Menu
 

Citādā Saša no Ukrainas – ar mērķtiecību un saviem sapņiem Apriņķis.lv

  • Autors:  Nikola Kovaļevska
Foto – no privātā arhīva Foto – no privātā arhīva

“Katrs grūdiens mugurā dod pieredzi un padara tevi stiprāku,” tā mūsu sarunā teic 18 gadus jaunā ukrainiete Oleksandra Ļeščenko no okupētās pilsētas Melitopoles. Dzīves ceļš viņu šobrīd ir atvedis uz Latviju, lai rudenī sāktu studēt starptautisko komunikācijas vadību Biznesa augstskolā “Turība”.

Kā Tu izdomāji braukt tieši uz Latviju?

Īstenībā šī doma par studijām ārvalstīs man parādījās jau pirms pusotra gada, kad es mācījos vidusskolā un vajadzēja sākt domāt, ko studēt tālāk, jo ļoti vēlējos un joprojām vēlos iegūt augstāko izglītību. Sāku meklēt dažādas augstskolas un valstis, kurās varētu studēt. Bet man patiesībā nav atbildes, kāpēc tieši Latvija, jo es vienkārši skatījos piedāvātās augstskolas un man parādījās “Turības” reklāma – uzspiedu un izlasīju.

Kad tuvojās pēdējais mācību gads vidusskolā, parakstīju vienošanos ar uzņēmumu, kas palīdz atrast un pieteikties kādai augstskolai. Tieši tajā laika posma bija dažādas prezentācijas par dažādām augstskolām un  atkal parādījās “Turība”. Atskārtu, ka šo nosaukumu jau esmu dzirdējusi un kaut kā tas atkārtoti iekrita sirdī. Noklausījos prezentāciju par augstskolu, man viss ļoti patika un sapratu, ka jāmēģina iestāties. Tā arī esmu nokļuvusi te.

Kāpēc nestudēju Ukrainā? Laikam tāpēc, ka it kā Ukrainas valsts ļoti attīstījās (vismaz līdz šī gada 24.februārim), tomēr Eiropas atestāts sniedz vairāk iespēju.

Kā Tev gāja ar mācībām vidusskolā Ukrainā?

Nomācījos 11 gadus skolā un absolvēju ar zelta medaļu mācībās, tas nozīmē, ka visi vērtējumi bija teicami un izcili, pēc Latvijas ballu skalas tas ir 9 un 10. Biju ļoti priecīga, jo tas bija mans mērķis jau no 8.klases. Protams, bija vēl jānoliek eksāmeni, bet kara dēļ tos mums atcēla, lai gan biju tiem kārtīgi sagatavojusies.

Ko Tev nozīmē izglītība?

Man izglītība nenozīmē tikai iekalt galvā teorētiskās zināšanas, bet vairāk iegūt pieredzi, kas palīdz vēlāk attīstīties un augt kā cilvēkam. Respektīvi, veidot savu nākotni un karjeru ar pievienoto vērtību.

Kas Tevi motivē nepadoties un kāpt pa izglītības kāpnēm?

Man no bērnības jau vecāki stāstījuši, ka ir jāmācās, jo bez izglītības ir grūti izveidot karjeru un veiksmīgu dzīvi. Zinu, ka man ir tikai viens mēģinājums dzīvot šo dzīvi labi. Es gribu, lai man ir veiksmīga karjera, un bez izglītības tas neizdosies. Lai sevi motivētu, nodarbojos arī ar vizualizāciju, taisu tādas kā “sienas”, uz kurām spraužu savus mērķus un vēlmes, ko vēlos savā dzīvē iegūt vai sasniegt.

Un līdz šim man tas ir nostrādājis, piemēram, pie savas “sienas” pieliku to, ka labi absolvēšu vidusskolu, kas arī piepildījās un arī foto ar “Turības” kvartālu, un, kā redzam, arī tas ir piepildījies. Tas bija neaizmirstami, bija tik foršas sajūtas, kad atbraucu, jo skatījos tikai uz bildītēm internetā un pēkšņi esmu šeit uz vietas. Es saprotu, ka neviens cits “neuzbūvēs” manu nākotni.

Kā jūties par visu apkārt notiekošo -  situāciju mājās, Ukrainā?

Godīgi sakot, man tā ir smaga tēma, jo man katrs rīts sākas ar ziņu pārbaudīšanu. Sekoju aplikācijā “Telegram” divām grupām – viena, kurā stāsta par notikumiem manā pilsētā, un otra, kurā par kopējo situāciju valstī. Un tieši nesen bija sprādzieni netālu no manas pilsētas, uzreiz zvanīju vecākiem, taču arī viņi ne uzreiz var pacelt telefonu, jo arī sakari un zona ir ierobežoti tāpēc, ka ir pieslēgti kaut kādi nezināmi Krievijas savienojumi, kuri ir sliktas kvalitātes. Un tad reizēm ir ļoti bailīga sajūta, jo tu tikai klausies ziņas, kurām arī ne vienmēr var ticēt, un tavi vecāki tev neatbild. Nav diez ko patīkama sajūta.

Ir bijuši brīži, kad pavisam atslēdz jebkādus sakarus un nevarēju divas dienas sazināties ar savu ģimeni.

Arī cenas ir ļoti kāpušas, zinu, ka tā šobrīd notiek visā pasaulē. Pa šo neilgo laiku, kamēr esmu šeit, esmu ievērojusi cenu kāpumu, bet tur tas ir reiz desmit. Ja kādreiz kaut kas maksāja 3 eiro, pārrēķinot uz šo valūtu, tad tagad tie ir 30 eiro. Un algas tieši pretēji – samazinās. Nezinu, kā varēs izdzīvot ziemā, kad vajadzēs apkuri un citas papildu lietas.

Būtībā šobrīd tur ir nevis dzīve, bet izdzīvošana. Katra diena ir biedējoša. Vecāki var iziet pastaigāties un tajā pašā dienā nomirt, un tu ieraudzīsi internetā viņu līķu bildes. Stāvoklis šobrīd ir briesmīgs.

Manu garastāvokli uzlabo tas, ka atrodos šeit, daudz drošākā vietā, un man ir sakari ar vecākiem, mēs sazvanāmies vairākas reizes dienā. Viņi apsola pie manis atbraukt septembrī uz pāris dienām, protams, tas daudz maksā un nav teikts, ka tētis varēs atbraukt, bet es ļoti ceru un gaidu. Tāpat viņi atvedīs arī manas ziemas drēbes, jo šeit tas viss izmaksās lielu naudas summu.

Manā pilsētā Ukrainā nav tik aukstu ziemu kā šeit, esmu patīkami uztraukusies, jo man patīk sniegs un ziema, bet manā pilsētā reti uzsnieg un ziemā ir apmēram +3 grādi.

Kā, tavuprāt, pēdējo gadu notikumi – pandēmija un karš – ietekmēja tevi un kā tas mainīs citu jauniešu skatījumu uz dzīvi?

Ja runājam  par Covid-19, tad tas bija periods, kas mani īsti neietekmēja, jo mācījos attālināti, bija daudz brīvā laika un to izmantoju, pavadot laiku ar draugiem. Zinu, ka daudzus tas ietekmēja gan fiziski, gan emocionāli. Internetā bija daudz dažādu smieklīgu publikāciju, tieši no jauniešu puses par to, cik pārmaiņu nesuši šie gadi. Sāka arī parādīties ziņas par Trešo pasaules karu, un tieši nodomāju: “Kāds karš? Ir 21.gadsimts, draugi!”.

Man tiešām šķita, ka esam 2022. gadā, cilvēki ir gudri, attīstīti un humāni. Uzskatīju, ka visi saprot, ka mūsu prioritātei vajadzētu būt dabas aizsargāšanai, jo ir globālā sasilšana un tas nav joks – Itālijā, Anglijā gandrīz +50 grādi, tās ir šausmas. Negaidīju neko tādu no cilvēkiem šajā gadsimtā, neticēju, ka kaut kas tāds var notikt. Un tad 24.februārī pamodos pulksten 6 no rīta no tā, ka manu pilsētu spridzina.

Šogad esmu ļoti vīlusies cilvēkos, diemžēl. Sapratu, cik ļoti mums vēl vajag mācīties un attīstīties, jo šobrīd mēs nogalinām sevi, nogalinām zemi. Principā pašiznīcināmies.

Esmu pati arī sākusi aizdomāties, kādu pēdu es atstāju uz zemes un sāku dzīvot zaļāk, piemēram, ar draudzenēm istabā cītīgi šķirojam atkritumus, iepērkos lietoto apģērbu veikalā, jo arī strādāju “Humanā”, sapratu, cik forši ir dot otro iespēju apģērbam. Cenšos arī sociālajos tīklos dalīties ar to, cik svarīgi ir rūpēties par zemi. Cenšos nedomāt tikai par sevi, jo cilvēki diemžēl ir lieli egoisti.

Un karu diemžēl ietekmēt viena pati saviem spēkiem nevaru, tikai varu dalīties publiski. Lai gan pat tas ir bīstami man un manai ģimenei, jo tam seko līdzi.

Ko Tev patīk darīt brīvajā laikā, ar ko nodarbojies gaidot studijas?

Brīvajā laikā man ļoti patīk zīmēt, meklēju vietnē “Pinterest” dažādus skaistus zīmējumus un cenšos tos atdarināt. Man nesanāk perfekti, bet tāpat ir skaisti. Tā es atslēdzos no realitātes. Kā arī šobrīd mans hobijs ir angļu valodas studēšana. Man šobrīd jau ir B2+ līmenis, jau brīvi pārvaldu valodu.

Esmu iemācījusies, kā ne tikai mācīties valodu, bet pārvērst to par hobiju, piemēram, skatoties seriālus, filmas, runājot ar draugiem, arī darbā cenšos praktizēt, kad ir iespēja. Cenšos vispār ikdienā lietot angļu valodu. Es saprotu, ka krievu valoda nav vainīga pie kara, arī es dzīvoju krievvalodīgā pilsētā, bet labāk izvēlos vairs nerunāt krieviski, ja reiz protu pārvaldīt citu valodu.

Ko tu sagaidi no jaunā studiju  gada?

Ļoti gaidu jauno mācību gadu, esmu noilgojusies pēc studijām. Vēlos satikt kursa biedrus, jaunus cilvēkus un paplašināt savu paziņu un draugu loku. Vēlos sākt šo jauno dzīves etapu.

Kā arī sen neesmu studējusi klātienē un nespēju sagaidīt, ko man sniegs šī jaunā pieredze. Sagaidu ne tikai zināšanas, bet arī dzīves pieredzi, kontaktus un praktiskus uzdevumus, jo neredzu jēgu maksāt naudu tikai par teoriju.

Gribu izjust augstskolas dzīvi, gribu būt studente. Tas ir jauns līmenis, vairs neesi skolnieks, esi pakāpies uz studenta statusu. Arī jūtu, ka esmu izaugusi mentāli, vairs neesmu tā Saša, kas bija pirms pusgada.

Ko Tu novēli ikvienam šajā trauksmainajā laikā?

Mans ieteikums ir nebūt egoistiem. Karš, pandēmija un globālā sasilšana – šīs visas problēmas ir cilvēku radītas. Un kāpēc cilvēks šo visu dara? Jo viņš domā tikai par sevi un savu labumu. Tā pati atkritumu nesavākšana ir egoisms, tu esi egoists pret savu zemi, kas tevi tur. Mēs šeit neesam saimnieki, mēs esam viesi un mums šī vieta ir jāciena. Jebkurā kontekstā, ne tikai globālās sasilšanas ziņā.

Vēlu visiem atcerēties dzīvot, jo ilga pārdzīvošana ietekmē visu tālāko dzīves uztveri. Jebkurā dzīves situācijā, pat vissliktākajā, ir jācīnās un tas jāpārdzīvo, un jāaizmirst. Ja dzīve būtu vienkārša un viegla, tad nebūtu interesanti un nebūtu par ko cīnīties. Katrs grūdiens mugurā dod pieredzi un padara tevi stiprāku. Visu slikto enerģiju vajag pārvērst labajā un dalīties ar siltumu.

Kara kontekstā iesaku komunicēt ar Ukrainas iedzīvotājiem, jo tas ir visuzticamākais avots, jo medijos no abām pusēm ir pārspīlējumi un nepatiesas ziņas. Cilvēki, kas ir uz vietas un visu piedzīvo, ir vislabākais ziņu avots.

Ja mēs gribam labi dzīvot, tad ir jārūpējas par zemi un jārisina konflikti, jāveido labas savstarpējās attiecības, ko arī mācīšos darīt, studējot starptautisko komunikācijas vadību.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.