Menu
 

Jāzeps Baško. Vai vēlamies tādu premjeru? Apriņķis.lv

  • Autors:  Jāzeps Baško
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Latvijas Žurnālistu asociācija pirms nedēļas publiski aicināja ministru prezidentu Krišjāni Kariņu neizvairīties no priekšvēlēšanu debatēm. Dažas dienas vēlāk, sarunā ar "Delfi" žurnālisti, valdības vadītājs atturību skaidroja ar "Jaunās vienotības" (JV) valdes lēmumu nepiedalīties debatēs, kurās piedalās Aivars Lembergs kā "Zaļo un zemnieku savienības" (ZZS) premjera amata kandidāts, kā arī ar repliku par Jāņa Dombura vadītajiem raidījumiem. Kariņš pastāstīja, ka vairākas reizes nedēļā runājot ar presi, viņa intervijas parādoties avīzēs un žurnālos.

"Delfi" raidījuma veidotāji tad parādīja klipiņu, kas lika nodomāt, ka četru premjerēšanas gadu laikā no visiem intervētājiem Kariņš iespējams visvairāk ir iecienījis sava biroja darbiniekus, kuri piemīlīgi jautā, kā viņam viss tik labi padodas.

Kā jau tika rakstīts iepriekš, sabiedrisko mediju rīkotie politisko diskusiju raidījumi vilinoši var šķist tikai tiem, kurus uz tiem neaicina vai kuri ir mierā ar modernajiem cirka noteikumiem. Taču vai tas ir pietiekams iemesls, lai valdības vadītājs nepiedalītos vēlēšanu kandidātu “dzīvajā” vētīšanā blakus citiem kandidātiem?

Uz pārmetumiem, ka Kariņš baidās no konfrontācijas, premjera atbalstītāji lepni norāda uz neseno interviju BBC radio raidījumam "HARDTalk". Taču angļu valodā notikusī intervija nebija īpaši aktuāla Latvijas vēlētājiem. Izņemot, protams, tos, kuriem Latvijas tēls ir svarīgāks par reālo Latviju. Viņiem bija patiešām ko nopriecāties, dzirdot, kā Kariņš svešā mēlē runā raitāk un saturīgāk nekā latviski. Noteiktās aprindās šādas iemaņas ir augstā vērtē. Taču pārējiem sāk kristalizēties viens konkrēts jautājums. Vai Kariņš pēdējos gados vispār ir piedalījies kādā publiskā, televīzijā pārraidītā diskusijā vienā studijā ar saviem tiešajiem politiskajiem oponentiem?

Latvijas Mākslas akadēmijas 2018. gadā rīkotajās premjera amata kandidātu debatēs pirms 13. Saeimas vēlēšanām, atbildot uz jautājumu par varaskāri, Krišjānis Kariņš atzinās, ka no vienas puses viņam nav “nekādu problēmu runāt publikas priekšā”, bet no otras — lai politikā kaut ko paveiktu, esot jāiesaistās, un priekš tā viņam esot jāpārvar sevi, jo pēc dabas viņš visu gribot darīt “mierīgi un klusi”.

Priekšvēlēšanu laikā vaļsirdīgāku atzīšanos bailēs no konfrontācijām grūti iedomāties. Kopā ar Kariņa kungu pie galda šajā sarunā sēdēja vēl septiņi premjera amata kandidāti, to skaitā visu dzēlīgi komentējošais Aldis Gobzems. Par Kariņu radās iespaids, ka viņu no domas izsit jebkura negaidīta replika vai smīkņāšana fonā. Starp citu, tā bija tā pati slavenā debate, kurā vairāki vīri, arī Kariņš, sarunāja cēlas lietas par demokrātiju un tad divus gadus vēlāk paši to visu paslaucīja zem tepiķa.

Lai tur vai kā, izvēle nepiedalīties priekšvēlēšanu debatēs, ja tajās piedalās nevainīguma prezumpcijas joprojām aizsargātais Aivars Lembergs, ir visai raksturīga 13. Saeimā un Kariņa valdībā valdošajai izpratnei par demokrātiju. Neaizmirsīsim, ka tieši šī Saeima nolēma, ka var uz laiku atņemt mandātu tautas vēlētiem priekšstāvjiem, kas nebija izdarījuši nevienu noziegumu un nekādi neapdraudēja nedz parlamenta darbību, nedz valsts drošību. Līdzīgā garā Latvijas Republikas valdības vadītājs tagad uzskata, ka viņš drīkst diktēt, kas piedalīsies nākamās Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanu debatēs.

Acīmredzot JV valdei un Kariņa kungam nav dārgs Satversmē garantētais vēlēšanu vienlīdzīguma princips un tā vienlīdzīgo iespēju apakšprincips. Bet nebrīnieties, ja viņi nesapratīs, kur ir pārkāpums. Tāpat kā nevienu taču nespieda potēties (bet nemaz ij neceriet strādāt pretējā gadījumā), tā neviens nav spiests neaicināt Lembergu. Un tādējādi neviens nav spiests ierobežot ZZS tiesības uz vienlīdzīgumu šī saraksta iespējās pārstāvēt sevi valsts finansētajos un subsidētajos medijos.

Nē, tā ir jūsu pašu izvēle neaicināt Lembergu, lai dabūtu Kariņu. Ja ceturtā vara grib pieprasīt no premjera atbildēt par iepriekšējiem četriem gadiem visu vēlētāju priekšā tiešraidē ar politisko sāncenšu klātbūtni, izpildiet premjera prasību! Krišjānis Kariņš, kura valdības deklarācijas astoņiem punktiem kā mērķis bija norādīts mazināt sociālo atstumtību, konsekventi turpina uzskatīt sevi par tikai vienas tautas daļas premjeru. Tās tautas daļas, kura ir ar mieru ierobežot oponentu politiskās līdzdalības tiesības.

Vai mēs izdarām pārāk plašus secinājumus? Pretēji "Delfi" žurnālistei stāstītajam, ka viņš kritiku uzklausa un visiem ir tiesības tādu paust, brīdī, kad Kariņa valdībai visvairāk derēja saklausīt atšķirīgas balsis, viņš ierobežoja pulcēšanos protestiem brīvā dabā līdz 10 cilvēkiem. Vēl kādu laiku pirms tam daži tūkstoši neatļautā protestā pulcējās Rīgas centrā, arī zem valdības mājas logiem. Bija velti gaidīt bailīgā premjera iznākšanu laukā pie sanākušā pūļa.

Šis bija labākais laiks Kariņa premjerēšanai, jo šajā laikmetā nekāda drosme nebija vēlama un bailes no konfrontācijas netika uzskatītas par trūkumu. Nedrīkstēja taču likt pēc zaķpastalas izskatīties prezidentam Egilam Levitam, kurš bija savu tautu nosaucis par mazāk racionālu salīdzinājumā ar citām Eiropas tautām un protestu laikā izmanīgi aizceļojis nenozīmīgos komandējumos.

Kovids bija lielisks iegansts, lai izvairītos no MK sēdēm klātienē vai lai sadarbības partnerus turētu drošā attālumā. Kad izglītības darbinieku arodbiedrības vadītāja kādā valdības sēdē attālināti ziņoja par 5000 pedagogu aptaujas rezultātiem, proti, kā viņi iebilst MK plānotajiem ierobežojumiem darbam skolās, Kariņš un vairāki ministri netraucēti uzjautrinājās savos telefonos. Attālinātais režīms bija kā radīts Kariņa temperamentam un priekšstatiem par varas attiecībām ar tautu. Drošā attālumā un ar skaļruņa izslēgšanas pogu.

Atturēšanās no viedokļu sadurēm ar oponentiem un bailes no nonākšanas jautājumu krustugunīs priekšvēlēšanu gaisotnē nav nekas Krišjānim Kariņam ārkārtējs. Ja Krišjānis Kariņš nepieprasa ierobežot kāda cita Satversmē paredzētās tiesības, viņam ir visas tiesības neiet uz debatēm bez jebkādiem paskaidrojumiem. Ja cilvēks negrib atbildēt par padarīto, lietā nav dziļi jārokas — tāds nu šis politiķis vienkārši ir. Mums ir iespēja viņu atbalstīt, bet ir arī iespēja vēlēties demokrātiskajai iekārtai piemērotāku premjeru.

Vai mēs vēlamies tādu premjeru, kas baidās, nespēj vai nesaprot nepieciešamību atbildēt par saviem darbiem? Droši vien, ka nevēlamies gan.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.