Jānis Dimants: Vai Puškins un Dullais Dauka var samaitāt domāšanu? ^{Apriņķis.lv}

Skandāla vairošanā iesaistījies dažs labs žurnālists, publiski vēstot, ka Skultes ciema objekta demontāža bijusi tīrā fikcija. Nelīdz Mārupes novada vadības taisnošanās, ka viņu variantu atbalstījuši, pat ieteikuši, vēsturnieki, militārā mantojuma un aviācijas eksperti.

Vai nevar bez trokšņa?

Nāk prātā pirms kāda laika izdevumos “Kas Jauns” un “Privātā Dzīve” Maestro Raimonda Paula paustās atziņas, ka tie ir miljoni cilvēku, kas aizgājuši Otrā pasaules kara laikā; ir jāatrod kompromiss kaut kādā veidā, lai viņu piemiņu nezaudētu. Bet tas troksnis apkārt riņķī ir pārāk liels. Ja nolemts, tad ņemiet visu prom, jauciet nost, un cauri. Kam šīs nevajadzīgās emocijas?

Šķiet, visiem prātā labi iegūlis zīmīgais skaitlis 69. Valdība apstiprinājusi sarakstu ar demontējamiem objektiem, kas cildina iekarotājus un kuriem līdzības ar krievu armijas pašreizējām izdarībām Ukrainā. Varētu taču vienā nakts melnumā Pārdaugavas monstru pārvērst drupās, un rītā, skaties, braucot garām, mēs ieraudzītu, ka viss nodarīts. Tad arī Rīgas mērs Mārtiņš Staķis varētu sasaukt preses konferenci un smaidošs vēstīt, ka darbiņš paveikts. Nevis kā patlaban, mētājoties ar nebeidzamiem skaidrojumiem, cik sarežģīti, cik riskanti drošībai, ka nevar atklāt ne operācijas izpildītājus, ne daudz ko citu. Un nevajag arī. Dari likumīgā kārtā bez liekas bazūnēšanas!

Ja Mārupes novada mērs Andrejs Ence atļāvies nebūt likuma akurāts burta kalps un ar Skultes lidmašīnu izdarās, kā vietējie apstākļi un vispārējais noskaņojums liek, – tas taču kolosāli. Savukārt lai slava Rīgas domei, kas lēmusi demontēt vēl divus padomju režīmu slavinošus objektus, no kuriem viens Mežaparkā, otrs – Jaunciemā. Obelisks un piemiņas zīme tur uzstādīti, iezīmējot vietas, no kurām Sarkanās armijas karavīri 1944. gada 13. oktobrī veica Rīgas centra ieņemšanu un pasludināja šo datumu par Rīgas “atbrīvošanas” dienu. Atbrīvošana izvērtās gadu desmitiem ilgā okupācijā, tāpēc – lai esam brīvi no tādas pieminēšanas! Turklāt interesanti, ka no kādreizējiem 13. oktobra svinētājiem nedzird ne jelkādus iebildumus, ne vaimanas, ka nu būs jāiztiek bez goda izrādīšanas tiem, kam tas arī nepienākas.

Vai ielu nosaukumi var ietekmēt cilvēku domāšanu?

Toties, ak, kas par rezonansi rosinājumam pārdēvēt ar padomju un Krievijas prestiža laikiem saistītu personu vārdos nosauktās ielas! Kampaņas aizsācējs – vēsturnieks Didzis Šēnbergs, atbalstu un piekrišanu gūstot Valsts valodas centrā. Bet titulēts vēstures zinātņu doktors, profesors Kārlis Kangeris devis tādu kā zinātnisku pamatojumu: ielu nosaukumi, tāpat kā pieminekļi, var ietekmēt cilvēku domāšanu. Acīmredzot pieļaujot, ka to var samaitāt Puškins, Turgeņevs, Ļermontovs, kuru vārdos nosauktās ielas pārdēvējamas. Viena avīze pār visu lappusi likusi pat virsrakstu “Ielu nosaukumi kā varas teritorijas iezīmēšana”. Nu viss tik čiki pasniegts, ka atliek tikai rīkoties. Vien paliek neskaidrs, kas to ielu vārdu nomaiņu finansēs, pie tam tā ir trakoti darbietilpīga padarīšana.

Nevaru un nevaru atšifrēt, cik lielā nopietnībā un cik smalkā izjokošanās manierē Latvijas TV populārā kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska tika taujājusi, vai mēs no pasaules literatūras vēstures arī izņemsim to Puškinu, Ļermontovu un Turgeņevu, vai kā? Bet tikām reģionālā laikraksta “Auseklis” žurnāliste Laila Paegle, saklausījusi skaidrojumus Latvijas Radio, ka, jā, attiecīgās personas ir cieši saistītas ar Krieviju, Krievijas impēriju, un redaktores slejā ironizē, vai nākamais solis būs “Jevgeņija Oņegina” un “Dēmona” steidzīga izņemšana no bibliotēku plauktiem. Bet varbūt drošāk, kā viņa prāto, būtu grāmatas uzreiz mest ugunskurā…

Kā dzirdams un lasāms, grēkā krituši arī tādi pašmāju literāti kā Mirdza Ķempe, Anna Sakse, Sudrabu Edžus, Andrejs Upīts. Tad nu savās aprindās dažkārt mēdzu uzburt ainiņas, kā dedzinām “Zaļo zemi”, “Pret kalnu”, “Dullais Dauka”... Man saka: Jāni, piesargies ar saviem jociņiem, ņems un ieskaitīs tevi putiniešos vai, smalki runājot, iekļūsi kaut kādos Maskavas naratīvos! Pats diez ko vis nebaidos vai no paša velna. Bet it labi nomanāms, ka, teiksim, radošajos par tik kutelīgo ielu nosaukumu maiņu nedzird ne “par”, ne “pret”. Pamanīju, ka pret ideju mainīt esošo ielu nosaukumus strikti iebilst sociālantropologs Matīss Šteinerts, jo uzskata, ka to iniciē vietējie politiķi, kas vēlas izcelties priekšvēlēšanu laikā.

Skaidrības labad jāpateic: Upīša iela galvaspilsētas centrā pārtapusi par Skolas ielu jau Atmodas laikos. Tad arī Latvijas Nacionālais teātris atgūst savu vēsturisko nosaukumu bez nevajadzīgi piekarinātā uzvārda. Tomēr Andreja Upīša vārdā ir nodēvētas un aizvien palikušas ielas Ogrē, Valmierā, Dundagā, Preiļos, Jūrmalā, Skrīveros, Ludzā un Rēzeknē. Un interesanti, ka Puškina iela ir ne tikai Rīgā, bet arī Lielvārdē, Valkā, Iecavā, Jūrmalā, Ludzā, Aucē, Ainažos, Daugavpilī un Kārsavā no izseniem laikiem. Bet Rīgā kanālmalā jau mūslaikos Aleksandram Puškinam ir atklāts arī piemineklītis un ir pat gribēts viņa vārdā pārdēvēt Rīgas parku, kas nes latviešu valodas kopēja, slavenā jaunlatvieša Kronvaldu Ata vārdu. Savādi gan, ka vēl pirms padsmit gadiem Puškins mums bijis labs, bet nu…

Savādi arī liekas pārsaukt Sudrabu Edžus ielu, dēvējot viņu par padomju propagandistu. 1941. gadā Maskavā mirušais literāts pēc dalības Piektā gada revolūcijā bēgļu gaitās bija devies uz Sibīriju un atlikušo mūža daļu nodzīvoja Krievijā, tak nebija ne sarkanarmietis, ne čekists, ne boļševiku nomenklatūras darbonis. Portālu komentāros pavīd neziņa: neba viņa Dullais Dauka, kas gribēja aizkļūt līdz apvāršņa malai, būtu tik kaitējošs, ka jāķeras klāt pie vārda atņemšanas ielai vai arī viņa necilās bistes nobēdzināšanas.

Un, ak, nežēlastībā kritušais nabaga Upīts! Bet viņš taču viens no ražīgākajiem, arīdzan nozīmīgākajiem latviešu rakstniekiem, literatūrkritiķis, tulkotājs, pasaules rakstniecības vēstures saveidotājs. Nu līdzās Vilim Lācim vienkārši padarīts par netīkamu personāžu. Tādējādi jaunākajām paaudzēm nojausma par Upīša devumu gaužām vāja vai pat nekāda. Vecāku paaudžu pārstāvji gan atceras, ka Upīti tika piemeklējis liktenis būt delegācijā, kas 1940. gadā devās uz Maskavu “lūgt Latvijas uzņemšanu PSRS”.

Tā nu paliek atklāts jautājums, vai mēs varam rast izlīgumu starp valodas lielmeistaru un valsts nodevēju, starp dzīvo un mirušo Upīti. Laikam jau mūžam nepiedodama ir Upīša bezjēdzīgā latviešu trimdas rakstnieku ķengāšana bēdīgi slavenajā darbā “Bezsaules noriets”. Par to arī dabūjis attiecīgu “atzinību”: ar šo grāmatu, kurai 231 lpp., Andrejs Upīts sev izrakstījis komunistiskā literāta līķa apliecību (izdevums “Latvija”, 04.05.1968.).

Tikmēr Upītim jauns piemineklis

Lai nu kā būtu ar viņa vārdā nosauktajām ielām un iespējamo ķeršanos pie Kongresu nama esošā visai monumentālā pieminekļa, vienreizēju, nezūdināmu pieminekli ir saveidojis Arnis Koroševskis – jauns literatūrzinātnieks un kritiķis, padomju laikus savā dzīvē nepieredzējis. Viņš sarakstījis monogrāfiju “Lielais noliedzējs”, kas šogad nākusi klajā latviešu prozas un literatūrzinātnes projekta “Es esmu…” ietvaros. Gluži vai elpu aizraujošs darbs 535 lappušu iesējumā. Tajā Andrejs Upīts ir viss līdz sīkumiem, pat labā un sliktā statistiskiem uzskaitījumiem.

Jaunā talanta Koroševska gudrais savijums par vēsturisko personību būtu dēvējams kā kaut kas nozīmīgs Latvijas rakstniecības 2022. gada devumā. Jā, autors vietumis varbūt pārlieku simpatizē Upītim. Tak atļaujas to pārliecinoši un zinoši izklāstīt, jo ir Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists. Ja kādam rastos aizdomas par savtīgu ieinteresētību vai pat ko līdzīgu korupcijai, tad grāmatas literārā redaktore Gundega Blumberga atbildību uzņemas uz sevi, izdevuma pēcvārdā uz aizmugurējā vāka vēstot, ka Andrejs Upīts ir latviešu literatūras izcilākais dižkoks. Par to liecina ne tikai paveiktais apjoms, bet arī sasniegtās virsotnes. Dažām no tām pat pēc gadsimta neviens nav spējis līdzvērtīgi nostāties blakus… Nav manīta pārdrošā, zināmā mērā citus literātus pat aizskarošā vērtējuma apstrīdējumi. Toties strīdi turpinās par vairākiem citiem melnajā sarakstā iekļautajiem.

Pieliekot punktu pasmīkņāšanai, visā nopietnībā gribu dalīties ar lasītājiem, kā savējo saskriešanās reizēs Ādažos vai citviet mēdzu pasniegt notiekošās peripetijas. Daru to gluži kā Latvijas Radio vienreiz diennaktī – vieglajā valodā un bez emocijām. Saku, ka piemineklis Uzvaras parkā bija padomju varai vajadzīga māksla, kuru radīja tēlnieki Ļevs Bukovskis un Aivars Gulbis; abi toreiz un tagad cienījami cilvēki. Bet ko darīsi – mākslai izbeidzies derīguma termiņš…

Ja nedaudz garāk, tad vēl arī traģikomiskā atziņa: savulaik ziedojām naudiņu no savām kabatām uzcelšanai, tagad pie visām krīzēm vācam pa kripatai, lai jau kā riebekli nojauktu un kaut jel cik mazinātu 2,2 miljonus lielo robu Rīgas budžetā. Netrakosim un nepsihosim, bet pieņemsim, ka tās mums ir laikmeta griežos piespēlētas būšanas, vēstures un trauksmainās šodienas reālijas.

Bet, kas attiecas uz skandalēšanu, kur un kā bez spridzināšanas Skultē pēkšņi no pjedestāla pazudis bumbvedējs IL-28, iesaku un pats ar Mārupes novada pašvaldības deputātiem gribētu uzraut kādreiz jauki skandēto melodiju: “Kur ir mana lidmašīna, kur tā ir…”