Mārcis Bendiks. Tādi esam. Kādi būsim? Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks
Foto - arhīvs
Savu tiesu jautrības tviterburbuļos sacēla SKDS šefa Arņa Kaktiņa replika par kādu sabiedriskās domas mērījumu. Proti, iedzīvotāju ticība tam, ka patlaban pie varas esošie izvedīs mūs no krīzes (un arī tam, ka zinātnieki klonēs dinozaurus) ir pieaugusi, bet ticība tam, ka cilvēki mūsu dzīves laikā dzīvos uz Mēness – sarukusi.
Uzticības pieauguma izmaiņu dinamika (janvāris 2022 pret janvāri 2021) gan minimāla, tikai viens procenta punkts. Bet sarkastisko komentu iemesls bija šo lielumu mazā atšķirība: ticība valdības pretkrīzes spējām joprojām ir tikai nedaudz lielāka par ticību drīzai Mēness apdzīvošanai. Ilustrācijai iztēlosimies drūzmu kādā populārā pasākumā, kurā piedalās ir jauns, ir vecs, ir bagāts, ir ne tik ļoti, – nu, teiksim, amatnieku gadatirdziņā. Piecdesmit cilvēku grupiņā, kas kaut ko aizrautīgi vēro, būs pieci, kas uzticētos valdībai krīzes lietās, četri ticēs dinozauru klonēšanai, bet trīs – Mēness kolonizācijai.
Protams, iespējams, ka tie nebūs atšķirīgi personāži. Būs pa kādam, kurš ietilps divās vai visās trijās kategorijās. Smieklīgi? Mēs kā sabiedrība kopumā uz valdības spējām paļaujamies apmēram tikpat droši, kā uz slavenajiem “britu zinātniekiem” vai Visuma apgūšanas sapņotājiem. Khe, khē! Nu pasmējāmies: re, kur ir daži, kas tic blēņām un pasakām! Smieklīgi gan! Milzu vairākums, 90% no mums, tam neticam. Un tā jau gadu gadiem.
Apslaucīsim prieka asaras un veltīsim mazu brīdi refleksijai. Tik tiešām, mums nav nekādu kaut cik reālistisku iespēju ietekmēt to, kā zinātne virzīsies dinozauru ģenētikas laukā vai kā pasaules kosmosa lielvalstis attīstīs savas ambiciozākās programas. Bet ietekmēt savas valdības rīcību mēs varam; es teiktu vēl vairāk – tas ir mūsu pienākums. Demokrātiskā sabiedrībā mēs, protams, drīkstam valdību gan apsmaidīt, gan zināmās robežās arī aplamāt, bet svarīgākais demokrātijas funkcionēšanas pamats ir sabiedrības iesaistīšanās pārvaldes procesā. Un no šī viedokļa interneta ņirgu attieksme, nespējot nošķirt to, kas ir ārpus mūsu ietekmes, no tā, kas ir mūsu pienākums, ir ļoti indikatīva.
Skaidrs, ka mūsu – “reālistisko” un “gudro” –, kuru ir 90%, attieksme pret valdību kā pret dinozauru olu perētājiem ir pirmām kārtām pašas mūsu politiskās elites ilggadēja vājuma, ciniskuma, melīguma un zaglīguma sekas. Bet viņi atrodas tur, kur var turpināt ciniski melot un zagt, ar mūsu tiešu mandātu vai ar netiešu atbalstu caur nepiedalīšanos, klusēšanu un vienaldzību. Un smīkņāšana par apskatītajiem sabiedriskā mērījuma rezultātiem kā par kaut ko tādu, kas ir par “tiem tur” un par nereālām tālām tēmām, uzrāda divkosīgu pusaklumu.
Ja reiz nav nekādu cerību, ka šī valdība tiks galā ar krīzi, tad mums ir nepieciešama cita valdība. Un demokrātiskā sabiedrībā ir gana instrumentu, lai veicinātu pārmaiņas. Nemeklēsim piemērus dziļā vēsturē. Tieši šobrīd ir sākusies kustība Pārdaugavas okupekļa nojaukšanas jautājumā. Atgādināšu: šo procesu liela daļa mūsu ciniskās un zaglīgās politiskās elites vēl pirms gada dēvēja par “absurdu”, bet tagad grūstās lielāko atbalstītāju pirmajās rindās.
Mūsu viedoklim jākļūst skaidram un stingram, mūsu balss ir jādara dzirdama. Demokrātijai kā sistēmai ir nepieciešami lēmumi, kas balstās izdiskutētos jautājumos. Bet pats galvenais – vēlēšanu dienā nesēdēsim mājās, it kā mums būtu jārūpējas par dinozauru olām.