Voldemārs Lauciņš: Starpaudits par parakstu vākšanu referendumam par ģimenes jēdziena nostiprinājumu Satversmē ^{Apriņķis.lv}

Daudz vai maz?

Ģimenei veltītas pārdomas par mums, mūsu tautu, un valsti uzprasījās jau pagājušogad kampaņas laikā. Tā kā 2. augustā Cetrālā vēlēšanu komisija šo iniciatīvu apstiprināja atkārtotai parakstu vākšanai, to atkal iesākot no nulles, šobrīd var izdarīt vien “starpauditu”, gūt pirmās “inventarizācijas” secinājumus, kas vēl koriģēsies, iespējams – diezgan pamatīgi. Šāds starpaudits ir svarīgs, jo kaut kas vitāls tūlītējā reakcijā ir, kad Dieva dotās – dabiskās – ģimenes atbalstītāji uzrota piedurknes jaunam darba cēlienam, kamēr oponenti līksmo par šīs iniciatīvas sākotnējo neveiksmi.

Maz?

Audits jāsāk ar atskatu, izvērtējuma daļu par to, kāpēc tik maz parakstu tika savākts, trīs grupās saliekot mērķi sasniegt traucējošos – cilvēciskos, dažādus ārējās kārtības vai sistēmas un terminoloģiskos – faktorus.

Cilvēciskā faktora pamatā izkristalizējas Latvijas pilsoņu kopuma politiskais kūtrums un sabiedrības nevēlme iestāties par pareizo lietu, it īpaši, ja tā nav populāra. Politiskais kūtrums (un arī citāda mazieinteresētība sabiedriskās aktivitātēs) mūsu sabiedrībā nav nekas jauns. Pēdējās, 2018. gada Saeimas un 2021. gada pašvaldību vēlēšanās piedalījās tikai attiecīgi 54,56% un 34,01% balsstiesīgo, arī dalība tautas nobalsošanās nav bijusi īpaši aktīva, rādot stabilu tendenci. Veidojas tāda kā iestudēta deja: katrās vēlēšanās dalībnieku skaits mazinās, katru reizi par to pašausminās, un tad uztraukums norimst.

Kūtrums ātri vien pārņem pat tik vien kā politiskā kūtruma mazināšanu. Uz šāda fona nesavāktu parakstu fenomens nepārsteidz. Gribas jautāt: vai tas, ka esam kūtri piedalīties politiskajā dzīvē, ir attaisnojams pašu un nākotnes priekšā, vēl vairāk – vai tam ir kāds labums mums pašiem?

Manuprāt, šis kūtrums pašreizējos apjomos nav vairs tikai individuālu vēlētāju untums vai nelāgs ieradums, bet mūsu pilsoniskās sabiedrības problēma. Vēl lielāku rūpi izsauc tas, ka šoreiz runa nav par kādu politiski attālu jautājumu, bet jautājumu vērtību sfērā – par ģimeni. Tas skar mūs katru, un tam ir pareiza atbilde.

Var jau saprast, ka sen vairs nav laiki, kad rindā pēc desām bija tikpat daudz ļautiņu, cik rindā pēc grāmatām, tāda kā liecība par spēju pastāvēt arī par kaut ko pareizu. Bet, nonākot līdz brīdim, kad varam pastāvēt, tikai kritiskā rūpībā veikalā mērot un vērtējot jaunākās bikses, liekas, ar vēlmi iestāties par pareizo lietu mums nopietni pieklibo. Vai no spoguļa manī skatošais vēlētājs ar šādu cilvēcisku faktoru nevedina uz kādām pārdomām un tām sekojošu rīcību?

Līdzās cilvēciskajam faktoram bija vairāki kavējoši ārējās kārtības, sistēmas, sabiedriskās dzīves elementa faktori, veseli četri: nepieciešamais parakstu skaits, sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu reakcija un divas ārkārtas situācijas. Iemesls, kāpēc jau desmit gadus nav tautas nobalsošanas, nav jāmeklē aiz kalniem – pēc 2012. gada valodas referenduma tika veikti grozījumi, ar kuriem slieksnis tautas nobalsošanai ar parakstu vākšanas iniciatīvu noteikts 10% no pēdējo Saeimas vēlētāju kopskaita. Vislabāko ilustrāciju esošajai problēmai parāda pēdējās pašvaldību vēlēšanās, kurās piedalījās knapi pāri par divām reizēm vairāk balsojušo, nekā vajadzēja savākt parakstus iniciatīvā.

Vai vēl ir jautājumi par apjoma adekvātumu? Tagad tā ir jau likumdevēja, laikam jaunās Saeimas, atbildība, lai mūsu demokrātiskajā valstī pārregulētu šo nepamatoti sarežģīto procedūru. Vai kādam ir šaubas par to, ka laiks ir pagājis un demokrātiskai tautas iesaistei tomēr ir jānodrošina pieejamāks slieksnis, jo tautas iespēja izteikt savu viedokli tieši, referendumā, nav luksus vai ekstra, bet nepieciešamība.

Kā nākamā lieta jāmin sabiedriskie mediji, kas gaužām nesabiedriski neveltīja pienācīgu laiku un telpu sarunai par tik svarīgu tematu kā Satversmes grozījumi. Var jau saprast, ka ikdienā “nosegt” raidlaiku ar cilvēkus interesējušiem visdažādākajiem tematiem nav viegli, bet vai tomēr sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem nebūtu gana rūpīgi ar diskusijām un analīzi jāpievēršas sabiedrībā paceltam valsts pamatlikuma, Satversmes, jautājumam? Man personīgi pēc šādas no mana maka uzturēto informācijas platformu rīcības nav pārsteigums, ka aptaujās sabiedriskās plašsaziņas līdzekļi nebauda diez kādu popularitāti.

Ietekme uz parakstu vākšanu bija arī globālajiem notikumiem – pandēmijai un karam Ukrainā –, kas katrs savā veidā aprija milzīgu cilvēku laiku un pūles. Pirmais liedza daudz no publiskās darbības, kamēr otrais iesaistīja cilvēkus palīdzības darbā. Lai arī šos nākas skaitīt pie objektīviem faktoriem, tādu kā force majeure jeb ārkārtējiem un nepārvaramiem apstākļiem, tomēr izvērtējumā tie jāņem vērā.

Noslēdzot – par vārdiem. Lai gan daļa cilvēku to nepamana, vārdiem, arī terminiem, ir nozīme – gan juridiski, gan veidojot cilvēku izpratni. Vārdi jo īpaši svarīgi ir laikmetā, kad tik daudzi cilvēki ikdienā sastopas ar vārdu pārbagātību, kam arī ir liels mīnuss – tā prasa milzu laiku, lai vārdu jūrā atsijātu labo un noderīgo no nevajadzīgā. Diemžēl daudzi tieši šo vajadzīgo laiku ietaupa kam citam. Parakstu vākšanā par ģimeni tas bija ļoti skaidri redzams. Vai ir pieņemama neskaidrība par ģimeni, vairumam trūkstoša vienkārša atbilde? Gadsimtiem skaidrais – kas ir un kas var būt ģimene – liekas kā ķīniešu ābece.

Protams, ģimenes nevar būt pēc viena šablona veidotas, tomēr ir objektīvs un skaidri definējams pamats, kas ir ģimene – viena vīra un vienas sievas (no bērnu skatupunkta – tēta un mammas) laulība – un kas to atšķir no jebkuras biedrības vai draugu pulciņa. Un ir tikai nedaudz variāciju, kas iederas šajā vienā, pareizajā modelī, tajā skaitā adopcija. Tas skar ne tikai pieaugušos un viņu brīvības, bet arī bērnus, viņu tiesības uz ģimeni un – primāri – bioloģiskajiem vecākiem. Šie jautājumi nav teorētiski, bet skar ikvienu, skar tiesību sfēru un bērnu audzināšanu, patiesībā – veido civilizāciju. Tieši tāpēc sabiedrības neskaidrība šajās pamatlietās ir tik apdraudoša.

Tik daudz no parakstu vākšanas – kādēļ sanāca par maz.

Daudz?

Kaut parakstu nav pietiekami, lai rosinātu referendumu par grozījumiem Satversmē, ir iniciatīvas laika piedzīvotā bagātība, kuras nav par maz.

Saprotama lieta, ka lielākā bagātība ir cilvēki – gan iniciatīvas galvgalī, gan arī visos pārējos līmeņos un virzienos. Katrs – eksperts savā jomā, kurš īstajā brīdī un īstajā vietā izdarīja kaut ko neatkārtojamu. Piemēram, Agnese Irbe ar saviem nozīmīgajiem un dziļi pārdomātajiem argumentiem.

Citu starpā vēlos izcelt darbu parakstu vākšanas sākšanai. Tas, kā izrādījās, arī nemaz nebija pilsoniskai sabiedrībai pašsaprotami, jo sākotnēji centienus apkopot Dieva dotās, dabiskās ģimenes atbalstu platformā “Manabalss.lv” tika atteikti, dodot pamatu šaubām par šīs vietnes, kur balsis vāc visādām idejām, objektivitāti. Tāpēc pieteikuma juridiskajai kvalitātei, to iesniedzot Centrālajai vēlēšanu komisijai, bija īpašs svars.

Te visaugstākais vērtējums pelnīti jāsniedz juridisko zinātņu doktores Baibas Rudevskas veikumam, iniciatīvā formulējot ne tikai mūsu valstij un tautai ļoti nepieciešamo aizstāvību ģimenei ar Dieva doto vienas sievas un viena vīra laulību centrā, bet arī definīcijā iekļaujot adopciju un ģimenes ar īpašām vajadzībām. Un tad bija daudzie cilvēki, kas ieklausījās, piedalījās sarunā un pievienojās. Tie bija dažādi cilvēki, un darbs kopējam mērķim pavēra jaunus dialoga kanālus pat starp iepriekš maz komunicējošiem sabiedrības slāņiem.

Līdzās cilvēkus vienojošā mērķa ieguvumam bagātība ir arī pieredzē, daudziem brīvprātīgajiem bez iepriekšējas politisko aktivitāšu pieredzes nu piedaloties Satversmes – mūsu pamatlikuma – precizēšanas un papildināšanas darbā. Pašam arī gadījās, kad uzrunātais cilvēks atvēcinājās ar vārdiem: “Nevajag mani ar politiku un reklāmām traucēt!” ar prieku atbildēt: “Nevienu politisko partiju vai reklāmdevēju nepārstāvu, es vēlos nostiprināt ģimenes jēdzienu Satversmē,” un uzrunātais cilvēks tūlīt izmainījās.

Tā kā sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu nesabiedriskās rīcības dēļ valsts mēroga diskusija neveidojās, bagātība bija arī personiskās diskusijas, kuras, kompensējot sabiedriskās diskusijas trūkumu, nācās veikt divos līmeņos – informatīvi un izskaidrojoši. Daudzi nemaz nezināja, ka šāda iniciatīva ir, tāpēc īstā saruna varēja sākties vien tad, kad bija skaidrs, par ko ir runa. Šajās diskusijās dalībnieki meklēja labākos vārdus un testēja arī paši savu izpratni par aizstāvamo tematu – cik labi katrs ir sapratis apskatāmo problēmu un cik pamatoti viņš spēj un grib to aizstāvēt gan pret vienkāršākiem, gan arī gana kompleksiem izaicinājumiem.

Vēl bagātākas šīs sarunas darīja stiprinātā vārda brīvība, demokrātijas stūrakmens, ar kuru, varētu domāt, mūsu zemē viss ir kārtībā. Tomēr šodien arvien vairāk parādās tendence vārda un apziņas brīvību reducēt uz savu brīvību izteikties, kušinot un klusinot sev nepatīkamu viedokli. Ja nu kādam tomēr liekas, ka vārda brīvības praktizēšana ir teorijas jautājums, ir vērts pievērst uzmanību mūsu netālajā kaimiņzemē Somijā pašlaik notiekošai tiesas prāvai, kur sods tiek prasīts par Bībeles citēšanu, proti, tiesā pie atbildības tiek saukti parlamenta deputāte un mācītājs par to, ka viņi savu viedokli pamatojuši ar vārdiem no Bībeles.

Apkopojot gūtās bagātības, tās veido demokrātijai tik nepieciešamo pilsonisko sabiedrību, tautu, kurai nav vienaldzīga politiskā aktivitāte. Un tad nedaudz vairāk par trešdaļu no nepieciešamo parakstu skaita savāktie ir citā svarā. Jā, iekustināt tik daudz parakstītāju iepriekš nebija izdevies nevienai iniciatīvai. Tas ir sasniegums, kuru kādai iniciatīvai vēl nāksies pārspēt, ja izdosies. Gribas secināt, ka šādas bagātības katra atsevišķi ir daudz un jēgpilni, kur nu vēl visas kopā!

Daudzmaz

Tā kā pirmajā piegājienā parakstu vēl nepietika, pēc plusu un mīnusu, daudz un maz apkopošanas nāk starpaudita secinājumi un ierosinājumi.

Nepietiekami labs rezultāts pirmajā parakstu vākšanas piegājienā nav bez patiesa dziļuma nākoša ļoti patīkama viegla uzvara. Nesasniegtais nekādā gadījumā nedrīkst satriekt, bet tam ir jākalpo par motivāciju labāk gatavoties nākamajam cēlienam. Tam kā pilsoniskās sabiedrības politiskās darbības vienreizvienam ir jābūt par pamatu paškritiskam skatam uz sevi, uzmanīgai pieļauto nepilnību un kļūdu izvērtēšanai un koriģēšanai turpmākai rīcībai. Tāpēc Dieva dotās ģimenes atbalstītājiem pūliņu neizdošanās ar pirmo reizi nav pamats izsamist, kā teica mūsu senči. Runa ir par “mājasdarbiem”, pacietību un darbu, lai izauklēts, sviedru un asaru pilns panākums būtu ar citu garšu.

Visu nepieciešamo “mājasdarbu” pamatā ne tikai individuāli, bet visai sabiedrībai noderētu tikšana skaidrībā, kas ir mīlestība – viens no šīs parakstu vākšanas laikā un sabiedrībā vispār pa labi un pa kreisi mētātiem vārdiem. Patiešām, kas tad ir mīlestība? Vai tā ir visur, kur vien par to runā? Vai nav tā, ka troksnī, kad visi kā eksperti bļaustās par mīlestību, laikam tomēr mīlestības nav pietiekami, un tam ir droši pierādījumi, kaut vai kovidlaikā ievērojami pieaugusī sabiedrības vientulība un trauksmainība. Šos jautājumus risinot, esmu pārliecināts, būs daudz labāks pamats runāt par ģimeni – Dieva dotu, it kā tik saprotamu, bet arī aizmirstu.

Nepieciešamā pacietība turpmākajam, atkārtotajam darbam ir grūti iegūstama manta. Tā bija ar neveiksmīgu mājasdarbu skolā, kas bija jāpilda vēlreiz pēc stundām, vai vasaras darbu. Jau vienreiz uzlikto parakstu par iniciatīvu vai dalību cilvēku informēšanā darīt vēlreiz ir nogurdinoši, it īpaši, ja liekas, ka izdarīji to kārtīgi. Tomēr otro reizi darot, tas nāk ar izdarīto kļūdu un novēroto panākumu gūto pieredzi. Tāpēc otrais piegājiens nāk ar lielāku pamatu pārliecībai, ka nu zināšanu, prasmju un iemaņu panākumam pietiks, ka pietiks ar šo otro reizi, šo vienu atkārtoto “vasaras darbu”.

Visbeidzot – darbs. Tas stāv priekšā. Bet tas nenozīmē, ka jānokar deguns un smagi jāpūš. Mūsu senči zināja, ka darbs labāk sokas, kad to dara ar prieku. Ģimenes stiprināšana ir pareizs, cēls un svētīgs darbs mums, mūsu sabiedrībai, te un tagad, tāpēc lai otrais riņķis iet uz urrā! Un tad pēc labi padarīta darba, kad darba sviedri būs nomazgāti un mugurā būs svētku drānas, varēsim līksmot un svinēt.