Ģirts Krūmiņš: Resursi ir jāizmanto pārdomāti, ar skatu nākotnē ^{Apriņķis.lv}

– Pēdējie trīs gadi Latvijā nav bijuši “normāli”. Pierimusī Covid-19 pandēmija ar problēmu gūzmu pāriet netālu notiekošajā karā ar jaunām problēmām, bet pilnīgi citu situāciju. Ne pauzes, ne atelpas. Vai un kā to jūt Lauku atbalsta dienestā?

– Protams, mēs to jūtam. Dienestā jautājumu par karadarbību skatām divējādi.

Pirmkārt, kā situāciju uztver un kā tā ietekmē darbiniekus: vai viņi jūtas droši, kāds ir viņu skats nākotnē. Satraukums par tuvējo karu ir jūtams, bet mēs kolēģiem atgādinām faktu, ka esam NATO dalībvalsts, kas mums visiem dod drošības sajūtu. Satrauc arī resursu sadārdzinājums, ko Latvijā jūt visi, vienalga, kur strādājam. Dārgāka ir degviela, elektrība, gāze un malka, un tas atstās pietiekami lielu iespaidu uz gaidāmo ziemu un ikvienam no mums liek domāt, kā varētu līdzekļus gan plānot, gan arī taupīt jau tagad.

Otrkārt, kā kara ietekmi izjūt mūsu lauksaimnieki. Dažādu veidu materiālu un iekārtu piegāde ir apgrūtināta, nerunājot nemaz par to, ka nav prognozējama nepieciešamo lietu cena un tikpat neprognozējams ir piegādes laiks. Kopš Krievijas iebrukuma ir pagājušas mazliet vairāk nekā 100 dienas, un dažās jomās situācija sāk stabilizēties, piemēram, metāla cenas, kas, lai gan joprojām ir augstas, vairs neskrien debesīs kā pirms neilga laika. Ar katru atbalsta pretendentu runājam un spriežam, lai rastu labākos un izdevīgākos risinājumus. Kā jau minēju, sadārdzinājums ir visaptverošs, kopējās projekta izmaksas palielināt nevaram, bet katra projekta ietvaros ir iespējams labākais un optimālākais risinājums pašreizējā situācijā. Piemēram, var atteikties no labiekārtošanas darbiem, naudu novirzot būvniecībai vai tehnoloģijām, iespējams, var iegādāties kādu tehnikas vienību mazāk, novirzot finanses svarīgākām lietām. Tas ir tas, ko varam darīt.

Ja skatāmies situāciju Eiropas Savienībā, Eiropas Komisija šim gadam ir atcēlusi daļu zaļināšanas prasību – visās dalībvalstīs papuvēs var sēt un stādīt, ko vēlas, var arī mēslot un miglot. Šāds lēmums rāda, ka Ukraina un Krievija ir bijušas nozīmīgas dalībnieces pasaules pārtikas tirgū. Lai to kompensētu, Eiropas Komisija lēma ļaut noteiktās platībās audzēt pārtikas produktus.

– Par vārdu “ietaupīt”. Runājot ar lauksaimniekiem, daudzi it tālredzīgi bija padomājuši par, piemēram, minerālmēslu rezervēm...

– Par visiem jautājumiem, ja nepieciešams, varam runāt, ieteikt un sniegt savu redzējumu. Esam informēti, ka 80–90% zemnieku minerālmēslu krājumus bija iegādājušies jau pērn pēc ražas novākšanas vai ziemas periodā. Pavasara sējai tie, kas par to domāja, visu nepieciešamo bija iegādājušies savlaicīgi. Piekritīšu – karam sākoties, bija manāma liela nervozitāte, ka trūks minerālmēslu vai nevarēs tos nopirkt. Tagad šī jautājuma dienaskārtībā vairs nav – minerālmēslus var iegādāties –, bet jautājums jau ir cits: par kādu cenu? Pavasarī man bija saruna ar lauksaimniecības kooperatīva “VAKS” vadītāju Induli Jansonu, un viņš skaidroja, ka minerālmēslus nu pērkot par 1000 eiro tonnā, kas ir vairākas reizes dārgāk nekā iepriekš. Bet nedrīkstam aizmirst, ka arī graudu cenas gada laikā ir cēlušās vairākas reizes.

Situācija katram lauksaimniekam liek vairāk plānot, vairāk domāt un rēķināt, kā ar mazākiem resursiem iegūt labāku ražu un attiecīgi lielākus ienākumus. Te pārskatīt var visu: minerālmēslu lietošanu, augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu, lauku apstrādi – ko lietot, vai lietot, kad lietot, kurā laukā ko izmantot. Skan vienkārši – ieguldīt mazāk, dabūt vairāk –, bet tā pamatā ir rūpīgs darbs un aprēķins.

– Sākoties kovidkrīzei, pie zemkopības ministra sanāca lauksaimnieki, sakot: pārtikas pietiks, Latviju pabarosim. Jo īpaši krīzes laikā, skaļākas top balsis, kas runā tikai par bioloģisko lauksaimniecību, īsti neesot skaidram, vai pamatuzdevums – izaudzēt un saražot pietiekami daudz pārtikas, lai Latvijas iedzīvotājiem pietiktu, – tikai bioloģiskā veidā ir izpildāms.

– Ja skatāmies lauksaimniecības politiku nākamajiem gadiem, protams, liels uzsvars bija zaļajam virzienam, bet, kad šī politika tapa, nebija ne domu, ne runu par karu. Vēlos teikt, ka šobrīd situāciju, ko radījis karš, nedrīkst neņemt vērā un nedrīkst nenovērtēt. Uzskatu, ka lauksaimniecībā būtu jānosaka pārejas periods uz trim gadiem, kad, ceru, karš būs galā un tirgus stabilizējies, kad būtu iespēja atgriezties vai pārskatīt iepriekš nospraustos lielos mērķus. Manuprāt, augstās cenas soli pa solim lauksaimniecību virzīs uz minerālmēslu un ķimikāliju lietošanas samazināšanu, un mēs zaļāki kļūsim brīvprātīgi piespiedu kārtā.

Mērķi videi draudzīgākas saimniekošanas virzienā, protams, paliek. Domāju, visi vēlas lietot tīrāku, kvalitatīvāku un labāku pārtiku. Arī es uzskatu, ka Latvijai šis ir svarīgs saimniekošanas virziens. Ja īsā laikā pāriet tikai uz bioloģisku pārtikas ražošanu, vai Latvija spēs sevi pabarot? Visticamāk, ka ne. Ja mēs būsim tikai bioloģiski, sevi nez vai spēsim nodrošināt, bet ir vēl cits jautājums: vai mēs to spēsim nopirkt? Nevar uz jautājumu skatīties tikai un vienīgi no zaļās puses. Ir jādomā gan par dabas aizsardzību, gan par to, lai būtu atbilstoša ražošana. No kā un par ko mēs dzīvosim? Noteikti ir nepieciešams līdzsvars.

– Cik dārgu pārtiku Latvijas sabiedrība var atļauties? Nereti izskatās, ka, pārlieku pievēršoties tiem, kas finansiāli var atļauties daudz vairāk, tiek aizmirsta pietiekami liela iedzīvotāju daļa, kas to nekādi nevar.

– Manuprāt, šai ziņā līdzsvars Latvijā ir gana labs. Iespēja attīstībai ir gan bioloģiskajiem lauksaimniekiem, gan konvencionālajiem ražotājiem. Kā jau minēju, ja viss būtu bioloģisks, liela daļa cilvēku šo pārtiku nevarētu atļauties, savukārt, ja viss būtu konvencionāls, tie, kas grib un var to atļauties, pie bioloģiskā produkta netiktu. Ja attīstība ir līdzsvarota, nevienam nav jūtama pārsvara.

Visiem iesaistītajiem biežāk būtu jānāk klajā ar datos un faktos pamatotiem lēmumiem un vēstījumiem. Runājot par pēdējā laika krīzēm, noteikti būtu uzmanīgi jāvērtē, kam palīdzība patiešām ir vajadzīga, ir jābūt skaidrībai par tiem sektoriem, kam atbalstu vajag. Vienmēr kādam klāsies vieglāk, kādam grūtāk. Degvielas un elektrības cenas ir pieaugušas visiem. Bet – ražošanas un pārdošanas iespējas ir dažādas, attiecīgie tirgi ir dažādi. Tas arī būtu jāvērtē. Abas manis minētās krīzes pieprasījumu un piedāvājumu tirgū jau ir mainījušas.

– Covid-19 laikā nereti dzirdēja aizbildināšanos: “Ir taču kovids, ko jūs gribat?!” Vai nav vērojama kaut kā nedarīšanas vai novilcināšanas aizbildināšana ar karu?

– Dienestā un mūsu risināmo jautājumu ziņā šādus aizbildinājumus neesmu manījis, arī no sadarbības partneriem nekas tāds nav dzirdēts. Drīzāk teikšu pretējo – vairāk koncentrējamies, gluži vai iespringstam. Vēlamies palīdzēt un jautājumus risināt. Kā zināms, Ukraina cīnās arī par mums un pārējo Eiropu.

– Lauku atbalsta dienesta pārziņā ir arī kontrole un uzraudzība. Nereti tiek runāts par nejēdzīgi laikietilpīgo atskaitīšanās procesu.

– Situācijas uzlabošanai Lauku atbalsta dienests pēdējos divus gadus ir strādājis ļoti cītīgi. Tas bija mūsu mērķis, ko paātrināja Covid-19. Lai veiksmīgi strādātu attālināti un tikpat veiksmīga sadarbība būtu ar mūsu pretendentiem, bija nepieciešama 100% elektronizācija. Pandēmija lika visu izdarīt ļoti ātri, citādi mēs savus pienākumus pildīt nevarētu. Lauku atbalsta dienests, cik iespējams, izmanto datus no citām valsts iestādēm. Piemēram, pēdējā lauku saimniecību modernizācija guva lielu interesi no lauksaimniekiem, visu pieprasījumu apmierināšanai finanšu nepietika, bet sarunu gaitā visus datus mēs lauksaimniekiem jau varējām rādīt paši savās datubāzēs. Ieviesām cenu katalogu, kas ļoti mazināja administratīvo slogu, jo, ja iepriekš zemnieks vēlējās iegādāties traktoru, bija nepieciešams norādīt visus parametrus.

Runājot par atskaitēm, ir jāskatās normatīvais regulējums. Piemēram, Eiropas Komisija uzskata, ka viņiem ir jāatskaitās vienā veidā, savukārt dalībvalstīm ir rīcības brīvība un atskaiti var papildināt ar citiem nosacījumiem, tā ka es šo salīdzināt nevaru. Mēs kā valsts dienests darām visu, lai atskaišu būtu pēc iespējas mazāk un atskaitīšanās daudz laika neprasītu. Kā jau minēju, mums ir iespēja iegūt datus, un, ko varam, to mēs iegūstam paši, prasot tikai to, ko nevaram iegūt no publiski pieejamās informācijas. Jāsaka paldies mūsu pretendentiem, kas ir ļoti prasīgi, jo viņiem vajag labāko – labāko sistēmu, servisu, atbalstu –, un tas liek domāt, lai klientam būtu ērtāk.

– Vai labāks atbalsts ir lielāks atbalsts?

– Man labāks ne vienmēr nozīmē lielāks, bet to, ka atbalsts ir konkrētajam uzņēmējam vajadzīgajā brīdī.

– Kas šī gada laikā lauksaimniecībā varētu mainīties?

– Ceru, ka lauksaimniecībā būs labs gads un daba par mums parūpēsies. Vasara bija silta un pietiekami mitra, un ir izaugusi laba raža, ko, cerams, sekmīgi varēs novākt. Patlaban cenas un pieprasījums pēc produkcijas ir labs. Nevarētu teikt, ka lauksaimniecībā kaut ko nevarētu pārdot vai kaut kam būtu slikta cena. Protams, kā jau iepriekš minēju, satrauc iespējas iegādāties degvielu un minerālmēslus un par kādu cenu. Domāju, tirgus visu sakārtos un situācija stabilizēsies. Jautājums ir cits: vai situācija atgriezīsies brīdī, kad minerālmēsli maksās 200–230 eiro par tonnu? Nezinu. Visticamāk, ne, bet kādā brīdī cenai uz leju virzīties vajadzētu gan. Svarīga lieta – kā un kad sakārtosies loģistikas un piegādes ķēdes. Ne tik sen mums minerālmēslu piegādes bija, piemēram, no Baltkrievijas, kas tagad ir slēgta, nu tos piegādā Somija, kas jau ir cits attālums un cita loģistika.

Sīkumos prognozēt iespējamo situāciju rudenī, domāju, nemēģinās neviens. Ja atbalsta pretendenti plāno ko būvēt, jo pagājušogad augsto koksnes cenu dēļ daudziem ieteica ar šiem darbiem nogaidīt, skatoties projektus, redzu, ka būvē to, kas saimniecībai dod reālu ekonomisko labumu, samazina izmaksas, dara darbu efektīvāku, – būvniecība rit ļoti, ļoti pārdomāti.

– 2030.–2050. gads Latvijā un zemes izmantošana.

– Zeme, mežs un ūdeņi ir Latvijas lielākā bagātība. Mums par tiem ir jārūpējas un jāapsaimnieko tā, lai mūsu bērni būtu lepni, ka viņu vecāki un vecvecāki Latvijas resursus ir izmantojuši pārdomāti. Līdzsvars ir svarīgs, zemi nedrīkst noplicināt, tā ir jāizmanto, lai pabarotu sevi, savas ģimenes un dotu ieņēmumus valstij. Un domāju, ka līdzīgi rīkosies arī mūsu pēcteči.

– Kā jūs skatāties uz aicinājumiem mūsu resursus neizmantot?

– Visi resursi ir jāizmanto pārdomāti, ar skatu nākotnē. Šodien nav jānozāģē viss un jāpārdod viss, jo tieši šodien mums piedāvā labu cenu. Jādomā, ko darīsim rīt, parīt un pēc piecpadsmit un trīsdesmit gadiem. Tas attiecas gan uz mežu, gan zemi, gan kūdru. Par pēdējo runājot, kūdras resursi mums ir jāizmanto, jo mums to ir gana, tie ir lieli. Vēl uzsvēršu, ka šis ir laiks, kad nacionālajos parkos, kur mežizstrāde un citas saimnieciskās aktivitātes nav atļautas, būtu jāpadomā – varbūt šī brīža enerģijas cenu sakarā vietējām mājsaimniecībām dot iespēju dažus kritušos vai sausos kokus nozāģēt un savākt? Ģimenēm būs garantēts siltums un pietiekami liels ekonomiskais atbalsts. Protams, vērtējot, vai un kur videi nebūs nekāda kaitējuma.

– Kritušo koku mums ir milzu apjoms, kur ”milzu”...

– ...nav pareizais vārds, jo apjoms ir “vēl lielāks”. Pirms nedēļas gadījās doties mežā meklēt kādu cilvēku. Situācija bija tāda, ka mežā nevar ne paiet, ne iziet... Piekrītu, ka noteiktās teritorijās jāļauj dabai saimniekot pašai, piekrītu, ka kritušie koki mežam ir nepieciešami, bet visam jābūt balansā – mēs neesam tik bagāti, lai atļautos šādi turēt tūkstošiem hektāru un miljoniem kubikmetru.

– Latvijas Lauksaimniecības universitātes padome. Piedalījāties konkursā un tikāt izvēlēts. Vai lēmums piedalīties bija personisks, vai arī tikāt uzaicināts?

– Gan pats domāju, gan arī citi mani pamudināja. Ir notikusi viena padomes sēde, apstiprināts nolikums, ievēlēts priekšsēdētājs, pārrunāts turpmākais. Pirmie darbi – iepazīties ar universitāti, fakultātēm, struktūru, finansēm. Tālāk – stratēģijas apstiprināšana, koriģēšana, virzīšana, vēlāk finanšu resursu uzraudzība un mācību procesa uzraudzība. Tie būtu trīs lielie jautājumu bloki. Esmu ievēlēts par padomes priekšsēdētāja vietnieku un kā savu uzdevumu padomē saskatu IT risinājumu ieviešanu un attīstību. Otrs jautājums – finanses: kur ekonomēt, kur pārdalīt, kur piešķirt. Kopā ar rektoru, dekāniem, senātu ir jāsaprot situācija.

– Lauksaimniecības universitātei ir vēl kāda labi redzama un risināma lieta – pils.

– Remontējot Jelgavas skolas, pils tiek izmantota skolu vajadzībām, tātad tukša tā nav un nepaliek, bet šis ir jautājums, par ko nopietni jādomā. Pils ir Lauksaimniecības universitātes simbols, tam tādam jāpaliek. Tā kā IT risinājumi daudzas lietas dara efektīvākas, droši vien nākotnē būs telpas vai platības, par kuru izīrēšanu būs jādomā, vai arī tās jāapsaimnieko citādāk.

– Latvijas Lauksaimniecības universitātes nosaukuma maiņa.

– Padome lemšanā nepiedalījās. Visgrūtāk ir mainīt ierastas lietas, lēmums par nosaukuma maiņu, ja skatāmies nākotnē un ilgtermiņā, ir pareizs. Ja domājam par ārzemju studentiem, lēmums ir pareizs. Ir daudzas lietas, kuras, patīk tas vai ne, mēs skatāmies pēc nosaukuma. Lauksaimniecība ir plašs jēdziens, bioekonomika ir šaurāka, precīzāka un zinātniskāka.

– Informācijas tehnoloģijas un lauksaimniecība. Var domāt un sapņot daudz, bet nez vai šai nozarē bez cilvēka iztiks.

– Bez cilvēka neiztiks, pilnīgi viss automatizēts netiks, kāds to visu pieskatīs. Visu procesu automatizācijai lauksaimniecībā turklāt nav nekāda ekonomiskā pamatojuma. Universitātes stiprā puse – stipri agronomi, mehāniķi, veterinārārsti, mežsaimnieki, informācijas tehnoloģijas – tam visam ir jāsadarbojas vēl ciešāk. Piemēram, traktoristam, kas strādā pie zemnieka, noteikti ir jāzina un jāsaprot agronomijas pamati. Zemniekam ir jāsaprot traktora specifika. Un abiem – zemniekam un traktoristam – jāorientējas informācijas tehnoloģiju jautājumos.

– Gadās, augstos valsts amatos esoši cilvēki sarunās bilst, ka amats mainījis draugu loku – to vairs nav vai amatam tie nepiederas. Kā jums ar amatu un draudzības uzturēšanu?

– Amats, protams, uzliek pienākumus, ir lietas, kas jāievēro un jādara, bet tie draugi, kas manā dzīvē bija, joprojām arī ir. Nekas diži mainījies nav.