ātrāk, jo aizrādīšana tiek uzskatīta par sliktu gaumi, kļūdas netiek atzītas, netiek labotas. Mūsdienās situāciju saasina fakts, ka izteikumi var uzreiz tikt plaši tiražēti bez cenzūras, arī bez nepareizo lietojumu cenzūras. Bet vēl vairāk šīs pārbīdes veicina, ja jēdzienus neprecīzi sāk lietot patvaļīga vara.

Politiķi tāpat kā jebkurš cits cilvēks labi zina, vai vārdi ir pozitīvi vai negatīvi. Progresīvs cilvēks tic savai nevainībai vai vismaz tam, ka no ārpuses ir par katru cenu jānotur priekšstats, ka viņš ir bez grēka. Tāpēc viņš reti kad atzīs, ka kāds negatīvs vārds būtu attiecināms uz viņu. Vārdi maina nozīmi pie varas patvaļas, jo vara nevar dzēst valodu, vara nevar dzēst loģiskus izteicienus, valodā dzīvojošos izvedumus. Sociālā realitāte, ja tā var tikt izmantota likumu pārinterpretēšanai, kā to izdarīja Satversmes tiesa, pieņemot 2020. gada 12. novembra spriedumu, pārdefinējot ģimenes jēdzienu, ir faktiski varas uzurpācijas instruments.  

– Turpinot vārdu un jēdzienu maiņas tēmu, jāatzīst, ka līdzīgi mēģinājumi mainīt jēdzienu nozīmi notiek vai ik uz soļa. Aktuālākie, ko varam pamanīt, ir saistīti, piemēram, ar obligāto militāro dienestu tepat Latvijā. Aizsardzības ministrs konsekventi izvairās to tā nosaukt, tā vietā lietojot terminu “vispārējais valsts aizsardzības dienests”. Vai arī šādā veidā tiek mēģināts kaut kā ievirzīt cilvēku domāšanu citās sliedēs?

– Šie ir vai nu eifēmismi, vai mēģinājumi ar valodas sarežģīšanu izklausīties gudrākam – tādam, kam ir vairāk, ko teikt, nekā patiesībā. Jāprasa ministram. Ja viņš pārsauc obligāto militāro dienestu un tad izliekas, ka tas ir kaut kas cits, ne tas, par ko viņš savulaik ir negatīvi izteicies, tad jājautā, kāpēc viņš vienkārši neatzīstas, ka situācija vai viņa domas ir mainījušās, bet tā vietā mūs par muļķiem tur.

Cits piemērs. Droši vien, ka pandēmijas laika dīvainajai un melīgajai retorikai nolūks bija ievirzīt cilvēku uzskatus, bet tas tika veikts tik neprasmīgi, ka īsti pārliecināts par varas nodomiem es neesmu. Tā varēja arī būt vienkārši absolūta nekompetence, neizlēmība un gļēvums, nespēja atzīt iepriekšējās kļūdas, bailes no kritikas.

– Mēģinājumi jēdzieniem piešķirt citu nozīmi īpaši labi redzami ar ģimeni, laulību un seksualitāti saistītajos jautājumos. Vai tas būtu saistāms arī ar pielāgošanos tā sauktajai sociālajai realitātei? Kad pieauguši, labu izglītību ieguvuši cilvēki sāk pilnā nopietnībā parlamentos, valdībās vai citās lēmumu pieņemšanas vietās spriest par vīriešu spējām dzemdēt, kļūst skaidrs, ka kaut kas ir aizgājis pilnīgi aplam. Vai tas nozīmē, ka esam nonākuši līdz absurda augstākajam punktam?

– Ideoloģiskais vilnis, reakcijā uz kuru konservatīvisms vispār artikulējas, ir balstīts pavisam normālā, cilvēcīgā līdzcietībā, kuru var performēt uz līdzenas vietas jebkurā jautājumā. Ja var pateikt, ka būt pret Satversmes tiesas patvaļu ir būt pret gejiem kā cilvēkiem, pret geju cilvēktiesībām, tad diskusija ir beigusies. Modernais cilvēks var atslīgt atpakaļ savā dīvānā un turpināt skatīties “Netfliksu”, jo jautājums ir izsmelts.

Cilvēks politiskā jautājumā iedziļinās līdz pirmajam sarkanās līnijas pārkāpumam. Ja es atklāju, ka valstsvīrs ir sabiedrībai apzināti melojis un nejēdz atzīties un nožēlot, tad, ja vien kāds mani īpaši nepārliecinās iedziļināties, jautājums par viņa palikšanu amatā man būs automātiski slēgts. Sarkanā līnija ir pārkāpta, amatpersonai ir jāatkāpjas. Kad cilvēkam pasaka, ka būt pret likumprojektu nozīmē būt pret gejiem, tad bez citas pieejamās informācijas daudziem tā sarkanā līnija ir pārkāpta. Līdzcietība ir ļoti vienkārša sarkanā līnija, ko prasmīgi darboņi spēj uzkrāsot jebkurā jautājumā.

Viena no konservatīvisma pamata attieksmēm ir nepaļauties uz vienkārši jūtām. Jūtas ir realitātes uztveres projekcijas, tajās ir daudz patiesības, tajās pilnīgi noteikti ir nopietni ņemams sentiments, ne obligāti paši fakti, kas tiek deklamēti, bet jūtas ne tuvu nav uzticamākais patiesības izgaismotājs. Konservatīva attieksme prasa ar aizdomām skatīties uz jebko, kas vienkārši liek nobirdināt kādu asariņu, atmest visu pārējo malā un ķerties pie netaisnības dzēšanas.

Tas īstenībā ir smieklīgi, cik banāli noteiktos jautājumos šie prasmīgie jūtu operatori darbojas. Kāda sabiedrībā pazīstama ietekmele, soctīklā daloties ar kara šausmām, notikuma šausmīgumu burtiski apraksta ar savu asaru izdalīšanās intensitāti. No vienas puses, tas ir poētisks eifēmisms, bet pēc būtības tā ir gremdēšanās savā emociju burbuļvannā ar kara šausmām fonā, plusiņu nosmelšana. Cilvēka spēja šausmināties nav neizsmeļams resurss. Nu, pārskaitījāt ietekmelei savu sašutumu tīkšķu vai dalīšanās valūtā – kas tālāk? Esam mazliet pasašutuši, nu jāatgriežas ikdienā. Bet reāli nekas nav izdarīts.

Ja mēs visi nodarbojamies tikai ar to, ko angliski sauc par apzinātības vairošanu, ja mēs visi esam tikai informācijas kuratori, sinapses lielajā neironu tīklā, tad kurš no mums īsti rīkojas ar jauno apzinātību? Cilvēki nekaunas dalīties ar saviem tā sauktajiem labajiem darbiem, kur tiek inscenēts un nofilmēts video, kā, piemēram, palīdz trūcīgajam uz ielas.

Līdzcietība, ko kāds konservatīvais autors nosaucis par toksisko sentimentālismu, var šķist esam modernās sabiedrības tikums, bet tas nav, jo tas nenāk kā viens no vairāku savstarpēji līdzsvarojošu tikumu komplekta. Pamēģiniet kādam atgādināt, ka plātīties ar saviem tikumiem ir netikums. Nelīdzsvarots tikums ir netikums.

– Atgriežoties pie izdevniecības darba… Ir skaidrs, ka būtiski ir ne tikai grāmatas izdot, bet arī tas, lai cilvēki tās lasītu. Vai mūsu lasītājiem ir interese par konservatīvo domātāju darbiem? Vai grāmatas pērk?

– Nevajag interesēties par konservatīvo domātāju darbiem kā tādiem. Mēs neizdosim grāmatas, lai akadēmiski pārklātu vienu intelektuālo ekspedīciju virzienu. Latviešiem vajadzētu interesēties par un tiekties uz patiesību. Konservatīvisms, kā jau to var lasīt Skrūtona grāmatā, nav tikai valstslietas, tā ir attieksme, kas piemīt faktiski jebkuram cilvēkam vismaz tajās lietās, kurās viņš ir zinošs. Taču viena no latviešu lielākajām sāpēm ir tā, ka mēs neesam tur, kur mēs varētu būt, jo lielajam vairumam šķiet, ka ar mūsu politisko sistēmu kaut kas īsti kārtībā nav. Vai tiešām mēs esam tādi ģenētiski un kulturāli paretināti, ka neesam spējīgi noteikt paši pār sevi?

“Kodoka” izdos grāmatas, kurās lasāmi, manuprāt, vērtīgi mēģinājumi norādīt uz mūsu kā politiskās nācijas klupšanas akmeņiem, uz pasaules uzbūvē iebūvētajām kārtībām, uz politiskajās kopienās iekodētām gudrībām, kuras nevajag ar vieglu roku iznīcināt. Katrā ziņā, mēs neizdosim grāmatas par utopiskām pasaulēm, kas jābūvē uz ierindā nostādītiem pilsoņiem vai līķu kalniem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.