Aptauja: 82% vecāku uztrauc bērnu slodze mācību gada laikā Apriņķis.lv
- Autors: "Bites" pārstāvji
Foto - pixabay.com
82% vecāku uztrauc slodze, ko bērniem mācību gada laikā rada tābrīža un iekavēto mācību apguve, dažādi interešu pulciņi, pienākumi mājās u.tml., liecina IKT pakalpojuma sniedzēja “Bite” aptaujas dati. Savukārt kā būtiskākos faktorus, kas visbiežāk veicina pārāk lielu slodzi bērniem, vecāki norāda mācības, kur ietilpst gan tābrīža, gan iekavētās mācību vielas apguve, kā arī mācību vides maiņu, mainoties klātienes un attālināto mācību režīmam. Tāpat starp biežākajiem faktoriem dominē arī vecāku ambīcijas un prasības.
Kopumā aptaujas laikā 39% vecāku apstiprināja, ka viņus uztrauc slodze, ko bērniem mācību gada laikā rada tābrīža un iekavēto mācību apguve, dažādi interešu pulciņi, pienākumi mājās u.tml., bet 43% atzina, ka tas viņus uztrauc daļēji. Vēl 17% atbildēja noliedzoši, bet 1% nezināja atbildi.
Mācību gads skolēniem saistās ar rūpīgi saplānotu ikdienu un pienākumiem, bet vecāki ir tie, kuri var rast balansu starp bērnu ikdienas aktivitātēm un viņu labsajūtu. “Vecāki var palīdzēt bērniem tikt galā ar lielu slodzi, izprotot bērnu vajadzības, vēlmes, kā arī neizvirzot nesasniedzamus mērķus, tā vienlaikus ļaujot viņam saglabāt prieku, ilgāk paliekot bērniem un nepieaugot pārāk ātri. Diemžēl ar vēl lielākiem emocionālās slodzes izaicinājumiem saskaras tie skolēni, kuri nāk no sociāli mazāk aizsargātām ģimenēm, jo viņus ikdienā ietekmē virkne sadzīvisku problēmu, nereti tās ir arī sarežģītas attiecības ģimenē un finansiālie izaicinājumi,” saka “Bite” korporatīvo un sabiedrisko attiecību vadītāja Una Ahuna-Ozola.
Tikmēr psihoterapeits Artūrs Miksons norāda, ka tajās ģimenēs, kurās ir virkne sociālu problēmu, mums kā sabiedrībai un pieaugušajiem ir jādara viss, lai tās nebūtu bērnu problēmas, radot viņos mieru, ka vecāki jau darbojas, lai tās atrisinātu.
Pārāk lielu bērnu slodzi visbiežāk veido mācības, mainīgs mācību režīms un vecāku ambīcijas
Kā pirmos divus būtiskākos faktorus, kas visbiežāk veicina pārāk lielu slodzi bērniem, vecāki norāda mācības (59%), kur ietilpst gan tābrīža, gan iekavētās mācību vielas apguve, kā arī mācību vides maiņu (59%), mainoties klātienes un attālināto mācību režīmam. Tikmēr kā trešo būtiskāko faktoru vecāki visbiežāk atzīmējuši paši savas, proti, pašu vecāku ambīcijas (23%), piemēram, pieprasot bērnam saņemt tikai augstas atzīmes vai apgūt kāda konkrēta mūzikas instrumenta spēlēšanu vai sporta veidu.
“Lai gan katrs bērns ir individuāls, nereti vecāki veic izvēles, kas nav piemērotas viņu atvases temperamentam, palīdz piepildīt pašiem savus neizdevušos sapņus vai “uzvarēt” iedomātās sacensībās ar citiem vecākiem. Piemēram, sūtot bērnu, kurš pēc sava temperamenta ir mierīgs un melanholisks, uz boksa nodarbībām, vai piespiežot atvasei dejot baletu, pat ja bērnu tas nesaista, jo pašam bērnībā nesanāca to apgūt. Tad, kad bērnam emocionāli visa ir par daudz, sekos skumjas, satraukums, trauksme u.tml. Un tad cietīs tā joma, kas viņam sagādā visvairāk nepatīkamu emociju. Kas attiecas uz ārpusskolas aktivitātēm, ir labi ļaut izvēlēties bērnam nodarboties ar to, kas viņam pašam patīk. Jā, iespējams, tā būs kļūda un pēc gadiem viņš pats pārdzīvos, ka tomēr neiemācījās spēlēt klavieres, ko lika mamma vai tētis, bet tā būs viņa paša pieļauta kļūda. Kļūdas bērniem ir jāļauj piedzīvot, jo tāda ir reālā dzīve un ir jāiemācās, ka tās ir iespējams labot un kā ar tām sadzīvot, nevis izvairīties,” stāsta A.Miksons.
Viņš norāda, ka mūsdienu sabiedrībā daudzi nevar samierināties, ka kļūdas eksistē, taču vecākiem jāatceras – labi vecāki jūs būsiet tikai tad, ja agrīni iemācīsieties, ka kļūdīties ir cilvēcīgi. Turklāt tas jāmāca arī bērniem.
77% vecāku šaubās, vai spēj atšķirt bērnu pārslodzi no motivācijas trūkuma
Vaicāti, vai vecāki spēj atšķirt bērna pārslodzi no motivācijas trūkuma, 16% aptaujāto vecāku atzina, ka spēj. “Drīzāk jā” norādīja 66% aptaujāto, bet “drīzāk nē” – 11% respondentu. Tikai 1% uzskatīja, ka to neprot, savukārt 6% nezināja atbildi uz šo jautājumu.
“Nereti vecāki meklē speciālistu palīdzību, kad, viņuprāt, bērnam trūkst motivācijas, taču visbiežāk motivācijas zuduma iemesls meklējams ģimenē un bērnam nokomplektētajās ikdienas aktivitātēs, pienākumos. Iespējams, bērna dzīvē notikušas kādas pārmaiņas, kuras vecāki nav pamanījuši, – piemēram, negribas mācīties, jo, izrādās, ir mainījusies skolotāja, kuru vēl nav izdevies pieņemt. Ir gadījumi, kad ļoti aktīviem vecākiem ir mierīgs bērns un viņi domā, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, jo jaunietim nepatīk futbols, taču patiesībā tie ir atšķirīgi temperamenti. Intereses zudums par ikdienas aktivitātēm liecina, ka bērnam nepieciešams emocionāls atbalsts, izrunāšanās, tādā veidā identificējot motivācijas trūkuma patiesos cēloņus. Svarīgi arī neminimizēt bērna dzīves notikumus - kas vecākiem šķiet nenozīmīgs notikums, bērnam var būt būtisks pavērsiens viņa ierastajā ikdienā,” skaidro A.Miksons.